Lai uzzinātu, kā šobrīd – kovidkrīzes apstākļos – klājas kā nelielos, tā arī pavisam mazos un individuālos uzņēmumos, jo īpaši laukos, esam uzsākuši jaunu rubriku «Kā klājas, uzņēmēj?».

Mūsu viesošanās Bērzciemā vēl nav galā, jo šeit, saprotam, ka ir daudz strādīgu nu apņēmīgu cilvēku, kas nereti savu darbu uzskata arī par savu vaļasprieku un sirdslietu. Nepamanīt nevar balto ēku paša jūras krastā – restorānu «Mazā kaija». Restorāns bija slēgts, bet turpat pie tā sākās arī laipiņa (157 metrus gara), pa kuru ejot uz jūru, var pavērot daudzas putnu sugas un doties arī garākā pastaigā pa jūras malā izveidoto taku. Putnu vērošana kādu laiku aizrāva arī mūs. Bet, kad ievērojām rosību pie restorāna durvīm, gājām uzrunāt tur esošos vīrus… Diemžēl ”netrāpījām” uz saimniekiem, bet vīri pastāstīja, ka te tikai strādājot un ieteica, lai hazjaikai (saimniecei) piezvanot, jo no priekšniecības neviens uz vietas neesot. Ja tā, tad tā, telefons rokās, un zvanām!…. Jāpiebilst, ka viesojāmies vēl tad, kad par ēdināšanu uz terasēm valdības kulāros vēl līdz galam nebija izspriests, un par to, kad tas varētu notikt, nevienam vēl nebija ne jausmas.

Svarīgi ir baudīt jūras tuvumu un maltīti uz vietas

Sazinoties ar restorāna vadītāju Anci Puriņu, vēl nezinājām, ka no 7. maija  tiks dota ”zaļā gaisma” ēdināšanai uz terasēm. Tādēļ atkārtoti zvanījām Ancei arī šajā nedēļā. Un tad arī uzzinājām priecīgo vēsti, ka restorāns «Mazā kaija» tiks atvērts jau šīs nedēļas nogalē, lai saviem klientiem piedāvātu gardas maltītes uz terases. Restorāns šonedēļ un turpmāk būs atvērts nedēļas nogalēs – piektdien, sestdien un svētdien – no 12.00 līdz 20.00.

Jautāta par ziemas sezonu, kā to pārdzīvoja šis uzņēmums, restorāna vadītāja pastāstīja: ”Mēs strādājām līdz novembra priekšpēdējai nedēļai – līdz laikam, kad tika aizliegts kafejnīcām strādāt, kā ierasts, piedāvājot iespēju strādāt tikai ar piegādi un līdzi ņemšanu. Mēs šo opciju neizmantojām, jo mūsu klientiem galvenais bija un ir tomēr sēdēt uz vietas, vērot burvīgo skatu, sēžot uz terases, elpot svaigu gaisu un baudot maltīti. Un zinot, ka ir vēl arī citas kafejnīcas, kas mūsu pusē cenšas izdzīvot, mēs atkāpāmies no plāna par piegādi.”

Atskatoties uzņēmuma vēsturē, Ance pastāstīja, ka ģimene savā īpašumā to iegādājusies 2013. gadā, pirms tam tā arī bijusi kafejnīca – aptuveni no 2005. līdz 2009. gadam. Un visu šos savus darbības gadus restorāns bijis atvērts apmeklētājiem noteiktā sezonā – no aprīļa līdz oktobrim. ”Šajā, pandēmijas laikā, kad Latvijas cilvēki vairāk izmanto iespēju apceļot savu dzimto zemi – Latvijas dabu, tad mēs sezonu iepriekšējā gadā spējām pavilkt nedaudz garāku, nekā citus gadus. Ceram, ka arī šajā vasarā būs kaut kas līdzīgs, kā iepriekšējā, kad ar noteiktu distancēšanos varēsim pie sevis uzņemt klientus,” skaidroja Ance.

Šo laiku,  kamēr neapkalpoja apmeklētājus, restorāns «Mazā kaija» iespēju robežās, izmantoja, lai padarītu praktiskus darbus, tā, piemēram, uztaisītu mazu remontiņu. ”Nolietojums ir, un mēs šobrīd cenšamies atsvaidzināt interjeru, lai tas būtu interesantāks un piešķirtu telpai dvēseli. Jā, tā kā nelielas izmaiņas, atklājot šo sezonu, mums būs… Arī ēdienkartē. To mēs visu laiku cenšamies atjaunināt, radīt mūsdienīgāku. Mēs veidojam savu statistiku – izpētām, ko cilvēki iepriekšējā sezonā ir pasūtījuši vairāk, par ko ir bijušas labākas, par ko sliktākas atsauksmes. Tāpat arī jauno komandu mēs apmācām arvien labāk un arī paši savus klientus ar katru gadu apzinām arvien labāk. Tā kā varu teikt, ka katru gadu mums ir jauni uzlabojumi – pa maziem solīšiem, un ceram, ka šajā gadā būs vēl labāk,” tā restorāna vadītāja.

Ar restorāna glanci…

Jautājām, ar ko pievilina savus klientus, kas ir tas īpašais restorānā «Mazā kaija». Un Ance pastāstīja: ”Viena lieta ir mūsu atrašanās vieta – jūras tuvums un mežonīgā pludmale, kas nav ierasta citās vietās. Otrs – mums ir ļoti mūsdienīga ēdienkarte, kas vairāk pielīdzināma restorānam, ne kafejnīcai. Mēs uzskatām, ka arī mūsu cena ir vidēja, kas ļauj cilvēkiem izvēlēties – vai apēst par augstāku vai par zemāku cenu. Vēl noteikti ir jāizceļ mūsu apkalpošana – mēs katram klientam cenšamies pieiet ļoti personīgi – viesmīļi izturas kā restorānā pienākas, lai gan no ārpuses izskatāmies kā vienkārša kafejnīciņa. Protams, arī daudzveidīga ēdienu un dzērienu izvēle dara savu – arī vīns tiek pieskaņots ēdienkartei. Un ir padomāts arī par to, lai ēdienkartē būtu ēdieni, kas pagatavoti no veselīgiem produktiem un tādiem, par ko mēs esam tik tiešām pārliecināti  par to kvalitāti. Mēs apzinām vietas, kur tos var iegādāties, piemēram, liellopu gaļu ņemam tikai no vietējiem zemniekiem… Un tā ir ar visiem produktiem, jo mums ir ilgstoša sadarbība ar aģentiem, kas mums sniedz informāciju par katru no produktiem – lai katrs gaļas gabaliņš būtu pēc iespējas veselīgāks. Kā arī mēs paši sekojam līdzi tam, lai ēdienā būtu visas vajadzīgās uzturvielas – lai cilvēks būtu spējīgs paēst ne tikai no milzīga šķīvja ar kartupeļiem un karbonādes.

Lūkoties ar cerību nākotnē

Runājot par valsts atbalstu krīzes laikā, Ance skaidroja, ka tāds uzņēmumam nemaz īsti nepienācās – arī iepriekš ik gadu sezona restorānam beidzas oktobrī, tādēļ darbinieki jau zināja, ka ziemas sezona ir tukšais laiks.  Un iepriekšējā sezona pat bijusi garāka nekā iepriekš, tā kā tāpēc vien darbinieki jau bija vinnētāji. ”Mēs nepieprasījām nekādus dīkstāves pabalstus, jo zinājām, ka tas stāsts nav par mums – mums ziemas sezona nav aktīvais darba laiks, tādēļ pretendēt uz pabalstu nevarējām. Protams, ka tagad – pavasarī, valsts noteikto ierobežojumu dēļ sezonu atklājam mēnesi vēlāk. Lielas cerības, ka varēsim cilvēkiem piedāvāt arī brīvdabas koncertus, ko mēs iepriekš – kad bija atļauts, rīkojām vismaz reizi mēnesī, šobrīd nav. Tāpat droši vien tik drīz nebūs iespējams piedāvāt vietu arī kāzu un citu svinību atzīmēšanai, ko mēs iepriekš darījām ļoti nopietni un organizējam jau profesionālā līmenī. Apzināmies, ka šobrīd tā visa nebūs, tāpēc mums nebūs viegli, bet lūkojamies ar cerību nākotnē…

Baiba Reinsone