Pārceļoties no Tidaholmas ielas

Dzīvojam atklātā tipa redakcijā – pirmajā stāvā sludinājumu pieņemšana, bet, uzkāpjot otrajā stāvā, – te esam mēs visi – visi vienā lielā telpā. Reiz 2001. gada novembrī šīs telpas redakcijai bija kā jauns sākums – no Tidaholmas ielas nama, ko mūsu ”revolūcijas” sākumā, kad veidojām neatkarīgo laikrakstu, piedāvāja uzņēmējs Aivars Lazda un kur telpās bez apkures un kādu brīdi arī bez labierīcībām nācās iekārtoties pašā ziemas spelgonī, nonācām šajās gaišajās,  siltajās un lielā mērā tieši mums piemērotajās telpās. Arī tās mums piedāvāja uzņēmējs, šoreiz – Vikentijs Žizņevskis. 2001. gada 27. novembra laikrakstā arī jūs, cienījamie lasītāji, iepazīstinājām ar savu jauno redakciju. Tolaik rakstījām: “Jau pagājušās ceturtdienas vakarā, kamēr vieni vēl gatavoja kārtējo laikraksta numuru, citi jau sēja saiņus, kravāja kastes, tina pauniņas…. Piektdienas rīts – ak, ko nu, visa diena! – pagāja kraujot, vedot, nesot, saiņojot (Saiņojam un dažu labu mantu meklējam vēl joprojām…) Kad nu beidzot viss bija tik tālu, ka kopīgajā darba telpā varēja spert pirmo soli, šo atbildīgo misiju uzticējām mūsu direktora Ilmāra un redaktores Ivonnas kopīgās ģimenes kaķim Katim. Lai viss ir kā pieklājas! Lai jaunajās “otrajās mājās”, kur pavadām sava laika lielāko daļu, nepietrūkst ne laimes, ne veiksmes, ne darba prieka!”

Strādājam, uzņemam viesus, ģenerējam idejas

Un varam apliecināt, tā visa te bijis pārpārēm. Te notikušas daudzas atklātas un arī mazliet savrupas sarunas (tām izmantojam gan tā saukto direktora kabinetu, kurā ikdienā neviens nesēž, gan dušas telpu un mūsu virtuvīti, kur savulaik kabinetu bija iekārtojis mūsu dižgars Jānis Vītols). Te svinējām un joprojām svinam mūsu darbinieku vārda un dzimšanas dienas (Ir tāda tradīcija, ka jubilārs svētkus bauda – par pārējo parūpējas kolēģi un darba devējs), Zinību un Skolotāju dienu (joprojām mūsu rindās ir ļaudis, kas vairāk vai mazāk strādā arī skolā un turpina studijas) un klusos Ziemassvētkus. Mūsu viesu stūrītī bez mūsu daudzajiem draugiem un atbalstītājiem telefonakciju un diskusiju laikā viesojušies gan Eiropas parlamenta deputāti, gan ministri un Ministru prezidenti, protams, arī novadu un pagastu, kā arī atbildīgo dienestu un uzņēmumu vadītāji. Te rīkotas jauno žurnālistu apmācības un noticis Latvijas Žurnālistu savienības seminārs visu reģionālo laikrakstu redakcijām. Te mēs daudzus jo daudzus gadus uzņēmām rūķus un saiņojām dāvaniņas, lai varētu notikt akcija «Gaišu prieku katram», te tika fotografēti konkursa «Mats» dalībnieki un notikuši vairāki makšķernieku konkursa uzvarētāju pasākumi… Tā varētu skaitīt vēl un vēl, jo pa šiem 20 gadiem te tiešām pieredzēts un piedzīvots ļoti daudz. Dažam (piemēram, redakcijas vecbiedru bērniem) te pagājusi lielākā daļa dzīves darbīgo dienu.

Redakcijas pamatdarbā – astoņi cilvēki

Kā jau tas nereti notiek mājās, kurās daudzas paaudzes dzīvo gadu no gada, esam apauguši ar mantu. Ir izveidojies pamatīgs dažādu materiālu arhīvs. Atnesot no mājām kādas brīžam ļoti noderīgas grāmatas, kā arī iepērkot tās, kas nepieciešamas ikdienas darbā, lielākoties – dažādas vārdnīcas, redakcijā ir izveidojusies visai iespaidīga bibliotēka, ko pēdējā gada laikā ar ļoti vērtīgiem grāmatu sūtījumiem no latviešu trimdas zemēm, lielākoties ASV, papildinājis mūsu kolēģis – neatkarīgais žurnālists Arnis Šablovskis.

Redakcijā šobrīd pamatdarbā ir nodarbināti astoņi cilvēki, trim šī ir otrā darba vieta, bet viens strādā, piedāvājot ārpakalpojumu. Kā jau būsiet pamanījuši ir arī vairāki ārštatnieki, ko jau uzskatām par pilntiesīgiem redkolēģijas locekļiem, kuru palīdzība laikraksta veidošanā jo dienas, jo kļūst nozīmīgāka. Tā, pirmāmkārtām, ir Rūta Fjodorova, jau pieminētais Arnis Šablovskis un arī vēsturniece un publiciste Ināra Znotiņa.

Tālāk, pēc tam, kad Brīvības laukuma 10, ielūkojāmies gan fitnesa zālē, gan dzimtsarakstu nodaļā, A/S «Balta» un «FotoTev» salonā, mūsu ceļš ved uz vienu no vecākajām ēkām Brīvības laukumā, kas saglabājusies no 18. gadsimta. Tā ir ēka ar adresi Brībvības laukums 11. Kā ierasts palīgos ņemot A. Ozolas grāmatu «Tukums» ielūkojāmies šīs ēkas vēsturē. Adrese šai ēkai bijusi mainīga, bijis Tirgus laukums6, Brīvības laukums 6 un Sarkanais laukums 6. Izrādās, ka ēka šajā adresē  sākotnēji bijusi  Cērkstes muižas dzimtkunga Torka pilsētas māja. 1794. gadā  par tās īpašnieku kļuvis  Ernests fon Kleists, un kopš tā laika nams bijis pazīstams kā Cērkstes barona Kleista villa. Tolaik tā bijusi divstāvu celtne ar mezonīnu (2,5 stāvs). 1861. gadā gruntsgabalā bijušas trīs būves: viens dzīvojamais nams un divas ietilpīgas  saimniecības ēkas, kurās atradās četras klētis, ratu šķūnis, zirgu stallis un divi malkas šķūņi, plašs pagalms un dārzs ar desmit augļu kokiem. Dzīvojamā nama augšējo stāvu, dārzu un daļu saimniecības ēku Muižnieku kluba vajadzībām īrējis kāds Hennings. Kluba īpašnieks pats dzīvoja jumta dzīvoklī. Muižnieku klubs izmantojis 13 istabas, parasto virtuvi, angļu virtuvi un pagrabu.

Pagaidu vieta saviesīgajam biedrības namam…

Ēka pārbūvēta 1870 gadā. 1875. gadā īpašumu, kurā ar šo ēku bijusi arī Pēterburgas viesnīca, nopircis  koktirgotājs Andrejs Štrauss. Otrais stāvs tajā laikā ticis izmantots kā kazarmas. Kad ēka pārbūvēta, tajā ierīkota maizes krāsns armijas vajadzībām.

Vismaz kopš  1882. gada šajā ēkā atradusies  «Rīgas» viesnīca, un 1882. gada 29. augustā, tajā notikusi Tukuma Viesīgās biedrības  dibināšanas mielasts. Tā kā savu telpu jaundibināmajai biedrībai tolaik nav bijis, viesnīcu izraudzījuši, kā tās pagaidu mītni. Laikraksta « Komunisma Rīts» publikācijā « Tukuma teātrim 100 – ceļš līdz savai skatuvei, 1983. gada izdevumā rakstīs: “ Kad saviesīgās biedrības eksistence Tukumā bija nodrošināta ar likumu un statūtiem, tās darbība iesākās noteikti un droši. Paraugu un ejamos ceļus bija rādījuši rīdzinieki. Jau pašā iesākumā akūts kļuva telpu jautājums, kur pulcēties? Vienīgās lielākās telpas Tukumā bija krodzniecības uzņēmumiem viesnīcām. Taču ne katrs gribēja būt krogus viesis, kaut arī latviešu biedrības sarīkojumā. Tā kā citu telpu nebija, uz laiku nācās pieciest šīs neērtības. Pagaidu mītnei telpas atrada «Rīgas viesnīcā» (tagad Tukuma grāmatnīcas ēkā) […]

Rīgas viesnīca turpinājusi darboties līdz Pirmajam pasaules karam. kara gados tās telpās izmitināti vācu armijas  virsnieki. 1918. gadā  ar pilsētas atbalstu viesnīca atjaunojis Miķelis Kadiķis. Pie viesnīcas darbojies arī traktieris ar iebrauktuvi.

1919. gada 21.februārī viesnīcas telpās notikusi legāla Latvijas Sociāldemokrātiskās  strādnieku partijas Tukuma organizācijas konference, kurā izveidota vienota partijas apriņķa organizācija, kas pieņēmusi viesnīcas telpas un inventāru, iekārtojot partijas biroju, klubu un bibliotēku.

Lielinieki  pie varas bija tikai dažus mēnešus, tomēr šajā laikā paguvuši  realizēt  represijas pret muižniekiem un pilsētas uzņēmējiem.

Arī kino…

1922. gadā viesnīcu nomājis Jānis Leimanis . 1926. gadā šajā namā atvērta Emīla Liepiņa “foto iestāde” un nedaudz vēlāk arī kinoteātris «Meteors». 1928. gada 13. decembra laikrakstā lasāms: “Jauns kino. Pag. nedēļā Tukumā sācis darboties jaunatvērtais kino «Meteors» Tirgus laukumā Nr 6. programmā uzņemtas vērtīgas filmas ar ievērojamu pasaulslavenu kino mākslinieku piedalīšanos. Pašreiz min. kino izrāda sensacionālu drāmu 10 daļās iz balto vērdzeņu tirgotāju dzīves tirgotāju jeb « Cilvēces negods». Filmā spilgti attēlots

kā vientuļas neapdomīgas  jaunavas tiek ievilinātas dzīvās preces tirgotāju rokās, kuru darbības tīkls plaši izplests Eiropas galvaspilsētās un Konstantinopolē. Galv. lomas tēlo kino zvaigznes Meri Tid, Rūdolfs

Klein-Roge un citi.”

Jau 1930. gadā laikrakstā «Tukuma Ziņas» lasīt par nelikumībām, kas jau notiek sājā konoteātrī “« Tukumā kinomotogrāfs ārpus likuma”. Jau vairāk kā 2 gadus Tukumā Tirgus laukumā 6 pastāv kino «Meteors», kura telpas vispār atdzītas par ugunsnedrošām. Te atrasts pieturas punkts, ka minētās telpās var atvērt ceļojošo kino ceļojošo Kino. Interesanti zināt. kas tas par ceļojošo kino kurš pārstāv jau vairākus gadus uz vietas, un bildes demonstrē katru dienu.

[…] Jāpiezīmē, ka kino «Meteora» īpašnieks Liepiņš laidis publiku laidis kinomotografā pret samaksu, bet biļetes nav izsniedzis un tādā izvairījies no pilsētas nodokļa. Pilsētas revīzija komisija to konstatējusi un Liepiņu .nosodījusi ar 4 Ls!”

1931. gada 19. novembrī telpu sliktā tehniskā stāvokļa dēļ abas iestādes slēgtas. Trīsdesmitajos gados viesnīcā vairs bijušas divas istabas un to pārzinājusi Konstance Rinausa. Viņas pārziņā bijis arī ēdienu veikals « Elite» ar ieeju no Elizabetes ielas.

Laika gaitā ēkas pirmajā stāvā bijuši dažādi veikali , jo to atrašanās pie  Tirgus laukuma nodrošinājusi  labu apgrozījumu. 1899. gadā, ēkas pirmajā stāvā atradies Otrās ģildes tirgotāja L. Hercenberga galantērijas un  P. Bernera manufaktūras  preču tirgotava. 20. gadsimta divdesmitajos gados šajā ēkā atvērts arī  Nikolaja Kalsberga apavu un ādas  izstrādājumu veikals, kas pastāvējis vēl Otrā pasaules kara laikā. Citu veikalu  īpašnieki laika gaitā mainījušies, telpas īrējis  L. Šuriņ-Reķis manufaktūras un galantērijas preču veikalam. Manufaktūras preces tirgojis Aizaks Dreijers, kura kungu, dāmu un bērnu veikala nosaukums bijis «Rirma« Elegant»». Miķeļa Bora veikalā  plašā izvēlē  varējis iegādāties  gatavos apģērbus… Zāra Stendere un Šarje Veinbergs tirgojis manufaktūras preces.

1939. gadā īpašumu mantojuši četri no Andreja Štrausa un Jūlijas Hermīnes Rendores pieciem bērniem – Ernests, Jūlijs, Kārlis Strausi un Emīlija Zvaigzne. Piektais bērns – Ādolfs – no mantojums izslēgts pēc tēva gribas.
      1944. gadā ēkas pirmajā stāvā darbojies Šores Stendera manufaktūras tirgotava un grāmatnīca.

Padomju varas laikos, īpašums ticis nacionalizēts un kapitālais remonts veikts 1951. gadā. Tā otrajā stāvā, 1961. gadā, ierīkots šaha un dambretes klubs. Bet pirmajā stāvā izbūvēti  vienlaidus stikloti skatlogi un izveidotas plašas telpas grāmatnīcai. 1971. gadā  ēkas otrajā stāvā  sākusi darboties sabiedriskā bērnu istaba.

Kaut arī ēka pārbūvēta, tās sānu fasādē zem apmetuma vēl samanāms  rustojums, saglabājušās sākotnējās ārdurvis, kā arī loga drošības stienis.

Ēka atdota tās likumīgajiem īpašnieku mantiniekiem un 1994. gadā grāmatnīca savu darbību sašaurinājusi, samazinot tās telpu. Bet pēc 10 gadiem – 2004. gadā  atkal paplašināta, izbūvējot telpas arī otrajā stāvā.

Nama abos stāvos bijuši dažādi veikali un sniegti dažādi pakalpojumi: Skaistumkopšanas salons « Sandra», optikas salons, Lietotu apģērbu veikals « Kellija» un « Kids&Moms», veikals kur iegādāties visu kāzām, 1. lata veikals, grāmatu vaikals, bērnu ansambļa « Varavīksne» “ štābiņš”, Foto salons, kas darbojas vēl līdz šodienai… un vēl un vēl.