Kur paliek mūsu nauda

Pagājuši jau vairāk nekā pieci gadi, kopš Latvijā arvien biežāk skanēja vārds deinstitucionalizācija (DI), kas savukārt nozīmēja radīt jaunus un labākus pakalpojumus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – kā bērniem, tā pieaugušajiem. Tukuma novads šajā projektā iesaistījās ar mērķi uzbūvēt jaunas ēkas tiem cilvēkiem, kas šobrīd dzīvo institūcijās – sociālās aprūpes centros, pansionātos, bērnu namos, bērnu un jauniešu centros, nodrošinot ģimeniskiem apstākļiem pietuvinātu vidi.

Remontdarbi sākušies «Rītos» un poliklīnikā

Daļa darbu šajā projektā jau ir sākušies, tāpēc par tiem runājām ar Tukuma novada sociālā dienesta direktori Inu Balgalvi. Viņa skaidroja, ka kopumā šī projekta plānotās izmaksas ir 2 726 590,59 eiro, no kurām Eiropas Reģionālā attīstības fonda finansējums – 1 823 856,36 eiro, valsts budžeta finansējums 120 103,80, valsts budžeta dotācija – 76 998, 62 eiro un pašvaldības līdzfinansējums – 705 631,82 eiro.

– Ir daudz runāts, diskutēts un plānots, bet – kā šobrīd ar projektu veicas?

–  Šobrīd būvniecības darbi notiek Slampes «Rītos», un tos plānots pabeigt šī gada decembrī, vien pagaidām nav zināms, vai būs darbu pagarinājums vai nebūs. «Rītos» tiek veidots dienas aprūpes centrs cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kam turpat blakus tiks uzcelta ēka pastāvīgai dzīvošanai. Vienlaikus tiks sakārtota arī patversmes daļa ar krīžu telpām ģimenēm ar bērniem, kur būs atsevišķa ieeja, istabiņas dzīvošanai, arī virtuve un, protams, sanitārais mezgls. Savukārt sociālo darbinieku telpas un klientu pieņemšana būs ēkas pirmajā stāvā. Un vēl paliks telpas senioriem, kur, tāpat kā līdz šim, tiks piedāvāti fizioterapijas un citi pakalpojumi, kas palīdz viņiem ilgāk palikt veseliem, aktīviem un laimīgiem.

– Kopienas centru «Rītos» tikai salīdzinoši nesen kā izveidoja. Iedzīvotāji ir pauduši izbrīnu, kāpēc par Eiropas Savienības naudu uzbūvēto tagad izlauž un ceļ no jauna?

– Tas ir jautājums par to, kādus pakalpojumus varam šajā ēkā saglabāt un kādus piedāvāt no jauna. Mēs paši zinājām, ka tas, ko līdz šim piedāvājām, neatbilda prasībām un nebija īsti pareizi organizēts, jo iedzīvotāju pieņemšana notika turpat, kur ir krīžu istabas. Un tad nu ir, piemēram, tā, ka bērns, tikko kā pamodies, kopā ar mammu dodas uz tualeti, bet viņiem ir jāiet cauri telpām, kur sēž cilvēki, kas ir atnākuši pēc sociālās palīdzības… Toreiz mēs šo kopienas centru izveidojām un paredzējām telpas patversmei, bet ilgu laiku šis pakalpojums nebija pieprasīts. Kādu pusgadu šīs telpas bija tukšas, bet nu jau ilgu laiku nav bijis tāda brīža, kad tās būtu tukšas, tāpēc jārada nosacījumiem atbilstošas telpas, lai cilvēki tajās justos ērti.

– Vai nebija iespējams jaunajā ēkā, ko uzcels senioriem, piedāvāt arī dienas centra pakalpojumus?

– Tā ir projekta būtība – ka cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem dzīvo sabiedrībā. Tātad – māja ir dzīvesvieta, bet darbošanās ir darbs, kuru neplānojam dzīvesvietā… (Lai gan – tagad mēs visi strādājam mājās, bet tā tās noticis apstākļu dēļ.) Mēs pieļaujam, ka kāds, kas šajā mājā dzīvos, brauks uz specializētajām darbnīcām Irlavā, lai apgūtu konkrētas prasmes, piemēram, lauksaimniecībā, un vakarā atgriezīsies mājās. Iespējams, kāds dosies uz centru «Rītos» vai brauks uz centru «Saime» Tukumā, kur tiek veikta sociālā rehabilitācija.

– Tas nozīmē, ka nākotnē būs jārēķinās ar lielākiem transporta izdevumiem…

– Lielā novada kontekstā – noteikti. Un mēs jau tagad ar to rēķināmies – cilvēki dzīvo Kandavā, dzīvos Jaunpils «Lodēs», – mēs nevaram nodrošināt pakalpojumus katrā lauku viensētā, bet mēs varam aizvest cilvēku tur, kur viņš var darboties, mācīties prasmes vai iziet rehabilitāciju. Un mēs jau tagad vedam cilvēkus no Kandavas uz dienas centru, arī no Jaunsātiem un citām vietām.

Lielāka kavēšanās – mazāka ES nauda pakalpojumiem

– Pieminējāt Jaunpils «Lodes». Kādus pakalpojumus piedāvās tur?

– Remontdarbi tur ir pabeigti, un šobrīd norisinās mēbeļu iepirkums. «Lodēs» būs grupu māja un telpas pilngadīgu personu atelpas brīdim. Tas nozīmē – ja ģimenē ir cilvēks ar invaliditāti, ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kuru aprūpē kāds tuvinieks, tad šim tuviniekam būs iespēja kādu brīdi veltīt sev, aizbraukt atvaļinājumā vai vienkārši atpūsties no ikdienas pienākumiem, kas ir ļoti apgrūtinoši un sarežģīti. Šādu pakalpojumu gada laikā varēs izmantot līdz 30 dienām.

– Vai nav domāts šādi atbalstīt mammas, kas audzina bērnus ar invaliditāti – iedot viņām atelpas brīdi?

– Esam domājuši un plānojuši, arī kaimiņu pašvaldībā Dobelē ir šī iespēja. Mēs plānojam noteikumos iekļaut kārtību, ka pašvaldība sedz konkrētu summu, lai varētu sameklēt un pirkt piemērotāko pakalpojumu. Labklājības ministrijā šobrīd ir projekts, kas varētu palīdzēt organizēt šo atelpas brīdi dzīves vietā. Bet tas ir projekts. Protams, ir iespēja izmantot asistenta pakalpojumus.

– Ir dzirdēts, ka asistentu trūkst, turklāt ne visi spēj pieskatīt bērnu ar smagu invaliditāti – nav prasmju, zināšanu…

– Tā ir taisnība, ka trūkst asistentu, aprūpētāju bērniem ar invaliditāti. Pakalpojums it kā ir pieejams, bet nav cilvēku, kas to nodrošinātu, kā arī – atlīdzība nav liela. Un pareizi, ka cilvēki meklē tādu asistentu, kas pieņems šo bērniņu, pieņems šo saslimšanu un kam būs arī prasmes. Tie ir jautājumi, ar ko saskaramies.

– Bērniem paredzētas telpas top arī Tukuma poliklīnikas ēkā.

– Jā, poliklīnikas ēkā, Raudas ielā 8, tiek veidota infrastruktūra, lai nākotnē varētu piedāvāt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu vecākiem – būs psihologs, smilšu terapeits, sajūtu istabas, būs zāle dejas un mākslas terapijām, kā arī vecāku sarunām. Arī tur būvdarbi jau notiek, un ir plānots tos pabeigt decembrī. Pārējās ieceres vēl ir projektēšanas stadijā, un šobrīd notiek to saskaņošana būvvaldē. Tiklīdz tas būs izdarīts, varēs izsludināt iepirkumu.

– Kad projektu sāka ieviest, aptaujāja ģimenes, kāds atbalsts tām nepieciešams, bet… nu jau šie bērni būs izauguši.

– Jā, ir laiks gājis uz priekšu. Arī tie cilvēki, kas dzīvo sociālās aprūpes centros un kas tika izvērtēti, pētot, vai viņi varēs dzīvot patstāvīgi grupu dzīvoklī, ir kļuvuši vecāki un nevarīgāki un varbūt vairs nevēlēsies atgriezties sabiedrībā. Bet vienmēr būs cilvēki, kam varēsim šo pakalpojumu piedāvāt un kam tas būs aktuāli. Kas attiecas uz ģimenēm – līdz projekta beigām 2022. gada nogalē par tām ģimenēm, kas tiks izvērtētas, varēsim saņemt Eiropas Sociālā fonda finansējumu dažādiem pakalpojumiem. Šī projekta kavēšanās nozīmē, ka šo finansējumu pilnvērtīgi nevarēsim izmantot.

– Tātad katru dienu zaudējam naudu, ko ģimenes varēja saņemt dažādiem pakalpojumiem?

– Jā, līdz ar to šī nauda būs jāparedz pašvaldībai. Bet, runājot par cilvēkiem, kas  atgriezīsies no sociālās aprūpes centra, tad viņiem būs valsts līdzfinansējums, un to varēs izmantot visiem sabiedrībā balstītajiem pakalpojumiem, ko šis cilvēks vēlēsies.

Citas projekta ieceres 

– Projektā paredzēta arī jaunu ēku būvniecība.

– Gan jaunas būvniecība, gan pārbūve. Piemēram, pārbūvēs dažus dzīvokļus Celtnieku ielā 3 – lai varētu izveidot grupu dzīvokli personām ar funkcionāliem traucējumiem. Vienlaikus ēkā tiks nodrošināta arī vides pieejamība, ierīkojot liftu un sakārtojot ieejas mezglu. Savukārt bērnu un jauniešu centra «Sapņi» ēkas pirmajā stāvā Irlavas pagastā tiks izveidotas specializētas darbnīcas, kur cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem apgūs dažādas prasmes. Protams, ēka pirms tam teiks pārbūvēta.

Jauna ēka tiks celta «Rītos», Slampes pagastā, kur tiks izveidots grupu dzīvoklis septiņiem cilvēkiem – septiņas istabas, viesistaba un virtuve, sanitārie mezgli. Vēl viena ēka tiks būvēta Tukumā, Kurzemes ielā 76, kur nodrošināsim ģimeniskai videi pietuvinātus pakalpojumus bērniem, kā arī taps Jauniešu māja Irlavas pagastā, netālu no pamatskolas. Tajā plānotas astoņas vietas.

– Esam saņēmuši jautājumu no irlavniekiem par to, kas notiks ar kādreizējā bērnunama, tagad Bērnu un jauniešu centra «Sapņi» ēkas pārējo daļu – kā noprotams, visa ēka projekta vajadzībām netiks izmantota?

– Kā jau teicu, mēs apgūsim ēkas pirmo stāvu, bet otro un trešo pagaidām nē. Ir skatīti dažādi varianti – ir bijusi doma tur izveidot dzīvokļus vai, piemēram, pansiju, bet pagaidām nekāds lēmums nav pieņemts.

Sabiedrībai jākļūst pieņemošākai

– Šis DI projekts, kura mērķi ir visnotaļ svarīgi, ne visur Latvijā tiek pieņemts. Arī mūsu novadā daudz tika diskutēts, kurā vietā to attīstīt, kur un ko būvēt. Vai nav tā, ka visas šīs aktivitātes nāk daudz par vēlu – ka neesam gatavi cilvēkus ar invaliditāti savā vidū redzēt?

– Jā, neesam mēs – sabiedrība, gatava redzēt šos cilvēkus savā vidū. Domāšanā, sajūtās, man šķiet, mums līdz tam ir jāizaug. Taču šie cilvēki var dzīvot sabiedrībā, strādāt, mācīties, priecāties un draudzēties…

Tomēr, ja atceros laiku, kad sāku strādāt sociālo darbu, – kļūst arvien labāk. Vēl atceros, cik ļoti tad ģimenes baidījās nākt ārā no mājām un cik ļoti sabiedrība baidījās šos cilvēkus ieraudzīt, jo ilgus gadus vienīgā palīdzības forma šiem cilvēkiem bija ilgstošā aprūpe institūcijā – pansionātā. Tagad esam spēruši soli uz priekšu – daudzi iesaistās brīvprātīgajā darbā, palīdzot gan ar idejām, gan reālu darbošanos. Sāk veidoties sociālie uzņēmumi, un mēs priecājamies par sasniegumiem, kurus gūst šie cilvēki. Pats galvenais – ir jārunā, jāstāsta, lai mēs iemācītos cilvēkus ar invaliditāti pieņemt jau no agrīnas bērnības – pirmskolas izglītības iestādē, un lai viņiem būtu iespēja mācīties kopā ar pārējiem bērniem skolā. ###citataBērni savu vienaudzi ar invaliditāti pieņem tāpat kā pieaugušie – ja pieaugušie ir noraidoši, tad arī bērni iemācās šādu uzvedību.###citata! Bet pavisam drīz tā būs ikdiena – būt kopā ar šiem cilvēkiem sabiedrībā, un tad vairs nebūs tik neizprotošas reakcijas, piemēram, par to, kāpēc mums jāveicina šo cilvēkus pilnvērtīga būšana kopā ar mums sabiedrībā.