Podologs – kā svešvārds

Linda Medne:

Kas tad īsti ir podologs? Tas, kā skaidro L. Medne, ir speciālists, kas nodrošina pacientu pēdu aprūpi, diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju, kā arī var noteikt pēdu slimības agrīnā stadijā. Lai arī daudziem vārds “podologs” izklausās kā svešvārds, Linda mūs mierina, ka šobrīd cilvēki atpazīst šo ārstniecības nozari. Citādāka aina bijusi pirms septiņiem gadiem, kad viņa beigusi Latvijas Universitātes P. Stradiņa koledžu Bulduros – tad daudziem bijis jāskaidro, ar ko viņa īsti nodarbojas. Pašai šī profesijas izvēle bijusi nejauša. Līdz tam daudzus gadus strādājusi apdrošināšanas jomā un auklējusi otro bērniņu: “Tolaik ļoti uzkrītoši tika reklamēta P. Stradiņa koledža. Intereses pēc paskatījos, lai gan, jāsaka godīgi, podoloģija kā nozare man neko neizteica, bet pēc gada pārdomām nolēmu, ka es to darīšu – mācīšos par podologu. Pie datora strādāt vairs negribēju, gribēju darīt kaut ko fiziski ar savām rokām. Un, protams, bija vēlme palīdzēt cilvēkiem – tā man ir bijusi vienmēr,” stāsta Linda.

Cilvēki arvien vairāk rūpējas par savu pēdu veselību

– Laika gaitā problēmas, ar kurām klienti vēršas pie podologa, neko daudz nav mainījušās, bet ir prieks, ka cilvēki arvien vairāk rūpējas par savu pēdu veselību. Kādreiz nebija pieņemams kādam rādīt savas pēdas, īpaši, ja bija kaut kādas problēmas. Labāk tās ieslēpa zeķēs un par to nedomāja,” stāsta podoloģe. Šobrīd daudz cilvēku skaistumkopšanas pakalpojuma jeb pedikīra vietā izvēlas podologa pakalpojumus, turklāt arvien biežāk speciālisti savstarpēji sadarbojas – ja manikīra vai pedikīra speciālists ierauga kādu problēmu, piemēram, kāju nagos, tad sūta klientu pie podologa: “Tā ir pareiza rīcība, domājot par cilvēka veselību, jo tieši podologs strādā ar nagu un pēdu ādas problēmām, savukārt ar pēdas pareizām asīm un pēdu velvītēm – tehniskais ortopēds. Katra, speciālistam sava joma.”

Pirmsskolas vecuma bērniem lielākās problēmas – kārpas

Pirmā grupa, par kuru mēs runājām, bija mazie – pirmsskolas vecuma bērni, kuriem lielākās problēmas sagādājot kārpu vīrusi (papilomas vīrusa paveids), jo šajā vecumā imunitāte vēl nav nostiprinājusies: “Kādreiz kārpas vairāk bija uz rokām, bet nu tendence ir mainījusies un bērniem tās izteikti metas uz mazajām, maigajām pēdiņām. Kā var inficēties? Bērni iesaistās dažādās aktivitātēs, un sporta nodarbībās vai apmeklējot baseinu, novelk plikas pēdas. Un šis vīruss tā arī tiek pārnēsāts – staigājot ar plikām pēdām. Ja tajā brīdī ādā ir kaut pavisam maza brūcīte, vīruss tajā viegli iekļūst un bērnu inficē. Šobrīd ir pietiekoši daudz bērnu, kas slimo tieši ar šo vīrusu. Vēl jāmin tas, ka bieži vien cilvēki jauc kārpas un varžacis, bet mazā vecumā varžacu gandrīz vispār nav, ja vien nav kāda pēdas deformācija. Tādā gadījumā, lai no tām atbrīvotos, pirmām kārtām ieteiktu konsultēties ar dermatologu vai podologu, īpaši ja bērniņš vēl ir mazs, jo, mēģinot pašiem tikt galā ar problēmu, var apdedzināt ādas sabiezējumam apkārt esošo dzīvo ādiņu.”

Pēdu nedrīkst iespiest ne kurpēs, ne zeķēs

Daudz tiek spriests un runāts par to, kādus apavus vispareizāk vilkt bērnam kājās, staigājot pa bērnu dārzu, lai vēlāk nerastos problēmas – ne pēdai, ne nadziņiem. L. Medne stāsta nenoliedzami arī apavi arī ietekmē pēdu veselību: “Noteikti ir jāskatās, lai ikdienā nēsājamos apavos bērna pēda kustas un tādejādi veidojas muskuļi – nevar pēdu iežmiegt stingros apavos ar supinatoru. Pērkot apavus, noteikti ir jāpaseko līdzi, lai zoles daļa nav pavisam plakana, ieteicams, lai papēža daļā būt kaut neliels paaugstinājums. Un apaviem noteikti ir jābūt pietiekoši platiem – tā, lai pirksti tajā netiktu saspiesti. Nereti, pat pieliekot apaviem klāt kāju, liekas, ka tie ir pietiekoši plati, bet patiesībā tas tā nav, tāpēc vislabāk bērna pēdiņu uzzīmēt uz lapas un tad zolīti samērīt ar šo bērna pēdiņu. Tā bieži vien var redzēt, ka zolīte ir šaurāka nekā pēdiņa, tādēļ pirkstiņi ir saspiedušies. Tas gan vairāk attiecas uz skolēnu vecumu, jo parasti dārziņā tiek valkātas sandales. Ne vienmēr vaina ir apavu platumā. Iespējams, apavos var būt arī kāda vīlīte, pret kuru ejot pirksti visu laiku atduras. Un arī zeķēm jāpievērš uzmanība, jo arī tās mēdz būt pārāk ciešas, nospiežot mazos pirkstiņus.”

L. Medne atzina, ka nepareizu apavu lietošanas rezultātā veidojas arī ieaugušie nadziņi, sabiezējumi, nagi deformējas un paliek biezāki, lai gan – mazo pirkstu nadziņi ir tendēti būt biezāki: “Ja runājam par nagu formu – tā tomēr lielākoties iedzimst – nadziņš var būt plakanāks, vai ieliektāks, valnīši var būt dziļāki vai seklāki. Bet kopumā – cik vien iespējams, bērnu vajadzētu laist ar pliku pēdiņu, lai stiprinās pēdu muskuļi.” 

Pusaudžiem – gan kārpu vīrusi, gan ieauguši nagi

“Mazajiem, runājot par pēdām, dzīves laikā kaut kas var pamainīties, jo pēdiņa vēl ir maza un attīstās, bet pusaudžiem noteikti nevajadzētu pieļaut valkāt apavus, kas spiež. Tas var izraisīt nagu ieaugšanu un veicināt pusaudžu vidū  izplatīto kārpu vīrusu. Pusaudžu vecums ir tas laiks, kad kāju nagu apkopi viņi veic paši, un tas notiek – kā māku, tā daru. Piemēram, nereti nagi tiek nogriezti vai iegriezti par dziļu, lai nav tik bieži jāgriež, bet, ja šajā dziļi iegrieztajā nadziņā iekļūst netīrums, sākas nagu ieaugšanas problēmas. Vecākiem vajadzētu pasekot līdzi šim procesam, vai vismaz parādīt, kā to darīt pareizi, īpaši tiem, kuriem nadziņš ir ar dziļajiem valnīšiem (nav plakans). Pusaudžu vecums ir sarežģīta grupa arī tāpēc, ka bērni vairāk svīst un viņiem ir tendence visu dienu staigāt tikai kedās un arī higiēnas normu ievērošana daudziem pieklibo... Jāsaka tā – ja nags ir ieaudzis pieaugušajam, viņš to sadziedē daudz ātrāk, jo seko līdzi visiem ieteikumiem un norādījumiem, un noteikti nestaigās ar apaviem, ja tie spiedīs, ko nevarētu teikt par pusaudžiem,” stāsta podoloģe.

Varžacis no kaulu deformācijas un nepareiziem apaviem

Nākamā grupa – pieaugušie, kas pie podologa vēršas ar tādām problēmām kā ādas un nagu sēnīte, protams arī varžacīm, kas ir radušās tiešā apavu ietekmē – kopā saspiesti pirksti, nepiemēroti apavi: “Ir varžacis, kas veidojas arī no pēdu deformācijām, piemēram, ja bērnībā ir vilkti apavi, kas ir bijuši par mazu un tagad pirksts ir izgriezies jeb deformējies slīpi, tad kauliņš rīvējas un veidojas sabiezēta āda un tālāk varžacs. Ar tādām cīnīties ir grūtāk un pieminētajā gadījumā ir jālieto arī kādi ortopēdiskie atslogi, jo vairs nelīdzēs vienkārši nomainīti apavi. Deformācijas var rasties arī ģenētiski, bet lielākoties pie vainas ir apavi – šauras augstpapēžu kurpes, īpaši jau sievietēm. Nereti sievietes jautā – kāpēc pēdas kauls ir deformējies, lai gan jau sen viņa nav vilkusi augstpapēžu kurpes... Te jāsaprot, ka pēdas vēsture ir ielikta jau pirms daudziem gadiem, kad tādus apavus sieviete bija valkājusi, un kauliņš sācis deformēties jau tad. Šobrīd tas noteikti ir mainījies, bet esmu ievērojusi, ka kopš Covid pandēmijas, kad sievietes strādāja arī no mājām un augstpapēžu kurpes nolika malā, viņas saprata cik ir ērti ir zemos apavos, un nu uz birojiem arī iet bez papēžiem. Jāsaka, ka jaunajai paaudzei, kuri tagad ir pusaudžu vecumā, nebūs lielas kauliņu deformācijas problēmas, bet ja viņi turpinās ilgstoši staigāt ar kedām un  bez mazākā paaugstinājuma, būs lielāka iespēja iedzīvoties plakanās pēdas problēmās.”

Nekautrēties un lūgt palīdzību

“Seniori ir grupa, kuru pēdām ir jāpievērš īpaša uzmanība, jo viņiem veidojas ne tikai nagu sēnīte, bet arī nagu saslimšana onihogrifoze, kad naga plātne maina virzienu – nagi aug slīpi, tie ir biezi un pārragojušies. Nereti viens pirksts  sāk piekļauties blakus pirkstiem, un tad var veidoties nospiedumi, izgulējumi.

Esmu tādus nagus redzējusi arī jaunajiem cilvēkiem, bet vairāk jau senioru vecuma cilvēkiem, kuriem pašaprūpe ir grūtāka – ir grūti redzēt, grūti aizsniegt kāju pirkstus... Un, kad nags paliek biezāks, to ir arī grūti nogriezt. Tāpēc viņi šos nadziņus ieslēpj zeķēs, lai citi to nepamana, bet, kad ierauga, piemēram, kad cilvēks nonāk slimnīcā, tad jau vairs nezina ko iesākt. Ja es ar to nenodarbotos, man arī neienāktu prātā paprasīt vecaimātei paradīt savus  kāju pirkstus. Tāpēc iesaku jaunajiem paprasīt saviem vecīšiem – vai viss ir kārtībā, un vai nevajag palīdzēt, jo tas jau ir tikai higiēnas jautājums.”

Vaicāta, kādi būtu ieteikumi, Linda vēlreiz saka, ka nevajag baidīties lūgt palīdzību: “Jā, var jau mazgājoties izmantot birsti ar kātu, bet nagus jau tā nenogriezīs, jo cilvēks nevar tos aizsniegt un rokās vairs nav spēka. Tāpēc par to ir jārunā ar bērniem, jālūdz kādam, kas to var izdarīt viņa vietā, vai ir jāmeklē speciālists. Lai to izdarītu mājas apstākļos, protams, pirmais, ka nagus vajadzētu izmērcēt, bet svarīgi tos negriezt pārāk tālu – līdz asinīm. Labāk, lai nadziņš paliek garāks nekā gribētos, bet neiegriezt dzīvajā daļā, jo tā var dabūt dažādas infekcijas. 

Nagu izmaiņas parāda arī iekšējās problēmas

“Jāsaka, gan, ka ne vienmēr senioriem ir nagu problēmas – ir arī tādi, kas nāk ar smukākiem nagiem nekā dažam labam jaunam cilvēkam. Tas ir atkarīgs no ģenētikas, no tā, cik dzīvē kājas bijušas noslogotas, kādi apavi vilkti. Ļoti svarīgi ir arī tas, kādas ir iekšķīgās saslimšanas un kādi medikamenti lietoti. Jā, nagi bieži vien var parādīt, ka cilvēkam ir kaut kādas iekšķīgas problēmas. Piemēram, ja cilvēkam ir pulksteņveida (izskatās kā pulksteņa stikliņi) nagi, tas norāda uz problēmām ar plaušām, piemēram, ja cilvēks bijis liels pīpētājs. Bet pie sirds saslimšanām naga mēnestiņš paliek zilganāks,” stāsta L. Medne. 

Runājot par pēdām, viņa skaidro, ka ar gadiem no pēdām pazūd tauku slānis, un tā ir vienīgā vieta ķermenī, kur tauku slānis nekad neatjaunojas. Lai gan tieši tur visvairāk tas būtu vajadzīgs, jo ir nepieciešama amortizācija. Kad no pēdas paliek tikai kauls un ādiņa, ir jādomā, kā pēdu amortizēt, lai, ikdienā staigājot, mazinātu triecienu. Risinājums ir zolītes vai ieliktnīši. 

Lai izārstētu nagu sēnīti – jābūt pacietīgam

Nagu sēnīte ir viena no zināmākajām saslimšanām, bet, kā to atpazīt un kas ir pirmās pazīmes, kad cilvēkam jāsāk satraukties? Podoloģe skaidro, ka, pirmā pazīme ir krāsa un naga izskats: “Tas var būt palicis bālganāks, dzeltenāks vai citam pat zilgans. Bet, jāpiebilst, ka ne vienmēr tā būs sēnīte, tie var būt arī atspiesti nagi, vai tiem bijis kāds ikdienas trieciens. Reti kad, bet ar sēnīti bojātiem nagiem ir arī smaka, tomēr, ja cilvēks jau ir tādā vecumā, ka kājas pie deguna nevar pielikt, tad tā nebūs pazīme, pēc kuras cilvēks sāks par šo saslimšanu aizdomāties. Vairāk varēs just to, ka sāk ost apavi. Pirmais, ko cilvēki parasti dara – labākajā gadījumā iet uz aptieku un nopērk pretsēnīšu līdzekli un sāk to lietot, bet, neredzot nekādas izmaiņas, iet uz aptieku un pērk citu. Bet ir jāsaprot, ka kāju nagi aug ļoti lēni – īkšķa nags, piemēram, izaug tikai 1-2 mm mēnesī, bet, lai nomainītos viss nags, jāpaiet pusgadam. Tādēļ arī nespējam tik ātri ieraudzīt izmaiņas un noticēt tam, ka ārstēšana ir sekmīga. Ir jābūt pacietīgam, jo sēnīte izaug līdz ar nagu. Jo ātrāk sēnīti diagnosticē, jo vieglāk un ātrāk no tās var atbrīvoties, lietojot, piemēram, lokālos līdzekļus. Var būt arī gadījumi, kad zāles ir jālieto iekšķīgi. 

Jāpiebilst, ka ne vienmēr, ja ož pēdas, pie vainas ir sēnīte. Tas var būt gan no apaviem, gan zeķēm, ja tām ir sintētisks materiāls, un, protams, tie var būt arī veģetatīvie vai citi iekšēji traucējumi, kā arī nereti vairogdziedzera problēmas. Tādā gadījumā ir jādomā, kā sausināt pēdu ādu. Tomēr arī šajos gadījumos, tāpat, ja ir sēnīte, doties pie dermatologa un aprunāties vai arī pie podologa, kas nagus aprūpēs.”

Diabēta pacientiem pēdu aprūpe ir ļoti svarīga

L. Medne stāsta, ka ir saslimšanas, kas ļoti ietekmē pēdu veselību: “Ārstnieciskais pedikīrs tiek praktizēts jau vairāk nekā 30 gadus, un lielākoties to izmanto diabēta pacienti. Viņiem pēdu aprūpe ir ļoti svarīga, jo, vienkārši runājot – cukurs saēd asinsvadus un nervu galus, līdz ar to cilvēkiem, kuri sirgst ar šo slimību jau ilgus gadus, katra brūce dzīst ļoti lēni un kur nu vēl pēdās, uz kurām visu laiku ir liels spiediens. Var sākties arī neiropātija – pēdas var kļūt nejūtīgas. Šie cilvēki vispār nedrīkstētu staigāt ar plikām pēdām, jo viņi nejūt, ja pēdā kaut kas ir iedūries. Sarežģītākos gadījumos var veidoties arī dažāda veida čūlas.” 

Katram nagi ir atšķirīgi, tādēļ arī kopšana atšķiras

Lai neiedzīvotos kādās problēmās, svarīgi ir nagus kopt pareizi. Linda skaidro: “Katram cilvēkam un pat katram nagam var būt citādāka gultnes forma. Nagi aug vienādi, bet var redzēt brīvās maliņas – cits ir taisnāks, cits apaļāks vai spicāks. Spicie nadziņi ir tie, kurus griežot ir jāpievērš lielāka uzmanība – īpaši vecākiem, kas griež bērniem nagus – jāskatās, lai netiktu iegriezts dzīvajā daļā. Kāju nagi ir jāgriež vadoties pēc naga gultnes, un to var redzēt, paskatoties zem naga. Bet jāpiebilst, ka – pašiem sev griežot nagus, to neredz, bet speciālists un vecāki, skatoties no otras puses, to redz labāk. Ar ko griezt? Ar ko pašam ir ērtāk... Ja ir tendence griezt nagus dziļi un izgriezt stūrīšus, tad labāk izmantot knaiblītes vai vīlīti. Jo – stūru izgriešana ar laiku veicina nagu ieaugšanu, kas var veicināt nagu deformāciju – no plakana nadziņa var izveidoties apaļš nags, un tad gan stūrīši ir obligāti jāgriež, jo savādāk nags spiedīs. Ja ar knaiblītēm griež sausus nagus, iespējams, ka tas aizlūzīs, tāpēc, ja nagi ir cietāki, tad ieteiktu no sākuma tos pamērcēt un tad griezt. Vēl mans ieteikums ir negriezt nagus līdz pašam galam, bet atstāt 1 mm brīvu maliņu. Esmu ievērojusi, ka nagus nogriezt līdz maksimumam vēlas tieši vīriešiem, bet viņi ar to panāk tikai to, ka nagi ar gadiem paliek arvien biezāki.” 

Papēžus pirms apvīlēšanas nemērcēt!

Viena liela problēma, ar ko cilvēki vēršas pie podologa, ir papēžu plaisas – bieza āda, dziļas plaisas. Podoloģe stāsta, ka tās bieži vien veidojas lielāka svara un slimību dēļ, kā arī, lietojot medikamentus, kas sausina ādu: “Jā, papēžu problēmas ir ādas sausums un nekopšana, kā arī nepareizu apavu lietošana. Vistrakāk, ja šīs plaisas mēģina izmērcēt un vīlēt – tas ir nepareizi. Labāk mazāk vīlēt, var paberzt ar švammītes asāko pusi. Bet ja nu kāds izvēlas tos vīlēt, tad tikai sausā veidā. Ja jau ir plaisas, tas jādara tieši pa plaisas līniju, nevis krustām šķērsām, tādējādi atplēšot plaisu vēl vairāk. Pēdu ādai ir pieci epidermas slāņi, un mums no virsējā raga slānīša ir jānoņem tikai 80%, ne vairāk. Tā ir liela kļūda, ko nereti dara arī pedikīra meistari – novīlē papēdi tā, lai tas spīd, bet nereti tas ir par dziļu un cilvēks pēc tam vēl labu laiku klibo. Pēc šādas – nepareizas aprūpes – var veidoties biezāka āda, jo, tāpat kā nagiem, arī ādai ir aizsargreakcija... Un, jo biezāka āda, jo lielāka iespēja, ka sāks veidoties plaisas... Tas ir kā riņķa dancis. Pēc vīlēšanas papēži obligāti ir jāmīkstina, jāieziež ar krēmu. Šobrīd ir pieejami ne tikai krēmi, bet arī līdzekļi putu veidā, kas neatstāj taukainas pēdas un ātri iesūcas,” iesaka podoloģe.

***

Secinājums pēc sarunas ar pogoloģi Lindu Medni – pēdu kopšana paliek arvien aktuālāka gan sieviešu, gan vīriešu vidū, turklāt – cilvēks pats ir atbildīgs par savu pēdu un nagu veselību. 

Baiba Reinsone