Pēc ietekmes uz vidi novērtējuma, sabiedriskajām apspriešanām, pašvaldības negatīvā lēmuma, divu gadu tiesas procesa, pašvaldības akcepta un detālplānojumiem pagājušajā gadā Pienavā un apkārtnē sākās pirmie būvdarbi. Tie bija saistīti ar elektrības kabeļu un jaunu ceļu ierīkošanu. Šos darbus un ar tiem saistītās neērtības, protams, visvairāk izjuta tieši Pienavas ciema iedzīvotāji, jo kabeļus ierīkoja ciema teritorijā, kas radīja dažādus strīdus. Tā šī gada martā situācija bija tiktāl samilzusi, ka Džūkstes pagasta pārvaldes vadītāja Dace Pole 18. martā aicināja abas puses – iedzīvotājus un projekta īstenotājus – tikties aci pret aci un problēmas izrunāt. Savukārt, lai noskaidrotu, kas šo četru mēnešu laikā mainījies – kas jau izdarīts un kas vēl darāms, lūdzām skaidrot parka īpašnieku – a/s «Latvenergo», kas atsaucās mūsu aicinājumam un 15. jūlijā organizēja tikšanos Pienavā. 

Sarunā piedalījās a/s «Latvenergo» Vēju un saules parku attīstības direktors Kaspars Novickis, a/s «Latvenergo» «Pienava Wind» projekta vadītājs Emīls Bokalders un SIA «Eolus» projektu vadītājs Gatis Počs, kā arī īsu brīdi – SIA «ACBR» Stratēģisko projektu departamenta vadītājs Raimonds Daugulis. Savukārt pašvaldību pārstāvēja tās vadītājs Gundars Važa un viņa vietnieks Imants Valers. 

Solījums izpildīts 

Kā jau minējām, sapulcē martā iedzīvotājiem visvairāk iebildumu bija par Bebru ielu, kuru tobrīd intensīvi izmantoja smagā tehnika, tāpēc asfalts no lielās slodzes bija saplaisājis. Tobrīd būvnieki solīja, ka tad, kad lielie darbi būs pabeigti, ceļu apsekos un, ja vajadzēs, – asfaltēs. Kā, tiekoties 15. jūlijā, skaidroja SIA «ACBR» pārstāvis R. Daugulis, šobrīd darbs ir paveikts: “Nepilnu kilometru garajā posmā vispirms pēc pilnas tehnoloģijas tika aiztaisītas bedres un sakārtotas brauktuves malas, kuras paši ar smagajām automašīnām bijām nobraukājuši, un tad uzklāta vienkārtas virsma, kas trīs četras nedēļas formēsies. Šajā laikā drošības nolūkos Bebru ielā ir noteikts ātruma ierobežojums, un pēc tam liekie akmentiņi tiks noslaucīti. Laiks ir silts, akmentiņi labi piebraukājas, bet mākslīgi radīt intensīvāku satiksmi arī nevēlamies – tad labāk, lai ilgāk šķembiņas tiek piebraukātas.’’ 

Pašvaldības vadītājs G. Važa iebilda, ka, iespējams, iedzīvotāji bija gaidījuši īstu asfaltu, savukārt R. Daugulis skaidroja, ka asfalts šajā vietā bija tikai saplaisājis, taču šāda virsmas apstrāde nodrošina brauktuves ilgtspēju: “Vispirms tiek izliets bitums, kas aiztaisa plaisas, un pēc tam uzber šķembas. Zinām no pieredzes, ka šī tehnoloģija ir piemērota brauktuvēm ar daudz lielāku intensitāti, nekā tas ir šajā vietā, – pēc šādas apstrādes ceļš nokalpos vismaz 5 līdz 10 gadus. Vienlaikus ierīkots arī solītais ielu apgaismojums – 10 jaunas un energoefektīvas laternas. 

Sadarbojas ar zemniekiem

Vēl viens jautājums marta sanāksmē bija par ceļiem tā sauktajā poligonā, kur tiek ierīkotas vēja turbīnas – bija pārmetums, ka tie ir pārāk šauri un lauksaimniecības tehnika nevarēs izmainīties. Stāstot par sadarbību ar zemniekiem un lauku darbu turpināšanu būvniecības laikā, SIA «Eolus» pārstāvis G. Počs skaidroja, ka ar zemniekiem sadarbojas jau otro sezonu: “Mēs esam ciešā kontaktā ar lauksaimniekiem, kas mūs informē par saviem plāniem. Tad padodam ziņu tālāk būvniekiem, un tā varam sinhronizēt kā viņu, tā mūsu darbu. Pat pagājušajā gadā, kad vēja parka teritorijā tika ierīkoti ceļi un situācija nebija vienkārša, zemnieki sekmīgi novāca ražu un līdz mums kā pasūtītājam neviena sūdzība neatnāca.” 

Runājot par ceļiem, G. Počs skaidroja, ka šobrīd poligonā visi ceļu būvdarbi ir pabeigti, ir izrakti meliorācijas grāvji un sakārtotas nobrauktuves, kas marta tikšanās reizē arī bija viens no strīdus iemesliem – lauksaimnieki pārmeta, ka nobrauktuves nav izveidotas pareizajās vietās un nav atbilstoša platuma, lai lielā lauksaimniecības tehnika nokļūtu uz lauka. Tāpēc interesējāmies, vai izpildīts solījums kopā ar zemes īpašniekiem izstaigāt īpašumus un izplānot nobrauktuves viņiem vajadzīgajās vietās. G. Počs skaidroja, ka kopumā trīs vai četri zemes īpašnieki arī izrādījuši iniciatīvu un kopā ar būvniekiem izstaigājuši savus īpašumus un iezīmējuši nobrauktuves. Vienā gadījumā blakus privātajam ceļam ierīkots vēl viens, jo jau saskaņošanas procesā bijis zināms, ka īpašnieks pa savu ceļu braukt neļaus. Kā piebilda «Latvenergo» pārstāvis E. Bokalders, ceļi ir uztaisīti tā, lai tie būtu izbraucami dažādos laika apstākļos un ar jaudīgu nestspēju – 20 tonnas uz asi, kas nozīmē, ka šie grants ceļi ir paredzēti ļoti lielai slodzei: “Jā, tie ir šaurāki, bet samainīties var, un to jau ikdienā redzam. Pēc tam, kad visi darbi būs pabeigti, pašvaldības ceļus uzturēs pašvaldība, bet tos, kas nepieciešami vēja parka apkalpošanai, – projekta apsaimniekotāji. Ja ziemā būs nepieciešamas apkopes vai pārbaudes, ceļus arī tīrīs, tomēr nekāda lielā transporta kustība pa šiem ceļiem pēc projekta pabeigšanas nav paredzēta. Tāpat tiks uzturētas un pļautas apbūves tiesību teritorijas.” 

Vaicājām, vai tiks pļauti arī grāvji, un G. Počs skaidroja, ka patlaban tiek ļauts grāvjiem aizaugt, lai izveidojas apaugums, kura sakņu tīkls stabilizēs nogāzi, neļaujot tai lietus laikā izskaloties – pēc tam, kad nogāzes nostiprināsies, grāvji tiks pļauti. 

 Spārni kopā pūces spalvas

Pienavas vēja parks, kā stāsta ieceres īstenotāji, ir ļoti apjomīgs projekts – pirms darbu uzsākšanas tika izsniegtas vairāk nekā 30 būvatļaujas dažādiem darbiem – kabeļu, ceļu, apakšstacijas ierīkošanai, un, pats galvenais, – turbīnu būvniecībai. Šobrīd no tuvākas un tālākas apkārtnes jau redzamas vēja turbīnas, kas viena pēc otras slejas Pienavas labības laukos. Kopumā tiks ierīkota 21 turbīna ar kopējo parka jaudu 147 megavati, kas gadā veido 500 gigavatstundas jeb 7% no šī brīža nacionālā patēriņa. Katras turbīnas nominālā jauda ir 7 megavati. Salīdzinājumam – viena turbīna spēs saražot tikpat daudz elektrības gadā, cik 33 Grobiņas turbīnas kopā. 

E. Bokalders skaidroja, ka vēja parkā tiek izmantotas vācu ražotāja «Nordex» turbīnas, kuru veido spārniņi, rotors, ģenerators un piedziņas sistēma, kā arī tornis: “Vienam tornim ir astoņi segmenti, un, jo mazāks diametrs, jo posms kļūst vieglāks un garāks, piemēram, augšējā daļa ir 34,5 metrus gara. Šāds dalījums nepieciešams, lai daļas varētu pārvadāt un lai tās neradītu milzīgu slodzi uz autoceļiem. Kopējais turbīnas augstums ir 250,50 metru, no tā torņa augstums līdz gondolai – 169 metri, bet spārna garums – 81,50 metri. Spārns, starp citu, izgatavots pēc līdzības ar pūces spārnu, attēlojot spalvu izkārtojumu tajā...” 

Savukārt a/s «Latvenergo» Vēju un saules parku attīstības direktors Kaspars Novickis skaidroja, ka visas turbīnas ir jaunas, tikko no konveijera: “To pirmais mūžs ir 30-35 gadi, pēc tam tiks vērtēts, vai un kā tās modernizēt, jo tām ir paredzēts arī otrs mūžs. Tikai šobrīd mēs vēl nezinām, kādas tehnoloģijas būs pēc 35 gadiem. Varam tikai pieļaut, ka būs efektīvāki ģeneratori, piedziņas sistēmas, lielāki lietderības koeficienti utt. Piemēram, Ainažu vēja parkā 1996. gadā nodevām ekspluatācijā divas pirmās vēja turbīnas Latvijā, un 2025. gadā tās rekonstruējām un turpinām lietot.” 

Vaicāts, kuras bijušas turbīnu vājās vietas, K. Novickis skaidroja, ka nolietojas kustīgās daļas, tāpēc ģenerators, piedziņas sistēma, spārniņi un rotors ticis atjaunots un pārbaudīts, un vēl pārkrāsots tornis, kā arī veikta būvekspertīze pamatiem – secināts, ka to turpmākā ekspluatācija būs droša.

Turbīnām – piecpakāpju drošība 

Tā kā šogad vien Latvijā nokritusi viena turbīna, bet otrai salūzis spārns, interesējāmies, kā turbīnas tiek pārbaudītas. E. Bokalders skaidroja, ka turbīnu pārbaudē ir piecu līmeņu drošības pasākumi, lai riskus identificētu priekšlaicīgi: “Viens ir rūpnīcas sertifikācija pašam produktam – ražošanas kvalitātes kontrole gan materiāliem, gan to veiktspējai. Piemēram, lai spārniņus palaistu ražošanā, tie tiek pakļauti lielam spēkam – spārniņu nostiprina betona pamatnē, tam tiek pielikti hidrauliskie vai oscilējošie atsvari, un vairāk nekā miljons reižu tiek mēģināts to lauzt. Pēc tam eksperti meklē deformācijas, mikroplaisas utt., – tā ka spārniņu dizains tiek pilnveidots tiktāl, lai pat ekstremāli apstākļi to neietekmētu. Tad vēl ir trešās neatkarīgās puses ekspertīze, kas pārbauda to atbilstību starptautiskiem drošas ekspluatācijas standartiem. Nākamajā līmenī pats turbīnu ražotājs spārniņus pārbauda vizuāli gan transportēšanas laikā, gan pirms un pēc montāžas. Mēs kā «Latvenergo» tās apsekojam ostā, lai noskaidrotu, vai transportējot un arī pēc piegādes nav radušies defekti, kā arī pirms uzmontēšanas veicam padziļinātu trešās neatkarīgās puses ekspertīzi, kuras laikā ar speciālu robotu spārniņa iekšpusē un ārpusē tiek vērtēta virsmas kvalitāte. Robots izbraukā katru kvadrātmilimetru un ar augstas detalizācijas kameru fiksē katru novirzi. Neatkarīgs vērtētājs pārbauda elektriskās un mehāniskās daļas, ģeneratorus utt., un, ja arī kaut kas tiek konstatēts, tas tiek novērsts pirms ekspluatācijas uzsākšanas.”

 Interesējoties, vai pašā turbīnā tiek izvietotas kādas drošības sistēmas, kas ziņotu par novirzēm, K. Novickis  skaidroja, ka turbīnā ir vairāk nekā 300 sensoru, kas paredzēti, lai fiksētu svara, spiediena vai temperatūras novirzes, vibrāciju, paaugstinātu berzi utt. Un, ja sistēma uzskata, ka turbīna nav droša ekspluatācijā, tā tiek apturēta. Sistēma strādā nepārtraukti un sniedz informāciju turbīnas ražotājam, mums un apsaimniekotājam.”

Vēl vaicājām, vai nav kas vairāk zināms par tām turbīnām, ar kurām bija problēmas Dienvidkurzemes novadā un Liepājā, un kas notiek, ja, spārniņiem griežoties, gadās problēmas – cik tālu to daļas var tikt aizsviestas? K. Novickis atzina, ka necik tālu no pilnas griešanās amplitūdas šīs daļas neaizmet – turpat tās nokrīt: “Kas attiecas uz minētajām turbīnām un cik zināms no publiski pieejamās informācijas, ka viena turbīna jau ilgāku laiku netika ekspluatēta un tā bija nokalpojusi, iespējams, vairākus mūžus, turklāt netika kopta. Bet otrai tikko bija pabeigti montāžas darbi, un bija sācies testēšanas režīms, taču notiek izmeklēšana, lai saprastu, kāpēc šāds lūzums notika.”

Mirgošana un putni

Gan sabiedriskajās apspriešanās, gan daudzajās diskusijās tika runāts par turbīnu radīto ietekmi uz putniem, sikspārņiem, kā arī mirgošanas efekta veidā – uz iedzīvotājiem. Tolaik tika solīts, ka turbīna ar sensoriem reaģēs un apstāsies, tiklīdz radīsies cilvēkiem, putniem vai citām dzīvām radībām nelabvēlīga situācija. K. Novickis un E. Bokalders skaidroja, ka ietekmes uz vidi novērtējuma procesā daudzi neatkarīgi eksperti, to vidū ornitologi un sikspārņu pētnieki detalizēti analizējuši datus – kādi putni mājo vēja parka tuvumā, vai ir sikspārņi un kādi aizsardzības pasākumi ir nepieciešami, un to savukārt tehniskajos noteikumos nosaka Dabas aizsardzības pārvalde: “Mēs uzstādām putnu kameras, sikspārņu sensorus, kas tos identificē jau lielā rādiusā apkārt vēja turbīnai un pat vēja parkam un sāk apstādināt turbīnu, ja, piemēram, putns tuvojas. Turklāt šīs turbīnas ir tik augstas, ka tādā augstumā putni savās ikdienas gaitās nemedī, jo tur ir stiprāks vējš un putnam jāpatērē daudz vairāk enerģijas. Tomēr mums ir jāseko līdzi, vai nav nosistu putnu vai sikspārņu – un tas jādara regulāri, jo to paredz monitoringa nosacījumi. Runājot par mirgošanas efektu – turbīna pati apstājas, kad rodas šāda veida problēmas konkrētajā vietā.”

 Darbojas kā zibensnovedēji

Vēl interesējāmies, kā laika apstākļi, piemēram, vējš ietekmē turbīnu ierīkošanu.  K. Novickis un E. Bokalders stāstīja, ka Latvija nav tā vieta, kurai raksturīgas viesuļvētras vai tornado, taču vējš ir, un tā ātrums nemitīgi tiek kontrolēts – pie noteikta vēja ātruma celšanas darbi tiek apturēti līdz brīdim, kad pēc vēja mērījumiem tos var droši turpināt. G. Počs piebilda, ka tiek kontrolētas arī zibens izlādes: “Spārniņi un tornis tiek sazemēti, taču ir jābūt gataviem, ka zibens spers pa turbīnu, kas ir augstākais punkts konkrētajā vietā. Tāpēc arī cilvēkiem, kas strādā uz lauka, vide kļūst drošāka, jo plakanā vidē ierīkotais augstais objekts uzņem zibeni.” 

Vaicājot, vai šāds spēriens neietekmē turbīnas drošumu, K. Novickis skaidroja, ka, vērtējot pieredzi «Laflora Energy» vēja parkā Kaigu purvā, kur zibens izlādes turbīnām jau bijušās, tās nav radījušas nekādus defektus.   

Jauna apakšstacija – jaunas iespējas uzņēmējiem 

Tikšanās reizē tikām iepazīstināti arī ar jauno apakšstaciju, caur kuru vēja elektrostaciju saražotā elektroenerģija tiks nodota tīklā. “Esam uzbūvējuši jaunu apakšstaciju kā tiltu starp 330 kilovoltu (kV) augstsprieguma līniju Lejastrazdos, kur varam iegūt lielu elektroenerģijas jaudu un kur varam saražoto nodot, un Pienavu. Tā nodrošinās jaudīgu enerģijas pieslēgumu, un tas nozīmē, ka tā ir ne tikai domāta šim vēja parkam, bet nākotnē šajā vietā varēs attīstīties energoietilpīgu nozaru uzņēmumi, piemēram, graudu kaltes, rūpnīcas, siltumnīcas, kam vajadzīgs tā saucamais lielais pieslēgums un vitāli svarīga arī zaļā enerģija. Citādi bez miljoniem eiro lielām investīcijām tas nebūtu iespējams, jo no šejienes līdz jau pieminētajai augstsprieguma līnijai Lejasstrazdos ir 13-14 kilometri,” skaidroja K. Novickis, piebilstot, ka visos atjaunīgās enerģijas objektos – kā saules, tā vēja – «Latvenergo» mudinās uzņēmējus šīs jaunu apakšstaciju radītās iespējas izmantot un  attīstīties. 

E. Bokalders papildināja, ka katram patērētājam nepieciešams savs spriegums: ”Tāpēc, ja būs nepieciešams cits sprieguma līmenis, bez 110 vai 33 kV, viņam būs jāuzstāda sava apakšstacija, lai mūsu piedāvāto spriegumu transformētu līdz viņa vēlamajam. Taču tā būs daudz zemāka investīcija nekā ierīkot jaunu līniju. Turklāt mēs jau esam šo 110 kV spriegumu transformējuši uz 33 kV, līdz ar to solis uz zemāku spriegumu būs vēl vienkāršāks, lētāks un pieejamāks.” 

G. Važa interesējās, kā šādus objektus ietekmēs 800 metru ierobežojums būvniecībai no vēja elektrostacijas. «Latvenergo» pārstāvji skaidroja, ka 800 metri attiecas uz vēja parku, kam šādā attālumā ir jāatkāpjas no dzīvojamajām mājām, bet, kad vēja parks ir izbūvēts un kāds vēlas būvēties tuvāk, tas ir saskaņošanas jautājums – vēja parks netraucēs nodarboties ar saimniecisko darbību.

Interesējoties, vai šī apakšstacija var palīdzēt jaunus pieslēgumus veidot arī iedzīvotājiem, kam, dzīvojot tālu no elektrības tīkliem, problēmas jeb lielākās izmaksas rada tieši jaunu trašu un pieslēgumu ierīkošana? K. Novickis skaidroja, ka tas būtu nākamais process, kas būtu risināms sadarbībā ar Klimata un enerģētikas ministriju un Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru, lai apakšstaciju varētu izmantot sadales tīklam un pavairotu elektroenerģijas pieslēgumus: “Atjaunīgie resursi pēdējo divu gadu laikā ir mūsu attīstības pirmais posms, un es domāju, ka jautājums, kā šīs augstsprieguma apakšstacijas izmantot, neizbēgami kļūs vēl aktuālāks, un mēs esam par to. Tā ka – ja regulējums laika gaitā mainīsies, tas dos vēl lielākas iespējas.” 

Elektrības ražošanā Latvija nevar būt vientuļa sala

Runājot par elektrības patēriņu un Latvijā saražotās elektroenerģijas apjomu, K. Novickis minēja pasaules ekonomikas datus, kas rāda, ka valstis, kuru iedzīvotāji patērē vairāk elektrības, ir augstāk attīstītas – tajās ir attīstītāka, turklāt energoietilpīga uzņēmējdarbība: “Piemēram, Islandē ir 300 000 iedzīvotāju, un viņu elektrības patēriņš ir 19,7 teravatstundas, bet Latvija ar 1,8 miljoniem iedzīvotāju patērē 7 teravatstundas. Kāpēc? Jo Islandē ir ļoti augsti attīstīta infrastruktūra un nauda cirkulē viņu ekonomikā. Arī viņi sāk būvēt vēja turbīnas, tikai tur tas nav jābūvē tik augstas, jo ar vēju tur nav problēmu – tam ir iespējas ieskrieties...” 

Aktuāls jautājums, kas radies, attīstoties saules un vēja parkiem, ir jaudu sabalansēšana. K. Novickis skaidroja, ka balansēšana nozīmē aizvietot dārgo resursu ar lētāku, un nodrošināt, lai tīkls ir stabils un vienmērīgs: “Ir dažādi resursi, kas Latvijā ražo enerģiju – HES, TEC, saule, vējš un vēl ir tirdzniecība caur starpsavienojumiem, un ir ļoti svarīgi izmantot konkrētajā brīdī visefektīvāko resursu. Tagad, piemēram, vasarā TECos neviens vairs kondensācijas režīmā gāzi nededzina, jo tas izmaksā ļoti dārgi – vasarā Rīgai siltumu nevajag, bet, dedzinot gāzi, turbīnas tiek dzesētas, tikai viss siltums aiziet atmosfērā – tas bija ļoti neefektīvi. Tā notika vēl 2023. vai 2024. gadā, bet šobrīd situācija ir cita – mēs izmantojam saules enerģiju.

 Cits piemērs – sausā vasarā ūdens resursu HESiem nepietiek, tāpēc agrāk paļāvāmies tikai uz enerģijas importu no ārzemēm vai arī, kā jau minēju, dedzinājām gāzi, bet tagad varam izmantot saules enerģiju, un tāpēc ir brīži, kad elektrības cena ir nulle vai pat ar mīnusa zīmi.”

Arī tas bieži vien publiskajā telpā izskanējis jautājums: tā kā spējam sevi ar elektroenerģiju apgādāt, kāpēc tās cena nereti ir pat ļoti augsta un – kāpēc nevaram būt paši par sevi? K. Novickis un E. Bokalders atzina, ka cenu ietekmē tas, ka esam vienotajā tirgū, piemēram, kad Skandināvijā elektrības trūkst, viņi izmanto citus, arī mūsu resursus, un elektrības cena aug. “Savukārt, ja mēs būtu paši par sevi – kā vientuļa sala, no vienas puses, cena būtu zema, jo elektrības būtu par daudz un nebūtu, kas to patērē. Piemēram, mūsu momentānais patēriņš dienā ir no 750 līdz 900 megavatiem, un šo pieprasījumu dienas vidū spējam nosegt ar saules parku saražoto, bet rīta un vakara stundās vajag nākamos resursus – HESus, bet ziemā vēl citus resursus. Bet, kā jau minēts, visā šajā procesā vissvarīgākā ir stabilitāte – lai to, ko konkrētajā mirklī mājsaimniecības, iestādes un uzņēmumi patērē, kāds tieši šajā paša brīdī saražotu. Tiklīdz nespēj ražot tik daudz, cik vajag patēriņam, sistēmā rodas frekvences nobīdes un var notikt atslēgums. Gribu minēt piemēru ar atslēgšanos no Krievijas tīkla – mēs to spējām izdarīt tā, ka to pat nejutām, jo bija daudz ūdens HESos un pilnā jaudā strādāja TECi, bet ilgtermiņā tas nestrādātu, un mums būtu daudz atslēgumu, kas nozīmē, ka zināms laiks būtu jāpavada bez elektrības. Tādēļ teicu, ka ir vajadzīgi dažādi ražošanas avoti.” Saistībā ar šo arī vaicājām, cik pamatots ir apgalvojums, ka Latvija pilnībā neizmanto lielo HESu iespējas un to speciāli izslēdz? «Latvenergo» pārstāvji skaidroja, ka katram HESam ir maksimālā un minimālā zona jeb ūdens apjoms, ko tas var uzkrāt: “Neviens nevar nostāties pret Daugavu, kurā ir daudz ūdens – nevar apturēt upi, tāpēc jau tiek runāts arī par maksimālo ūdens līmeni. Mums ir svarīgi, ka mēs varam šo resursu izmantot, lai saražotu elektroenerģiju Skandināvijai, Lietuvai un Igaunijai, kā arī paši sev, kā jau minēju, – vasarā rītos un vakaros. Ja ir daudz ūdens, HES viens pats var saražot daudz, ļoti daudz elektrības, bet jāskatās, kurā brīdī ko vajag. Ir reizes, kad kaimiņiem pietiek savas elektrības, un tad HES strādā, bet naudu neiegūstam.”

Par termiņiem un naudu, ko saņems kopiena

Parku plānots pabeigt nākamā gada marta beigās, kad būs beidzies pārbaudes un sertifikācijas termiņš, taču pirmo elektrību testēšanas režīmā tīklā plānots novadīt jau šī gada rudenī – orientējoši, – novembrī. Un kas attiecas uz kompensējošo maksājumu, kā skaidroja K. Novickis, pašvaldības kontā katru gadu nonāks 367 000 eiro, ko veido 2500 eiro par katru uzstādīto megavatu (147), un tas sadalīsies šādi: 50% iedzīvotājiem un 50% – pašvaldībai. 30 gados tie būs kopienai atdoti aptuveni 12 miljoni eiro: “Piemēram, Jelgavas novads, kur «Laflora Energy» vēja parku gatavojamies nodot ekspluatācijā, sāk plānot darbus parkam pieguļošajās teritorijās, jo nauda ir pietiekoši liela, lai realizētu nelielus infrastruktūras projektus vietējai kopienai. Šajā projektā iegūsim pirmo pieredzi ar šiem maksājumiem un tad arī varēsim ar šo informāciju dalīties. Šobrīd MK noteikumi «Vēja elektrostaciju maksājumu kārtība vietējās kopienas attīstībai» paredz, ka šī nauda tiek izmantota tieši vēja parkam piegulošajās teritorijās. 

Savukārt, runājot par kompensācijām iedzīvotājiem, noteikumi paredz, ka to saņem mājsaimniecība, kuras nekustamais īpašums – dzīvokļa īpašums, dzīvojamā māja vai tās daļa (kaut 0,001%) – atrodas divu kilometru rādiusā no vēja elektrostacijas robežas. Savukārt maksājums kopienai, ko viena mājsaimniecība saņem gadā, nevar būt mazāks par vienu minimālo mēneša darba algu, bet ne lielāks par trim minimālajām mēneša darba algām. Maksājumu nesaņem tā mājsaimniecība, ja kaut viens no tās locekļiem ir attiecīgās vēja elektrostacijas īpašnieks vai tiesiskais valdītājs vai ja mājsaimniecība tai piederošo zemi ir nodevusi valdījumā vēja elektroenerģijas ražotājam. 

G. Počs skaidroja, ka uzņēmumam ir visu īpašumu koordinātes, un tad kopā ar pašvaldību varēs šos datus precizēt: “Manuprāt, ja mājsaimniecība gadā saņems trīs minimālās algas, tā var nosegt, piemēram, elektrības patēriņu vai arī pamazām atjaunot savu īpašumu, vai ņemt kredītu bankā kādai vajadzībai un par noteiktu summu atmaksa būs garantēta...” G. Važa piebilda, ka šis atbalsts varētu pienākties 62 vai 64 mājsaimniecībām, taču arī šie dati vēl jāprecizē, turklāt tikai tad, kad šis process reāli sāksies, arī redzēs, kā viss notiks.

Agita Puķīte, Agris Jansons

Kaste Kur pašvaldība var izlietot kompensāciju par vēja ģeneratoriem?

* energoefektivitātes veicināšanai (apgaismojumam, pašvaldības dzīvojamā fonda renovācijai, dzīvojamo māju energoefektivitātes pasākumiem); 

* vides aizsardzībai (ielu, laukumu, parku utt. labiekārtošanai, uzturēšanai, gaisa kvalitātes un ūdens resursu aizsardzībai, atkritumu un bīstamo atkritumu apsaimniekošanai, piesārņojošas darbības kontrolēšanai, būvniecības ietekmes uz vidi novērtēšanai utt.);

* īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, sugu dzīvotņu un biotopu aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumiem;

* pašvaldības ceļu infrastruktūras atjaunošanai un uzturēšanai;

* kultūrvēsturisko objektu, vēsturiskā mantojuma, kā arī dabas vērtību un teritoriju apsaimniekošanas, saglabāšanas un uzlabošanas pasākumiem;

* maksājuma administrēšanai.