Pagājušajā sestdienā lūkojām, kā ļaudīm te dzīvojas. Saulīte todien pēc pelēcīgajām dienām mākoņu priekškaru pavēra. Savus ļaudis apgaismoja, sasildīja, samīļoja. Daudzi pēdējos šīs vasaras darbiņus apdarīja. Zeme drīz ziemas guļā, atpūtā liksies. Gaidīs pavasari, kad daba modīsies. Un zaļais mūžīgais atkal no jauna sāksies.

Ļaudis Veldru dižozola paēnā

Rudens arī «Veldru» sētu koši izrotājis. Tā visā krāšņumā izrādās. Sētā Brigitu Sniedzi sastapām. Kundzīte teica, ka uzvārdu viņa no sava vīra Gvido esot ieguvusi. Vīrs todien darbiņā bija. Viņš Ozolpils apkaimē pie saimnieka strādājot. Pati dēliņu Kārlīti, arī Sniedzi, auklējot. Kārlītis ģimenē esot pirmdzimtais. To, cik mantinieku būšot, vēl zināt nevarot. Uz priekšu dzīvošot, tad arī manīšot. Todien īsti rudenīga dieniņa bija. Saulīte ar savu aizkaru malā pavīdēja. Ar lapu zeltu apžilbināja. Brigita teica, ka viņi,  Sniedzes, siltu ziemu gaidot. Aukstums nevienam tak tīkams neesot. Kundzei vaicājām, kā viņi, Sniedzes, savu dzīvi pēc gadiem iecerējuši. Jaunā māmiņa padomāja un pastāstīja: ”Paši savu māju, dzīvokli gribam iegādāties, iekārtot. Iztikt varam. Šobrīd izdzīvojam. Kā vairums lauku ļaužu ar ”latviskajām” algām.”

«Veldru» sētā ozols kuplo. Brigitas vīra cilvēks teicis, ka «Veldru» ozols esot viens no dižākajiem Latvijā, un Sniedzēm gribētos, lai tam blakus Kārlītis izaugtu par stipru, darbīgu vīru. Stipru kā dižais «Veldru» ozols.

Sēta, kur aktrises Vijas Artmanes šūpulis kārts

«Dekšņos» mēs bijām 2008. gada 15. oktobrī – dienā, kad skatuves karalieni Viju Artmani guldīja zemes klēpī. Mūsu avīzītē toreiz rakstījām: ”Izcilā teātra un kino aktrise dzimusi Sēmes pagasta Kaivē, «Dekšņu» mājās.” Pagasta ļaudis V. Artmani uzskata par savējo. Lepojas ar novadnieci.

Šuksti – Anna un Voldemārs, viņu meitas Dace, Daina un Daces dēlēns Kristers zinājuši, ka dižā latviešu aktrise šeit nākusi šaisaulē. «Dekšņu» māja kopš tās dienas pārbūvēta. Tiesa – no iekšpuses. Pagalmā šis tas nojaukts, no jauna uzcelts. Kad skatās filmas, kurās spēlē V. Artmane, domās ieminējušies – mūsējā. Nekad jau tā uz āru tas nav cilāts, ne popularizēts. ”Pirms gadiem trim, šķiet, 2005. gadā, pagalmā iebraucis sarkans busiņš. Pati V. Artmane žurnālistu, fotogrāfu pavadībā izkāpusi. Pie rokas spieķītis, bet cēla gan, kā jau karaliene. Sasveicinājāmies. Istabā ienāca. Pastaigāja pa sētu. Mājai apkārt apgāja. Brīdi pastāvēja pie sava bērnības loga,” atceras «Dekšņu» ļaudis. Nofotografējusies kopā ar Šukstiem. Bildes un raksts bijis nodrukāts žurnālā «Privātā Dzīve». Žurnāls pārstaigāja no rokas rokā, un, kas vairs zina, kur izgaisis. Toreiz sēmenieki, kaivenieki lasījuši, lūkojuši bildes un daudzi atviegloti uzelpojuši: ”Nu tad beidzot!” Novadniece, karaliene, par kuru viņi tā lepojušies, uzskatījuši par savējo, beidzot atzinusi to vietu, kur viņas saknes.

Nu atkal ir pienācis zelta rudens. Mēs atkal viesojāmies «Dekšņos» pie Annas un Voldemāra Šukstiem. Ir ražas novākšanas laiks. «Dekšņu» saimniekiem ķerra priekšā. Ķerrā saknes, kas dārzā izaugušas. Vaicājām, kā dzīvīte vedas. ”Pa maziņam. Dzīvojam dzīvi tikai uz priekšu. Kā būs, to tad arī manīs,” tā Šuksti. Viņi atcerējās laiku, kad «Dekšņas» topā bijušas. Ļaudis braukuši, lūkojuši Lielās aktrises dzimto māju. Istabās viss esot mainījies. Nav vairs tā, kā tolaik, kad V. Artmane te dzīvojusi. Cilvēki sen te vairs neesot ieradušies aktrises bērnu dienu dzīves vietu lūkot. Ziedonis, Meierovics tagad esot topā. Aktrise no «Dekšņu» mājām aizmirsta. Laiks bijis, kad bērni, skolēni te atvesti, bet tas sen bijis.

Šuksti par dzīvi nesūdzējās. Pensijas saņemot. Labas vidējās pensijas. Uz vecuma galu abi bišķi paslimojot. Zāles dārgākas kļuvušas, bet izdzīvot varot.

Latvija mums visiem tikai viena

«Burtniekos» Dišleri dzīvo un saimnieko. Viņi piena lopus tur. Dišleru Arnis stāstīja, ka sendienās birojā Rīgā abi sēdējuši. Viendien biroja darbiņš pagalam apnicis. Visu pametuši un pārcēlušies uz laukiem – uz «Burtniekiem». «Burtnieku» jaunos saimniekus arī saulainajā pagājušajā svētdienā sastapām. Sasveicinājāmies, teicām, ka tālrādē teica, ka pirmdien, otrdien atkal lietus smidzinās. Saimniece pretī: ”Daudz ko saka. Pirms vēlēšanām nākamie tautas kalpi arī saka, sola. Sola, bet daudz kas nepiepildās. Gribi, lai laika prognozes allaž piepildās? Dzīve te laukos nav nemaz tik štruntīga. Ne, ne. Mēs vaidētāji neesam,” abi lauku sētas saimnieki gandrīz vienbalsīgi noskaldīja un turpināja: ”Runā jau, kālab atkal un atkal augšās vieni un tie paši tur sēž? Bet – kas cits lai sēdētu, ja mēs tur neejam?! Mēs te, viņi – tur. Mums te ir labi. Mēs mainīties neuzprasāmies. Nežēlojamies. Gadās arī. Un kurš gan bišķi nepapinkšķ? Kreņķis reizēm sētā atnāk. Bet Latvija mums tikai viena. Miera zeme, miera osta. Ne te vētras, ne zemestrīces mājo. Ir ļaudis, kuri saka, ka mēs dulli esam. Var jau būt, ka abi tādi esam, bet dullajiem taču pieder pasaule! Drošāk pa dzīves ceļiem un arī neceļiem pastaigāties. Mums ko lai novēl? Veselību un mazliet veiksmes, tādas – necerētas,” «Burtnieku» saimnieki tā teica. Saimnieks veda rādīt apgleznota siena ruļļus. Ruļļus apgleznojis mākslinieks Viesturs Holenders. Viņš Rūtas draugs.

Plāksnes par godu Latvijas simtgadei

Lauris Kozlovs lielceļa malā, netālu no savas sētas «Mazceplīši», stāvēja. Vīram līdzās bija pāris, varbūt pat trīs metru gara kārts ar rozā plastmasas maisiņu galā uzmauktu. Padomājām, vadzi, Laurim kāds pavēstījis, ka mēs pa ceļu braucam, ka viņa sētai garām neaizšaujam. Paši sevi pārvērtējām… Lauris to kārti ar maišeli galā iesprauda grāvī ceļa malā, kas sētā ieved. Viņš sazinājās ar ciemiņiem, kuri pie viņa brauks un aicināja arī mūs sētā. Lauris ir meža, dabas labais vecis, tā var sacīt. Aizupes Meža tehnikumā skolojies, Valsts meža kantorī Kaivē strādājis. Kad tur štatus samazināja, Lauris no saviem «Mazceplīšiem» uz citu vietu pārcelties negribēja. Mašīnas vīram nav. Viņš nav dzelžu vecis. Un tā viņš laukos palika, saimniekoja. Lauris gan visādus cundurus izdomājis. Vienbrīd izmēģināja bites turēt stropos, kuriem vidus izgrebts. Esam tos redzējuši. Lauris teica: ”Mūsu senči tā darīja. Kālab lai mēs nedarītu?” Izmēģināja. Gan vīram prātā atkal kāda radoša dzirksts ieleks, atkal ko jaunu izštukos. Lauris reiz bija uztaisījis lingu. Lingu, ar kuru akmeņus tālu aizmest varēja. Viņš kopā ar puikām akmeņus pa lauku mētāja. Priecājās par foršo nodarbi.

«Mazceplīšos» pa šiem gadiem kādu laiku nebija būts, izmainījies īpaši nekā nav. Truši sētā savā vaļā ļipato. Lauris teica: ”Šie ir tie, kurus lapsa kūmiņš nav noķēris un apēdis. Pārējie, vairums ir aplokā. Pie tiem arī lapsa ir viesojusies. Šie, kas pa sētu, – viltīgāki. Neļaujas. Kūminš arī vistas trenkā. Vienai vistai aste plāna izplūkāta.” Lauris mums parādīja betona plāksni, kuru viņš nule kā izlējis. Plāksnē ir meitas Indras plaukstas nospiedums, vārds, laiks, kad roka betonā iezīmēta. Lauris stāstīja, ka viņš katram notikumam ģimenē plāksni izlejot. Plāksnes novieto uz taciņas, kas mājā ieved. Latvijas simtgadei par godu arī plāksni izliešot. ”Lai savējie atceras, ka te ir mūsu mājas.”

Mājas sargs Romijs atkal sētā

Pagājušās nedēļas nogalē «Kazpurvu» saimniekiem suns pazuda. Suņu puika vārdā Romijs. Sētas suņi – Romijs un viņa draudzene, suņu meitene Brenda – piektdienas pēcpusdienā bija izgājuši savā darbiņā. «Kazpurvu» ļaudis audzē pīles, zosis, tītarus. Abi suņi putnus no lapsas kūmiņa un arī vanaga sargā. Sliktie i nedomā putniem tuvoties. Pa lielu gabalu lūko un siekalas rij. Romijs ir augumā liels bezšķirnes suns. Mīlīgi labestīgs gan bez gala. «Kazpurvu» suņi no Tukuma patversmes sētā atvesti. Kad pēc pāris, trīs stundām Romijs sētā neatgriezās, saimnieks Andris cēla trauksmi. Zvanīja draugiem, paziņām. Bet no suņa ne vēsts. Zvanīja Simonai (Simonai Grundulei) uz patversmi. Sak, vadzi sunim galvā senču balss ierunājusies. Varbūt notverts un uz patversmi atkal atvests?! Suņa saimnieki dienas, kad Romija sētā nebija, nervozēja, brauca suni meklēt. Pirmdien atskanēja zvans ar labo ziņu, ka Romijs atradies. Atradies Smārdes pagasta mājās, līdzās Šlokenbekas dzirnavu dīķim. «Kazpurvu» ļaudis pateicas visiem, kuri palīdzēja suni atrast. Un jo īpaši saimniekam Viesturam. Viņa ģimene suni bija sētā uzņēmusi, pabarojusi.

«Kazpurvu» ļaudis un labais suns Romijs saka lielu paldies visiem, visiem, kas nebija vienaldzīgi un palīdzēja Romijam savu sētu, savus saimniekus atkal atrast!