Kad šī gada sākumā Kuldīgā dažādu jomu speciālisti diskutēja par vēja parku plusiem un mīnusiem, vides eksperts Oskars Beikulis (pārstāv uzņēmumu «Estonian, Latvian, Lithuanian Environment») stāstīja ne tikai par savu pieredzi, analizējot vēja turbīnu radīto troksni, bet arī par veiktajiem pētījumiem un tajos secināto. 

Troksnis – aktuāla tēma ikdienā

“Troksnis ir viena no tām tēmām, par kuru ikdienā tiek daudz runāts, bet vienlaikus izskan arī aplamības, mīti vai puspatiesības,” atzina O. Beikulis.  “Troksnis ir visapkārt; mēs nedzīvojam pilnīgā klusumā – arī bez vēja parkiem ir daudz gan mūsu pašu radītu tā avotu, gan tādi, kas pastāvējuši gadu tūkstošiem vai miljoniem – kā vējš, šalcoši koki, [dziedoši] putni utt. Cilvēks pilnīgi noteikti spēj adaptēties pie trokšņa līmeņa izmaiņām, taču ir svarīgi saprast, vai troksnis ir problēma un vai tas ir kaitīgs? Un atbilde ir, ka troksnis ir kaitīgs. Ja pareizi atceros, 2018. gadā Eiropas Komisija taisīja izvērtējumu par trokšņu problēmām Eiropā, un tieši troksnis tika atzīts par otru lielāko vides problēmu Eiropā uzreiz aiz gaisa piesārņojuma. Izrādījās, ka apmēram 20% eiropiešu dzīvo apstākļos, kuros transporta radītais troksnis tiek uzskatīts par pārāk augstu, bet 30% iedzīvotāju tas ir skaļāks nekā to rekomendē Pasaules veselības organizācija. Un no tā izriet vesela virkne dažādu saslimšanu – gan kardiovaskulārās, gan cita veida veselības problēmas. Tāpēc nav diskusiju par to, vai troksnis ir traucējošs un veselībai kaitīgs, – jo pilnīgi noteikti tas tā ir. Jautājums: kāda līmeņa troksnis tas ir, kādās situācijās tas ir traucējošs un ko varam darīt, lai šis traucējums būtu pēc iespējas mazāks?!”

O. Beikulis atzina, ka trokšņa ietekme uz cilvēka veselību ir saistīta ar norisēm ilgtermiņā: “Tas nav stāsts par to, ka, dienu vai mēnesi dzīvojot pie vēja parka, cilvēks mirs ar sirds mazspēju... Lielākoties šāda ietekme ir augstam trokšņa līmenim ar tiešu ietekmi uz dzirdes funkciju, piemēram, darba vidē. Runājot par vides troksni ikdienā vai vēja parka troksni, tam ir sekundāra ietekme – mēs to dzirdam, tas traucē, neļauj izgulēties, un līdz ar to palielinās stresa līmenis. Bet no tā nemirst, taču ilgtermiņā pilnīgi noteikti tas var ietekmēt gan pašsajūtu, gan veselību.” 

Viena no visvairāk pētītajām jomām

Lai arī šķiet, ka troksnis ir maz pētīts, vides veselības jomā tas ir viens no visvairāk pētītajiem aspektiem. “Ir simtiem publikāciju par to, kā viens vai otrs trokšņa veids ietekmē mūs. Daudzās Eiropas valstīs ir noteikti tā robežlielumi, pasakot, kas ir labi un kas nav labi. Arī vēja parku radītais troksnis ir pētīts jau no brīža, kad parādījās pirmie industriālie parki, – man zināmie pētījumi ir no pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma. Tos var iedalīt vairākās grupās, atkarībā no metodikas. Pirmkārt, ir laboratorijas pētījumi, kur nelielu cilvēku kopu pakļauj troksnim, kas ir daudz augstāks nekā ikdienā, un tad vērtē, kā viņu organisms reaģē tūlīt un tagad. Tomēr šos secinājumus nevar pārnest uz vidi, jo pētījumā izmantotie trokšņu līmeņi, kā jau minēts, ir daudz augstāki, nekā vidē. Otrs ir pašdiagnosticējošie pētījumi, kuros piedalās skaitliski vairāk iedzīvotāju, kas stāsta, kā viņi jūtas noteiktā troksnī, piemēram, nevar gulēt, jūtas satraukti, izjūt nepatiku utt. Trešā grupa ir retrospektīvie pētījumi, saukti arī par kohortas pētījumiem, kuros izmanto ļoti lielu populācijas daļu, lai analizētu, kā vēsturiski, mainoties vides apstākļiem, mainījusies viņu veselība.

Pēta blakus vēja parkiem dzīvojošos

“Starp citu, Dānija un Nīderlande ir analizējušas ap pusmiljonu cilvēku veselību, kas dažus desmitus gadu ir dzīvojuši pie vēja elektrostacijām. Tā pētnieki ir centušies saprast, kādiem trokšņu līmeņiem iedzīvotāji ir tikuši pakļauti un kuri veselības faktori tiem ir mainījušies. Tas dod ļoti būtisku informāciju, lai pieņemtu lēmumus, bet – šādi pētījumi ir dārgi un ne visas valstis tos var atļauties,” atzina O. Beikulis. Viņš piebilda, ka holandieši savu pētījumu pabeiguši 2025. gadā un gājuši nedaudz tālāk – analizējuši arī to, kādas, piemēram, bijušas medikamentu lietošanas izmaiņas to iedzīvotāju vidū, kas dzīvo pie vēja parkiem: “Abos pētījumos nonākts pie diezgan līdzīga secinājuma, ka trokšņa līmenis +/- ap 42 decibeliem ārā ir tas, kas rada traucējumu, piemēram, augstu stresa līmeni, un ar laiku pie tāda decibelu daudzuma parādās iespēja saslimt ar dažādām slimībām, un to ir iespējams pierādīt. Citā dāņu pētījumā, kur analizētās populācijas apmērs ir bijis mazāks, vērtēts zemas frekvences trokšņa līmenis iekštelpās, un tur šīs kritiskais lielums norādīts 20 decibelu apjomā. Pamatojoties uz šiem datiem, Pasaules veselības organizācija un valstis pasaka, ka tā ir zināma robeža...” 

Pētījumi jāanalizē ļoti rūpīgi

O. Beikulis minēja vēl vienu pētījumu veidu – tā sauktos literatūras pētījumus, ar kuriem nākas saskarties ļoti bieži: “Tie var būt ļoti interesanti, jo tajos var iekļaut daudz plašāku skatījumu uz kādu lietu, bet bieži tie tiek veikti ar mērķi pasniegt konkrētu viedokli. Ja ieraugu kādu šādu pētījumu par troksni, mēģinu aizrakties līdz saknei – uz ko tas atsaucas un kas sākotnēji pētīts. Ļoti bieži nonākam pie secinājuma, ka tas vairāk ir viedokļa raksts, kurā apkopotas citu pētnieku paustās atziņas sev vēlamā formā, ne vienmēr dodot objektīvu informāciju lasītājam. Man ir labs indikators – ja šis literatūras pētījums publicēts atzītā zinātniskā žurnālā, es tam sāku ticēt...”

O. Beikulis piebilda, ka mūsdienās ļoti populāri ir sociālie tīkli, kur viena viedokļa sagatavotāji publicē literatūras pārskatu, uz kuru atsaucas nākamie un nākamie, un visbeidzot pasniedz to kā zinātni, kas tāda nav.

Frekvences un infraskaņa

“Bieži sarunās par vēja parkiem tiek pieminētas frekvences un infraskaņa. Mums ir liela pieredze, veicot daudzu tūkstošu stundu trokšņa līmeņa mērījumus dažādās vietās Latvijā un ārpus tās, kā arī dažādās vietās un vidēs. Un nav tā, ka vēja elektrostaciju infraskaņa būtu kaut kas tik ļoti unikāls, kā mums apkārt nebūtu. Jā, kad esam klusā meža vai lauku teritorijā, tur visticamāk infraskaņas līmenis būs krietni zemāks nekā pilsētvidē.”

Runājot par dažādiem veidiem, kā infraskaņu izmērīt, eksperts atzina, ka tiek minēts A izsvarojums, ko daudzi noraida; G vai lineārais izsvarojums, bet, salikti uz vienas skalas, tie parāda patieso ainu – vēja elektrostacijas rada infraskaņu, kas ir nozīmīga, bet tā nav tāda, ar ko mēs nebūtu saskārušies ikdienā un nebūtu jau šodien izjutuši.” 

Vai augstāka turbīna ir skaļāka?

“Atbilde ir, – tā nav. Ja salīdzinātu mazas vēja elektrostacijas ar lielām, tā atšķirība būtu liela, bet, ja skatāmies uz tādiem modeļiem, kas ražoti pēdējās pāris desmitgadēs, kur rotora diametrs ir virs 100 metriem, tad, pieaugot šim  diametram, trokšņa līmenis tik ļoti nepalielinās. Šeit daudz lielāku lomu spēlē tehnoloģiskais risinājums, piemēram, kādus spārnus izmanto, jo tieši spārnu veids ir viens no galvenajiem aspektiem, kas rada troksni. Nozīmīgs ir arī rotācijas ātrums – modernai elektrostacijai spārna gals kustas ar ātrumu aptuveni 350 km stundā. Salīdzinot – vecākām stacijām spārnu gals kustas ap 300 km/h.”     

Ko var darīt?

Runājot par to, kā mazināt ietekmes, pat ja vēja parks ir izbūvēts un ja kāda stacija kādam iedzīvotājam traucē, vides eksperts atzina, ka visiem modernajiem staciju modeļiem ir iespējami arī klusāki režīmi, ko var izmantot vienai stacijai vai visam parkam, lai samazinātu trokšņa līmeni: “Vēl var runāt par šī līmeņa samazināšanu ne tikai pašai stacijai, bet, runājot par dzirdamo skaņu, arī – uzlabojot ēku skaņas izolāciju. Tas palīdzēs arī pret zemas frekvences skaņu. Bet ar infraskaņu būs grūtāk, taču arī šajā gadījumā dažādi režīmi var palīdzēt.”

Jāmācās sadarboties

O. Beikulis atzina, ka, raugoties uz to kārtību, kā Latvijā mēs reaģējam, ja kāds atrodas zem robežlieluma, liek aizdomāties. ”Ja, piemēram, pēc visiem atzinumiem, cilvēkam vai cilvēkiem vajadzētu justies labi, bet ja viņi tā nejūtas, tad lielākoties kārtība ir tāda: mēs vienkārši pasākām, ka viss ir kārtībā, ka nav pamata sūdzēties. Bet tas, ko varētu vēlēt vēja nozarei, ir iedarbināt citu mehānismu, kā reaģējam uz iedzīvotāju sūdzībām – ka taisām mērījumus un mēģinām saprast, kuros brīžos šie traucējumi parādās un ko varam darīt. Ticiet man, jebkurā šajā situācijā ir iespējams atrast risinājumu, lai traucējumus novērstu, lai strādātu vēja parks un blakus būtu apmierināts iedzīvotājs.”

Noteiks precīzākus nosacījumus vēja elektrostacijām

19. maijā Ministru kabinets apstiprināja grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, kas paredz deleģējumu Klimata un enerģētikas ministrijai (KEM) izstrādāt regulējumu (noteikumu projektus) – vēja elektrostaciju uzraudzības noteikšanai un prasības elektrostaciju un uzkrātuvju demontāžai. 

Kā norāda ministrija, lai salāgotu vides prasību regulējumu ar valsts attīstības un sabiedrības vajadzībām, tā turpina iesākto vides prasību noteikšanas un uzraudzības reformu, kuras ietvarā veikti grozījumi vairākos nozares tiesību aktos.

Noteikumu projekts noteiks konkrētas prasības vēja elektrostacijām (virs 1 MW), piemēram, par trokšņa ierobežojumiem, par mirguļošanas ierobežojumiem noteiktu stundu skaitu gadā, iekārtu uzstādīšanu putnu identificēšanai un turbīnu apturēšanai, civiltiesisko apdrošināšanu, zibensnovedēju uzstādīšanu u.c.

Likumprojekts nosaka, ka ekspluatācijas prasību izpildi uzraudzīs Valsts vides dienests, kurš varēs gan pieņemt lēmumu par turbīnu apturēšanu, ja noteikumi tiks pārkāpti, gan par turbīnu darbības atjaunošanu, ja pārkāpumi ir novērsti.

Vienlaikus grozījumi paredz deleģējumu izstrādāt elektrostaciju un enerģijas uzkrātuvju demontāžas noteikumus, nosakot, ka pēc ekspluatācijas beigām elektroenerģijas ražotājam būs pienākums demontēt iekārtas, nojaukt būves, nodrošināt iekārtu un materiālu utilizāciju, veikt atkritumu apsaimniekošanu un atjaunot teritoriju.

Būtiski, ka regulējums attieksies ne tikai uz vēja elektrostacijām, bet uz visām elektrostacijām un enerģijas uzkrātuvēm. Plānots, ka noteikumu izstrāde tiks uzsākta šī gada vidū, nodrošinot arī plašu sabiedrības iesaisti un saskaņošanas procesu, ievērojot līdzvērtīgu pieeju kā vēja elektrostaciju uzraudzības regulējuma izstrādē.

Agita Puķīte