Nobeigums. Sākums 17. jūlija laikrakstā. 

«Piejūra» nāca ar priekšlikumu, Komunālā nodaļa piekrita... 

– Esmu godīgais šķirotājs. Un pieļauju, ka pa šiem gadiem mums tomēr ir izdevies kopīgiem spēkiem izaudzināt atbildīgus cilvēkus – gribētos domāt, ka lielākā daļa ir atbildīgi. Bet jūs… savu uzdevumu neesat veikuši, cilvēkus neesat paslavējuši, tikai sakāt, ka daudz ir cūku, sivēnastu, kas met sadzīves atkritumus šķirotajos atkritumus un tāpēc [konteinerus] noņemam…  Šādi izteikumi bez skaitļiem, aprēķiniem, bet sakot “daudz”… Tādā veidā nodarbojamies ar sabiedrības dezinformēšanu. Un tajā pašā laikā – daudzus apvainojam... 

A. Kalnozols:

– Gribu pakomentēt šo situāciju. Tātad pilsētā kopā ir 54 dalīto šķiroto konteineru novietnes. Pašreizējā brīdī vienojāmies ar «Piejūru», ka lēnā garā tiek kancelētas (noņemtas) novietnes privātmāju rajonos, jo «Piejūra» par velti piedāvā šos 180 litru šķirojamos konteinerus. Vēlreiz atkārtoju – par velti katrai mājsaimniecībai, un katram ir iespēja pieiet šīm lietām vēl atbildīgāk. Es domāju – ir ļoti jauki, ka cilvēkam nekur nav jāstaigā – viņš mājās visu sašķiro, «Piejūra» izved.

  Varbūt es tik tālu nebiju iedziļinājies, ka iedzīvotāji nebija [informēti], kaut gan arī mēs esam centušies dot [informāciju]. Ja jūs runājat par medijiem, es tik tālu neesmu iedziļinājies...

Bet ir jautājums: kāpēc teicām, lai ņem konteinerus nost? Ne tikai runa ir par sadzīves atkritumiem, kas tiek novietoti pie konteineriem, bet – tur novieto visu, ko vien var iedomāties. Varbūt lasītāji to pat nestādās priekšā. Tur ir, sākot no riepām un beidzot ar tualetes podiem, lampām, lielgabarīta atkritumiem. Līdz šim katru otrdienu pašvaldības komunālie darbinieki, – un mums uz pilsētu ir viens strādnieks, – kāpj mašīnās un apbraukā šķirošanas konteinerus un vismaz četras stundas vāc atkritumus, kas novietoti pie dalītājiem konteineriem.

– Tātad ar šo mēs fiksējam faktu, ka konteineri ir pārpildīti un ar izvešanu reizi nedēļā ir par maz.

A. Kalnozols:

– Es neesmu to fiksējis. 

G. Celms:

– Ne visi, bet ir. 

A. Kalnozols:

– Tad, kad «Piejūra» šos konteinerus izved, šie cilvēki [strādnieki] papildus sūta arī foto fiksāciju. Tāda ir reālā situācija.

– Tad jums ir aprēķins, cik tas izmaksā? 

A. Kalnozols:

– Mums ir aprēķins, cik mēs [AAS «Piejūra» laukumā. – Red] ievedam lielgabarīta un sadzīves atkritumus un cik par to samaksājam no pašvaldības budžeta. Katrai lietai ir sava summa pretī. Vidēji par lielgabarīta atkritumu ievešanu maksājam 3000-4000 eiro mēnesī, bet tur ir arī atkritumi no dzīvokļiem, kurus tīrām. Šobrīd šīs darbības ir iekļautas jaunajā apsaimniekošanas līgumā ar SIA «Hagberg», un ar šo nedēļu [no 10. jūlija] viņi zvanus apbraukās, tā ka visiem laukumiem jābūt tīriem. Pašvaldība vairāk ar to nenodarbosies.

– Kā jau teicu, šajā diskusijā mūsu uzstādījums bija tikt pie reāliem skaitļiem, lai varam tos izvērtēt – ir pareizi vai nav pareizi noņemt šos zvanus. Jūs piekrītat, ka šobrīd nevarat pateikt, cik daudz cūcību finansiāli ir radīts tieši ap šiem zvaniem?

A. Kalnozols:

– Man nebija informācijas, ka to vajag. 

– Bet tas ir aprēķināms?

 – Protams, katram rēķinam ir pielikums ar kravām, cik un kas ir vests. Domāju, ka vidēji varētu būt ap 1000-2000 eiro mēnesī. 

– Vai tā ideja bija noņemt visus konteinerus pilsētā – visus 54? 

G. Celms:

– Visus nē. 

– Bet arī par to neesat informējuši – pusotra mēneša laikā neesam dabūjuši informāciju, ko jūs vispār plānojat!? Izpilddirektors nebija informēts ne maijā, ne jūnijā, vai noņems visus vai atstās kādu konteineru?! Nu ir jūlija vidus…

G. Celms:

– Zvanus noņems tikai privātmāju rajonos – 18. «Piejūra» iesniedza pašvaldībai priekšlikumu, kurās vietās mēs tos vēlētos noņemt. Pašvaldība teica “jā”, tāpēc mēs tā arī darījām. 

A. Kalnozols:

– Šis dokuments nonāca Komunālajā nodaļā... Esam saskaņojuši 18 laukumu likvidēšanu, bet bija paredzētas, ja nemaldos, 34 vietas. Es saprotu, kādam vainīgam jābūt, lai iet – Komunālā nodaļa ir vainīga! 

G. Celms: 

– 26 vietas... 

A. Kalnozols:

– Centāmies vismaz vienā vietā mikrorajonā zvanus atstāt, bet noņēmām tur, kur nav pat dzīvojamās mājas, pieņemsim, pie Šekumkroga. Tas bija murgs! Tur katru dienu bija blakus atkritumi, un cilvēki sūdzējās!

– Mēs to skaitu – 18 – šobrīd dzirdam pirmo reizi pusotra mēneša laikā. Būtu labi tās adreses iedot un pateikt par tālākajiem plāniem, jo, kā jau minēju, informācija arī šajā jomā nav bijusi. Kāpēc?

A. Kalnozols:

– Mērķis nebija pasliktināt iedzīvotājiem atkritumu šķirošanu. Turklāt tagad iedzīvotājs būs personīgi atbildīgs par to, ka atkritumos nebūs iekšā piemaisījumu un ka tie būs tīri sašķiroti. 

Kā būs – labāk vai sliktāk?

– Kādu soli uz priekšu esat padomājis, kas būs tālāk? Ja tagad samazināsiet iespēju šķirot, domājat, ka situācija uzlabosies? Jo – vispirms konteineri tika noņemti, un tikai tagad es uzzinu, ka varēju dabūt dalītās miskastes mājās.  

A. Kalnozols: 

– Es jums piekrītu, ka nav bijusi šī informēšana, bet ceru, ka ar šo publikāciju katram būs iespējas dabūt par velti šo konteineru.

– Vidējais zemes gabals padomju laiku celtajām mājiņām ir 600 kvadrātmetru, piemēram, Durbē, Veļķos. Tātad man sētā vajadzētu būt vismaz četriem konteineriem? 

Visi:

– Trijiem. Nu, ja, bioloģija klāt – četriem. 

G. Celms:

– Es piekrītu, ka atsevišķās vietās tā ir, bet man jautājums jums: vai jums būtu apgrūtinājums, ja jums mājās būtu trīs konteineri?

– Absolūti. 

G. Celms:

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka tie, pirmkārt, aizņem vietu. Tad vēl skats... Un tas, ar ko saskaros šobrīd, piemēram, manai mammai, kurai ir 84 gadi, ir ārkārtīgi problemātiski izvilkt parasto konteineru ārpus sētas. Un tādu cilvēku ir diezgan daudz. 

G. Celms:

– Jūs arī sakāt – daudz... 

– Jūs prasījāt manu personīgo pieredzi. Es neesmu amatpersona, nevaru zināt skaitļus. Tas ir mans pieņēmums. Bet saku, ka tas ir neērti, un es to nekādā gadījumā nedarīšu. Iespējams, ar dziļu nožēlu, bet beigu beigās ienkārši metīšu visu kopējos sadzīves atkritumos, un to pēc šī [jūsu] izgājiena dzirdam arī no saviem lasītājiem. Pagaidām man to ir grūti izdarīt, tāpēc meklēju, kur šie zvani vēl ir vai vedu uz Jūrmalu. 

G. Celms:

– Vēl ir iespēja iedzīvotājiem aizvest atkritumus uz Dienvidu ielu 1, kur ir šķirošanas pārkraušanas stacija, kas, ja nemaldos, darbojas no 2004. gada, nav jāved uz Jūrmalu. 

– Es jums piekrītu, ka var aizvest. Tas, kurš var. Bet mēs runājam par vides saudzēšanu. Jūsu organizācija ir dibināta tikai tāpēc, lai uzlabotu vides stāvokli, un kaut vai tāpēc mēs nedrīkstam pat mudināt ar mašīnām braukā zigzagā pa pilsētu. Bija pat pētījums, kādā attālumā ir jābūt atkritumu izmešanas vietai, lai tiešām tas darbotos un lai cilvēks uz turieni dotos. Tur ir jātiek kājām, nevis ar mašīnu.

G. Celms:

– Es saku, ka ir iespēja.

A. Kalnozols: 

– Kāpēc ir slikta šī [individuālā] šķirošana? Jūs sakāt, ka tante staigā ar maisiņu, jo nav konteineru, ka ir mazie zemes gabaliņi 600 m², kur nebūs, kur nolikt konteineru. Bet tās tantes iet viena pie otras – nu tad viena paņem stikla konteineru, otra – plastmasas. Tas ir viens 180 l konteiners. Arī vienas ielas kopiena var kaut kā kooperēties.

– Runājot par kopienu – ir būtiski, lai šāda kopienas sadraudzība izveidotos, un tas arī ir viens no pašvaldības uzdevumiem, kas acīmredzot nav veikts, ja reiz nav šī informācija. Un, ja cilvēki nezina, kur to meklēt, viņi to meklē laikrakstā. Bet, ja pašvaldības policija saka, ka tai ir maz resursu, tad mums ir vēl mazāk – pieci seši darbinieki, taču tagad iznāk, ka mums ir jāuzņemas atbildība arī par atkritumu apsaimniekošanas jomu, kur strādā liels uzņēmums, kas izmanto arī kopienas naudu.

J. Lindbergs:

– Iespējams, ka tas ir valstiskā līmenī risināms jautājums.

– Jūs gribat no savas, kā saka, ”slimās galvas” to pārcelt uz valsts veselo?! Bet varbūt tomēr jūs (ne jūs konkrēti, bet pašvaldība, tās policija, komunālais dienests) neesat sistēmu izveidojuši, ja vēl aizvien karojat ar tiem, kam nav līgumu...

– Es par savu vadīto iestādi var teikt, ka mūsu kompetencē ir arī vides jautājumi – tas pats Vides SOS, tikai tā informācijas aprite ir gaužām nepārdomāta. Tāda ir valsts pieeja – [šādus jautājumus] nogrūst pašvaldības policijai.

Problēma – sadzīves atkritumi “sabojā” šķirotos 

R. Šiliņš:

– Ja mēs pieskaramies šai lietai no vides viedokļa un abstrahējamies no cilvēku paradumiem, jau teicu, ka personīgi konteineri noteikti ir labāks variants, jo materiāls, kas nāks no tiem, ir nesalīdzināmi kvalitatīvāks. To arī pierāda, teiksim, Skandināvijas pieredze, kur katrā mājā ir 4 konteineri, dažāda tilpuma. Jo – ja atsevišķos gadījumos līdz 50% starp šķirotajiem atkritumiem ir sadzīves atkritumi, tas nozīmē, ka materiāls zvanā patiesībā ir sabojāts un tas [tiek apglabāts] kalnā, ko mēs negribam pieļaut. Ar konteineriem, sadalot tos privātmājām, šo iespēju būtiski samazinām. Jā, tam ir savi plusi un savi mīnusi. No vides viedokļa, tas noteikti ir labāk, bet cilvēkiem, pieņemu, vienai daļai tas varētu būt sarežģītāk. Ja man būtu šāda iespēja Mērsragā, es noteikti izvēlētos šos konteinerus, jo man vieta atļauj. Es labāk atkritumus sašķiroju savā sētā nekā vedu kaut kur pa ciemu uz konteineriem. Līdz ar to, teiksim, ir dažādi varianti un dažādi scenāriji.

– Bet, noklausoties diskusiju, kāds jūsu viedoklis? Cilvēku iemet ūdenī un skatās – uzpeldēs vai nē? Mēs gadiem, gadu desmitiem esam iedzīvotājus mudinājuši darīt tā, bet tagad bez informēšanas gribam, lai viņi dara citādāk... 

R. Šiliņš:

– Cilvēki gadiem ir darījuši diezgan slikti, jo par sašķiroto atkritumu kvalitāti ir diezgan maz runāts...

– Tas ir stāsts. Trīs miljonus eiro ieguldījām, ja nemaldos, jūsu [«Piejūras»] izglītības projektā, kā to paredzēja jaunais Atkritumu apsaimniekošanas likums, un kur ir tā nauda?!

R. Šiliņš:

– Mēs varētu ļoti vēlēties, lai tas produkts, kas līdz šim nācis no šiem dalītajiem konteineriem, būtu labāks. Tāpēc, kā jau minēju, skandināvi iet uz šiem individuālajiem konteineriem, arī Vācijā un vēl šur tur Eiropā iet prom no zvaniem vai citu veidu publiskajiem konteineriem, lai šķirošanu padarītu maksimāli kvalitatīvu.

– Lai mums būtu tīrs produkts pārstrādei... Celma kungs, vai šobrīd jums ir līgumi par pārstrādi? Vai tagad tikai presējat un krāmējat ķīpās, jo tas, ko es dzirdu ar tādu nomācošu regularitāti, ka nav jau kur likt arī tos pārstrādājamos materiālus, tāpēc tie jāuzkrāj. Nav arī dedzināšanas rūpnīcas...

G. Celms:

– Nē, nav taisnība. Mums par visām otrreizējām izejvielām, kas ir derīgas tālākai pārstrādei, ir līgums. Mēs nododam šo materiālu, tāpēc uzkrājumi veidojas tikai reizēm, kad cena ir neadekvāta. Tā ka stihiski un ilgstoši uzkrātos – tā nav.

– Pēdējais laikam bija tas 2020. gads, kad bija degošie atkritumi. Nesen Limbažu pusē bija līdzīgi.

– Ne tie atkritumi dega...

– Vismaz mums tā skaidroja...

– … Ak, jā, tie bija presēti, ilgstoši uzkrājumi, bet man grūti spriest, kāpēc tie bija veidojušies. 

– Nebija, kur tos nodot. 

– Iespējams, bet mums ir līgumi par otrreizējo izejvielu pārstrādi.

– Kādiem materiāliem?

G. Celms: 

– Metāls, plastmasa, kartons…

– Ir vairāk nekā 70 veidu plastmasas, kā cilvēki zinās, ko šķirot?

– Uz konteinera ir uzrakstīts, ko mēs pieņemam. Cilvēks visu, ko var sašķirot, liek kopējā konteinerā un uz līnijas to atšķirojam nost. Bet, ja uz līnijas nonāk nekvalitatīvs materiāls, ir lielas problēmas arī dabūt kvalitatīvo materiālu. Un tad daļa jāved uz poligonu apglabāšanai vai tālākai reģenerācijai. Poligonā šos atkritumus apstrādājam, izsijājam, atņemot nost bioloģisko materiālu. Un mums ir līgumi ar organizācijām, kas izmanto tos tālāk reģenerācijai. Mums nav problēmu ar materiāla uzkrāšanos. 

– Kā jums šķiet, no dabas viedokļa runājot, šajā situācijā, kad cilvēki ir neinformēti un kad ir noņemti laukumi, vai šie atkritumi paliek tīrāki, ir mazāk jāvāc, mazāk jāapglabā? Redzat ar skaitļiem pamatotu, pozitīvu rezultātu šim savam lēmumam? 

G. Celms: 

– Ir pagājis pusotrs mēnesis, un ar skaitļiem jums nevaru argumentēt. Vajag vismaz trīs vai četrus mēnešus, lai to saprastu.

– Tad es, piemēram, saku, ka palielināsies sadzīves atkritumu daudzums, bet, pieļauju, būs mīnus 1000 eiro mēnesī par savākšanu un sakopšanu. 

R. Šiliņš:

– Es zinu no kolēģiem, kam tie atkritumi pie konteineriem ir jāvāc, ka šis apjoms ir manāmi samazinājies.

A. Kalnozols: 

– Naudas ziņā aptuveni tik arī ir. 

– Ko jūs darīsiet? 

A. Kalnozols:

– «Piejūrai», sūtot rēķinu, ir jāpieliek klāt [informācija], ka ir iespēja uzlikt konteinerus. 

– Šobrīd mēs runājam par to, ko varam ietekmēt. Arī es gribu, lai vide ir tīrāka, bet jūs, kungi, kas esat atbildīgie un kas par to stāstāt, mani nepārliecināt – vienam nav informācijas, otrs nav uzrakstījis, trešais ir paprasījis skaitļus, bet nav viņam aprēķinu... Mēs bijām tie, kas 2017. gadā, kad pašvaldība uzņēmās sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, rīkojām konferenci, kur tika teikts, ka būs iztrūkumi naudā un visdrīzāk būs tiesas procesi... Un tā notika. Mēs labi zinām, ka tā milzīgā neuzticība «Piejūrai» ir šo divu tiesas procesu dēļ, jo attieksme cilvēkam veidojas no tā, vai viņš uzticas informācijas sniedzējiem vai neuzticas… 

G. Celms:

– Es piekrītu jums, ka nav publiski izskanējusi informācija. Apņemos atbildību ņemt uz sevi. Saku, ka pie nākamā mēneša rēķina visiem, kas dzīvo tajās vietās, kur mēs esam noņēmuši zvanus, sniegsim informāciju, ka ir iespēja noslēgt papildu vienošanos pie sadzīves atkritumu līguma par konteineru saņemšanu  atkritumu šķirošanai.

– Jūs tos, kas paliks, biežāk izvedīsiet? Tā loģiski būtu jādara, ja konteineru paliek mazāk...

A. Kalnozols:

– Esmu to jautājis, bet laikam atbildi nedabūju.

G. Celms: 

– Pierakstīju kritiku, ka ir vietas, kur, teiksim, konteineri ir pārpildīti. Visticamāk, mēs tur uzliksim vai nu papildus konteinerus vai izvedīsim biežāk. Protams, nedrīkst veidoties situācija, ka cilvēks nevar šos atkritumus izmest. 

– Tad mēs varam ar šo publikāciju aicināt iedzīvotājus ziņot par vietām, kur konteiners ir pilns. Kur zvanīt?

G. Celms:

– Tālrunis 63123306 – tā ir mūsu abonentu daļa.

– Rezumējot, – cik šo konteineru paliks? 

G. Celms:

– Mēs izvērtēsim, kurā vietā noņemt, kurā vietā nenoņemt, un tad nāksim klajā ar paziņojumu. Šajā brīdī to nevar pateikt. 

– Bet ko jūs šajā brīdī varat pateikt? 

A. Kalnozols 

– Pie daudzdzīvokļu mājām noteikti konteineri paliks.

G. Celms:

– Arī publiskās vietās pilsētā konteineri netiks noņemti. Iet runa tikai par privātmāju rajonu. 

– Pie Meža ielas 20 konteineru laukumu noņēma, bet tur ir vairākas lielās daudzdzīvokļu mājas.

A. Kalnozols: 

– Ar mājas apsaimniekotāju pirms divām trijām nedēļām par to runājām. Šo laukumu noņēma, kad tur izveidoja slēgto konteineru novietni, un «Piejūra» pateica, ka pie Meža ielas 20 viņi netiek klāt. Pašreizējā brīdī tur ir problēma, bet nedēļas vai divu laikā sapratīsim, kurā vietā šos konteinerus novietot. 

Maksu par lielgabarīta atkritumiem – joprojām dala uz galviņām

– Mēs par slēgtajām atkritumu novietnēm jau sākām runāt. Cik Tukumā tādu ir? 

A. Kalnozols:

– Pilsētā ir izveidots 31 šāds laukums plus vēl viens ir plānā.

– Vai tas ir mainījis situāciju? 

A. Kalnozols:

– Tas ir mainījis vides sakārtotību, jo ap šiem konteineriem netiek novietoti atkritumi. Un šajos [slēgto novietņu] konteineros atkritumu daudzums ir uzskaitāms, tajos atkritumus neliek citi. 

– Tātad lēmums bija pareizs – veidot šos slēgtos laukumus?

A. Kalnozols:

– Simtprocentīgi, jo māju iedzīvotājiem nav jāmaksā par tiem, kas piebrauc un izmet atkritumus svešos konteineros. Tas ir pozitīvs risinājums pilsētai.

– Lielākais iebildums pret šīm novietnēm sākotnēji bija tieši no apsaimniekotāja, jo viņam bija vieglāk visu pa perimetru savākto izlīdzināt, kā saka, uz galviņām. Tas attiecās arī uz to, ko nolika pie laukumiem – sadalīja uz galviņām. 

A. Kalnozols:

– Maksu par atkritumiem, kas nolikti pie sadzīves konteineriem, dala uz galviņām, un «Tukuma nami» tos savāc par 7 000 eiro mēnesī. Par laimi tur nav vairs sadzīves atkritumu, tie pamatā ir lielgabarīta atkritumi, ko atnesuši daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji, kas paši neved tos projām. 

– Iedzīvotāji ir ieguldījuši arī savu naudu, lai izveidotu šos slēgtos laukumus, un tagad varbūt kāds cits tur nes šos atkritumus... 

J. Lindbergs:

– Negribu teikt, ka tas tā ir visur, bet lielākoties paši iedzīvotāji, kas dzīvo vai nu šajā, vai blakus mājā, to arī dara. Šonedēļ bija gadījums, kad iedzīvotāju modrā acs palīdzēja atklāt cilvēkus, kuri vācās ārā no dzīvokļa, iznesa mēbeles un nolika blakus konteineram. Veicām pārrunas un noskaidrojām – viņi domājuši, ka tas ietilpst atkritumu apsaimniekošanas maksā, kas uz cilvēku ir 7 līdz 10 eiro mēnesī.

– Vai ietilpst?

J. Lindbergs:

– To, vai ietilpst, nevaru komentēt, bet no likuma viedokļa – ja persona novieto blakus konteineriem sev nevajadzīgās lietas, viņš nepiedalās Tukuma novadā organizētajā atkritumu apsaimniekošanā. Viņš atbrīvojas no lietām, uzliekot par pienākumu tās savākt apsaimniekotājam vai komunālajai daļai. 

– Kas iedzīvotājiem jādara? Viņi tiešām maksā daudz...Ja no katra iedzīvotāja noskaita 10 eiro mēnesī, tur arī vajadzētu sanākt naudai, lai vienreiz arī viņa atkritumus mazliet lielākā apjomā aizvestu? 

J. Lindbergs:

– Droši vien jāuzrunā sava nama apsaimniekotājs, kurš tos varētu izvest. 

– Par papildu maksu?

R. Šiliņš:

– Droši vien. Jo mazāk būtu šo atkritumu, jo mazāk būtu jāmaksā.

J. Lindbergs:

– Jūs jau minējāt, ka ir ļoti ērti sadalīt visu uz galviņām, piekrītu, tas ir ērtāk, nekā – ja tev personiski ir jāpiezvana, jānodod dīvāns, sekcija, putekļu sūcējs vai vēl kaut kas, bet tā būtu pareizi – to visu sašķirot un aizvest pašam. Es pieļauju, ka lielākā daļa šo atkritumu Dienvidu ielā būtu bez maksas nododami, tajā skaitā elektropreces. Šī sistēma, manuprāt, būtu kārtojama tieši ar nama apsaimniekotāju, kas sniegtu informāciju par to, kur var likt to, kas ir izmetams.

– Tātad mums sarunā pietrūkst vēl viena cilvēka – namu apsaimniekotāja… Zinu, viņi ir ļoti neatsaucīgi šai ziņā. 

R. Šiliņš:

– Godīgi sakot, nezinu, cik atsaucīgi vai ne ir namu apsaimniekotāji, bet ir divi varianti – cilvēks pats aizved uz Dienvidu ielu savu dīvānu vai elektropreci...

– Pieņemsim, nevar aizvest... 

R. Šiliņš:

– Otrs variants – zvans apsaimniekotājam, jo ir lieks galds, gulta utt. un lūgums aizvest šīs mantas par attiecīgu samaksu.

– Vai, piemēram, «Tukuma namiem» vispār ir tāds pakalpojums? 

A. Kalnozols:

– Es domāju, ka ir, jo viņiem ir tehnika, ar ko viņi ved tagad. 

R. Šiliņš:

– Redzu, ka ar tādu mazu zilu traktoriņu ar piekabi katru dienu ved šos atkritumus uz Dienvidu ielu. 

– Varbūt viņiem ir izdevīgāk algot cilvēku un savākt atkritumus ap konteineru laukumiem, garantēti saņemot šo uz galviņām izrēķināto naudu, nekā slēgt līgumu par pakalpojumu? Tad mums iedzīvotājiem jāsaka: ”Apdomājiet, ko jūs prasāt savam apsaimniekotājam?..”.

A. Kalnozols: 

– Nevarēšu teikt, vai tas ir ērtāk vai nav...

– Mums kopīgi vajadzētu darīt tā, lai cilvēkam mēslot būtu neizdevīgi. 

R. Šiliņš:

– Tas ir koks ar diviem galiem. Iedzīvotājs mājā nedzīvo viens, un kaimiņi jau redz, kas notiek. Ja viens kaimiņš nes ārā pusi dzīvokļa un liek pie konteineriem, un es dzīvoju blakus, tad noteikti kaimiņam pateiktu: “Nu, zini, vecīt, nav labi, jo man mēneša beigās arī par tiem taviem atkritumiem būs jāmaksā...”

– Bet es saku: ”Vecīt, met vai nemet, – mums tāpat uzrēķinās uz galviņām kā par zelta kviešiem!...”

R. Šiliņš:

– Bet ja neviens neliks, nebūs, ko uzrēķināt.

– Bet sabiedrību tik ātri neizaudzinās...

R. Šiliņš:

– Ir pagājuši 20 gadi.

– Redziet, jūs jau kāpjaties atpakaļ, jūs sakāt – 20 gadi, bet nav izdevies.

R. Šiliņš:

– Patiesībā tā sabiedrības apziņa joprojām ir ļoti zema.

– Nu tagad mēs apvainojam visus, bet tā ir arī jūsu atbildība – mēs nevaram poligonā noglabāt vairāk par 10% 2030. gadā. Tas pienāks ātri. Ko darīsim?

R. Šiliņš:

– 2035. gadā. 

– Plānā minēts 2030. gads, tātad šis laiks ir attālināts… Nu ko mēs darīsim?

J. Lindbergs: 

– Es nezinu, kā kolēģi jūtas, bet es jūtos te kā peramais zēns, nevis aicināts konstruktīvi meklēt risinājumu jautājumiem, piemēram, kā veidot cilvēkiem kopējo tiesisko apziņu, kā informēt, kā kopienu uzrunāt un kā atrast pareizo risinājumu šķirošanai. Teiksim, tās pašas riepas ir milzīga problēma vai ar būvniecības atkritumiem piemēslotie meži. Tur jādomā sistemātiski, kā to risināt, nevis – cik tas ir ciparos vai skaitļos. Tā ir arī jūsu atbildība informēt sabiedrību ar preses palīdzību, jūs lietojat arī sociālos medijus… Manuprāt, tās ir lieliskas iespējas, kā uzrunāt sabiedrību. Palasiet Tukuma iedzīvotāju saraksti, ko man bieži atsūta mani radinieki un draugi – ka kārtējo reizi pašvaldība vainīga, pašvaldības policija nav to izdarījusi, bet tas, ko jūs minējāt, ka sabiedrība nav izaudzināta … Kā sabiedrību izaudzināt – ja cilvēks dzīvo Tukumā, zina, ka ir iespējas šķirot, ka ir Dienvidu iela, zina, par ko pienākas sods, bet tā vai tā izmet savas riepas pie konteinera, nenoslēdz atkritumu apsaimniekošanas līgumu vai aizbrauc uz Gailīšu mežu izmest būvgružus. It kā mēs runājam par vienām un tām pašām lietām, bet reizēm sanāk tā, ka tikai mēs [esam atbildīgi], bet sabiedrības locekļi – nu tie jau neko...

– Es jau sākotnēji informēju, ka simtos publikāciju esam audzinājuši sabiedrību, un tas ir ārkārtīgi liels panākums, ka tas viss notiek. Manuprāt, desmit gadi pagāja, pirms cilvēki iemācījās pazīt zvanus – zaļus un dzeltenus, vai kamēr pamanīja, ka ir šāda šķirošanas iespēja. Tā kā šos pārmetumus absolūti nepieņemu, ka neesam piedalījušies šajās kampaņās! Turklāt – to esam darījuši bez maksas – par savu naudu, nevis par kopīgo kopienas un par nodokļu maksātāju naudu.

J. Lindbergs: 

– Tas bija tikai un vienīgi mans aicinājums – bez pārmetumiem. 

– Mūsu aicinājums arī ir tieši par to pašu, bet jūs paši to atzīstat, ka jaunu, diezgan krasu pārmaiņu esat uzsākuši, neinformējot par to sabiedrību. Tas ir vislielākais iebildums – ja desmit gadi vajadzīgi, lai pamanītu miskastes, negribētu, lai vēl desmit gadi paiet, līdz cilvēki pamanīs, ka jāliek konteineri savā sētā. Turklāt tam ir jābūt skaitliski pamatotam. Es kā saprātīgs cilvēks gribētu, ka ar mani kāds runā, kā vajadzētu darīt labāk, nevis mani noliek fakta priekšā – tu esi cūka, un es tev vairs nedošu iespēju šķirot!... Bet labi – ir, kā ir, bet – kāds risinājums? 

A. Kalnozols:

– Tas ir jārisina apsaimniekotājam.

– Tarifu apstiprināt jūs. Jūs pieļaujat iespēju, ka viņš drīkst savākt šos atkritumus un ka viņam ir iespēja sadalīt maksu uz galviņām. 

A. Kalnozols:

– Tā nav. Pašvaldība privātīpašumos nelien.

R. Šiliņš:

– Pašvaldība ir klients «Piejūrai» kā visi citi, un maksā tieši tāpat kā visi pārējie. 

– Jūs esat īpašnieki.

A. Kalnozols:

– Mēs esam tikai sūdu vedēji, kā jūs sakāt, mēs nevaram viņiem neko diktēt. 

– Kur redzat risinājumu?

A. Kalnozols:

– Manā skatījumā ir labāk, ka cilvēks var šķirot savās mājās, un viņam nav jāstaigā, kā jūs sakāt, ar maisiņiem riņķī, un komūna var kooperēties. Es komūnu reāli redzu kā pozitīvu soli kopumā uz vides sakārtošanu.

Tā kā esam publiskā diskusijā, varu teikt, ka no pašvaldības puses 64 000 eiro samaksājām par lielgabarīta atkritumiem, kurus savācām izsludinātajā akcijā. Latvijā esam viena no nedaudzajām pašvaldībām, kur ir šāda akcija.

– Jūs neesat vienīgie.

A. Kalnozols:

– Es nezinu, vai tādā apjomā.

– Arī tas ir pieradināšanas jautājums. Cilvēki zina, ka pavasarī būs akcija, un visu ziemu krāj. Arī es krāju, bet aizvedu pati. 

R. Šiliņš:

– Pieradums ir izveidojies, bet nedomāju, ka tas ir labs pieradums, turklāt tādā apjomā, jo tas neliek cilvēkiem pašiem domāt. Jūs sakāt, ka aizvedat pati, arī es sakrāju un aizvedu pats.

– Nesaku, ka tas, kā es daru, ir labi, varbūt neiekļaujos kopienas plūsmā.

R. Šiliņš:

– Mēs cilvēkiem neveidojam apziņu, ka viņiem jādomā par pašu radītajiem atkritumiem. Ir nosacījums, ka var nolikt trīs lietas, bet dzīvē noliek piecas vai desmit. Un beigās sanāk, ka mēs – es, jūs, vēl kāds – ar savu naudu par to samaksājam 64 000 eiro. 

– Bet šie mēsli nemētājas mežā. Esmu par to gatava piemaksāt.

R. Šiliņš:

– Bet tie, kas krāj un uz mūsu rēķina atkritumus noliek, nekad nemainīsies.

– Tomēr šķiet, ka šobrīd šo atkritumu mežā paliek mazāk… 

A. Kalnozols: 

– Mazāk paliek, toties kapu konteineros gan tas viss nonāk, jo nelaiķi arī mīl skatīties televizoru, braukt ar mašīnām, mainīt riepas... 

 – Bet, atgriežoties pie šodienas centrālā jautājuma, – mans pieņēmums, ka šajā situācijā palielināsies apglabājamo sadzīves atkritumu apjoms.

A. Kalnozols:

– Es saku, ka nepalielināsies, jo papildus tika izņemti 176 šķirojamie konteineri. 

R. Šiliņš:

– Kamēr informācija aizies, šīs daudzums pieaugs varbūt mēnesi vai divus, bet ja intensīvi tiks slēgti līgumi, pusgada laika šim daudzumam vajadzētu aiziet stipri uz leju.

– 10 gados tas nav panākts… Turklāt arī kopīgo līgumu bija ļoti maz. Rēķināju, ka jābūt 12 000 līgumiem privātmājām.

G. Celms:

– Privātmājām nevar būt tik daudz līgumu – šis skaits ir kopā visām mājsaimniecībām, arī tām, kas ir daudzdzīvokļu mājās.

– Mums nebija skaitļu. Es tos ņēmu pēc statistikas.

R. Šiliņš: 

– Domāju, ka salīdzinoši īsā laikā sadzīves atkritumu apjomam vajadzētu samazināties. Es gribētu kaut šodien konteinerus mājās, bet man saka, ka es nevaru tos dabūt, tāpat kā daudzi cilvēki ārpus Tukuma. 

A. Kalnozols:

– Esmu prasījis vairākkārt, kad arī Engures pagastā varēs dabūt konteinerus mājās. Neesmu atbildi saņēmis. Bet – no cilvēciskā viedokļa – ja man mājās būtu divi konteineri, es atšķirotu stipri vairāk un samazinātu arī sadzīves atkritumu konteinera izmēru – pārietu uz 180 litriem. Jā, novietošana ir zināma neērtība, bet šajos laikos jebkurš cilvēks domā, kā maksāt mazāk.

G. Celms:

– Mēs skatām iespējas virzīties ārpus Tukuma. Visticamāk līdz gada beigām veiksim savu klientu aptauju un informēsim, kad tāda iespēja būs. Bet tas noteikti nebūs atsevišķās viensētās, jo tad nu gan nekas neies kopā aprēķinos.

– Bet tad jau kopējo vides problēmu tomēr neatrisināsim… 

R. Šiliņš:

– Pieņemu, ka 90% cilvēku dzīvo apdzīvotās vietās, un viensētu ir maz. Un zvani jau joprojām paliek pie daudzdzīvokļu mājām

J. Lindbergs:

– Es varētu pateikt no divām perspektīvām. Kā Tukuma iedzīvotājs, kas braukā pa Tukumu, staigā ar suni, redzu, ka šobrīd konteineru vietas ir nolīdzinātas, iestādīta zāle. Vide ir sakārtota un tur nemētājas vairs nekas, kas arī mani pārsteidza, jo sākumā likās, ka tur būs pilns ar atkritumiem. Otrā lieta – esmu 20 gadus radināts pie sistēmas, un šobrīd es esmu viens no tiem, kas ir paņēmis mājās konteinerus plastmasai un stiklam. Jā, ir problēma, ka jāmaina visi paradumi – līdz šim, ar suni ejot, atkritumus izmetu [zvanos], bet šobrīd tas notiek mājās. No vienas puses ir ērtāk, no otras – ir paradumi. Manuprāt, ilgstošā perspektīvā cilvēki paņems tos konteinerus un noteikti būs ieguvēji visi.

Droši vien būs kaut kāds pārejas periods – pieaugums nešķirotajiem kādā brīdī varētu būt, bet, ja mēs pareizi uzrunāsim sabiedrību un ar to strādāsim, ieguvums būs un pusgada perspektīvā dinamika būs uz augšu.

– Kā jūs uzzinājāt, ka konteineri tiek noņemti? 

– No kolēģiem, kas sāka tos ņemt nost. Un iedzīvotāji uzdeva jautājumus – kāpēc tiek noņemti, kādas ir iespējas, zvanot pa tālruni 8881 uz vienoto dispečerdienestu. Un mēs atbildējām uz viņu interesējošiem jautājumiem, bet kolēģi jau arī te atzina, ka, iespējams, ir bijusi neveiksmīga sabiedrības informētība, bet mēs centāmies arī no savas puses informēt. 

– Jums jāpasakās Lindberga kungam, jo viņš ir jūsu lielākais influenceris, kā tagad gudri saka, un šie 176, kas mēneša laikā šos konteinerus ir saņēmuši, ir tāpēc, ka viņš informēja šos cilvēkus, bet pārējie informāciju nesaņēma.

 G. Celms:

– Es situāciju mērītu pusgada laikā, jo katru mēnesi sadzīves atkritumu daudzums staigā – gada beigās varēsim pateikt, kā būs gājis. Nākamais pozitīvais ir tas, ka mēs saņemsim kvalitatīvu materiālu, kuru pārstrādājot, iegūsim līdzekļus naudas izteiksmē. Dalītās atkritumu savākšanas izmaksas visas tiek rēķinātas nešķirotu atkritumu savākšanas tarifā, atņemot nost to, ko atšķirojam. Jo mēs vairāk un labāk atšķirojam, ir vairāk ieņēmumu un vairāk varam mīnusēt nost. Līdz ar to maksa nav tik liela vai nepaaugstinās.

– Kā jau teicu, ja nemaldos, 3 miljoni ir ieguldīti kampaņās, bet tas, ko tikai redzam, ir tents uz ielas pie «Piejūras» biroja... Ceru, ka arī jūs ieguldīsieties kampaņā, tai skaitā, publicējot informāciju par plastmasas veidiem, kurus var šajā konteinerā mest. Tur bija kaut kādi 70 veidi un atpazīt visus nevar. Es varu izmazgāt to pudeli, varu saplacināt, bet es nezinu, vai šī pudele ir tā īstā labi pārstrādājām pudele.

R. Šiliņš:

– Ar to būs problēmas, jo plastmasas nepārtraukti mainās, attīstās un nāk jaunas lietas. ..

G. Celms:

– Mēs ejam pa apli – jau atzinos, ka ar informēšanu ir bijusi kļūda, kuru labosim. Es jums un sabiedrībai atvainojos – esmu atvainojies trīs vai četras reizes! Būs publikācijas, būs pie nākošā mēneša rēķina klāt ziņojums. Lūdzu!

 – Bet paliek vēl viens jautājums. Jums bija 54 atkritumu laukumi, no kuriem bija jāsavāc atkritumi, bet tagad, pieņemsim, būs 1000 vietas, tātad daudz vairāk punktu, kuros jābrauc. Benzīna patēriņš, cilvēku resursu patēriņš, konteineru skaits – daudz lielāki izdevumi. Vai jūs šo visu esat sarēķinājis? Es apšaubu, vai jūs vinnēsiet – saku kā uzņēmējs...

G. Celms:

– Ir daļējs aprēķins, un mēs nerunājam par visu, bet par 18 konteineriem. Mēs zinām, cik bieži mēs tos vedam un cik tas maksā. Bet ieguvums būs kvalitatīvs, tīrs materiāls, ko mēs kādreiz varēsim izmantot – mēs vēlamies informēt un ieaudzināt iedzīvotājiem prasmi pareizi šķirot.

– Bet es pieņemu, ka finansiāli tas jums izmaksās dārgāk? 

G. Celms:

– Ilgtermiņā noteikti nē, bet šobrīd ir tikai pats sākums, analīze būs pēc pusgada. 

– Bet tad, kad vērsāties pašvaldībā, jums taču bija aprēķini? 

– Mēs aprēķinājām, jā, bet mēs jau negājām ar cipariem. Pašvaldība mūs atbalstīja, mēs ejam tālāk.

– Kāpēc jūs atbalstījāt, neredzot ciparus? Tas ir kā vecos laikos – ar pirkstu griestos?...

R. Šiliņš:

– Tas ir no vides, no vides viedokļa. Visu naudu nevar sarēķināt. 

– Šeit var sarēķināt...

R. Šiliņš:

– Var, bet ieguvumi no vides viedokļa arī ir ieguvumi. Tas, ka mums nāk kvalitatīvāks materiāls, mazāk aiziet uz kalnu, mazāk jātērē resursi, vācot to, kas ir riņķī konteineriem, un galu galā tā vide ir sakārtotāka. 

– Un tarifi tāpēc nepieaugs? Pat ja degvielu tērēsim vairāk un no vides viedokļa tas arī būs lielāks slogs?… 

 G. Celms:

– Šis nebūs izšķiroši. Mēs plānojam iegādāties elektro savākšanas mašīnu tieši Tukuma pilsētā, kur ir aglomerācija, lai nebūtu lielie pārbraucieni. Nesaukšu konkrētus termiņus, lai nebūtu pārpratumu, bet mēs plānojam.

– Liels paldies par varonību! Kā es sapratu, daži jutās kā iemesti ūdenī un ka te bija milzīgs uzbrukums, bet šī tiešām ir parasta diskusija, kurā mēs cenšamies panākt kaut kādu rezultātu. Kaut kādu rezultātu mēs esam panākuši – solījumu, ka iedzīvotājus dažādos veidos, un arī pie rēķiniem, informēs par šķirošanas iespējām.. 

Ivonna Plaude, Agita Puķīte 

Gaitis Celms, AAS «Piejūra» valdes loceklis: ”Mēs aprēķinājām, jā, bet mēs jau negājām ar cipariem. Pašvaldība mūs atbalstīja, mēs ejam tālāk.”