Renārs Lācis: “Man vienmēr veicies ar skolotājiem”

Iecienītais un meistarīgais saksofonists, Ventspils bigbenda vadītājs un Ventspils Mūzikas vidusskolas pedagogs, tukumnieks Renārs Lācis 7. februārī ar īpašu koncertu koncertzālē “Latvija” atzīmēs 50. dzimšanas dienu.

Dzimšanas dienas ballītē koncertzālē “Latvija” pulcēsies džeza zvaigznes no Latvijas un ārvalstīm, kuras bijušas nozīmīgas Renāra Lāča radošajā un dzīves ceļā. Koncertā piedalīsies virtuozais trompetists Gerhards Ornigs (Austrija), pazīstamais komponists un pianists Kārlis Lācis, pianiste Anna Wibe, multiinstrumentālists Rick Feds, ģitāristi Rihards Goba un Ģirts Celmiņš, saksofonisti Dāvis Jurka un Gints Pabērzs, kā arī vokālistes Sofija Rubina-Hantere (Igaunija), Laura Goba, Rebeka Rēķe, Gerda Timrota, Undīne Rolava un Denisa Dārzniece.

Uz skatuves kāps arī Rīgas Saksofonu kvartets (Gints Pabērzs, Artis Sīmanis, Ainars Šablovskis, Ilze Lejiņa) un “Silvesteri Orkesteri” (Kārlis Vanags, Ritvars Garoza, Toms Poišs), kuru dalībnieks bijis un šajā koncerta arī būs Renārs Lācis. Koncertā piedalīsies arī Ventspils kamerorķestris diriģenta Aigara Meri vadībā, bet īpaša loma, protams, atvēlēta Ventspils bigbendam, kas pēdējos gados bijis jubilāra tuvākais radošais sabiedrotais.

Sarunā ar jubilāru noskaidrojām, kāds bija viņa mūziķa ceļš, kā tas atveda uz Ventspili un kas ir lielākais gandarījas mūzikas pedagoga darbā.

– Tu kļuvi par pirmo profesionālo mūziķi savā ģimenē, bet tas impulss nāca no pavisam konkrētas vietas un konkrēta kolektīva?

Par manu pirmo muzikālo impulsu kļuva mana mamma, kas Tukumā strādāja restorānā, kur bija laba mūziķu brigāde. Viņiem arī bija nošu burtnīcas. Tad nu es rakņājos pa tām notīm, mēģināju saprast, kas tie par akordu apzīmējumiem. Tas bija baigi interesanti. Kaut ko arī mēģināju spaidīt un kaut kas arī sanāca. Labos krogos tad bija pieņemts, ka ir mūziķi – klavieres, bungas, bass un arī saksofons, trompete, trombons. Diemžēl tagad nekur īsti nevar redzēt šādu sastāvu. Droši vien arī šie mūziķi daudziem bija iedvesmas avots sākt nodarboties ar mūziku vai vecākiem sūtīt bērnus mūzikas skolā. Ja bērns nekad nav redzējis tādu instrumentu, kā lai viņš izdomā, ka grib spēlēt, piemēram, trombonu? Man tāds iedvesmas avots noteikti bija mana drauga Ginta Pabērza tētis Ivars, kurš šajā restorāna grupā spēlēja klavieres un saksofonu. Viņš ir ļoti labs mūziķis, daudzus gadus strādāja profesionālajā pūtēju orķestrī “Rīga”, un bija ļoti skaisti kādu laiku tajā uzspēlēt ar viņu kopā.

– Pateicoties viņam ne tikai nopietni pieķēries mūzikai, bet arī izvēlējies saksofonu?

Jā, droši vien, un man arī baigi patika tā skaņa. Kad Tukuma mūzikas skolā sākumā spēlēju tikai klavieres, nebija baigi patīkami. Tad iedeva pamēģināt trompeti – nē, paldies un uz redzēšanos. Kā tiku pie saksofona, viss aizgāja. Tajā laikā pie instrumenta tikt nebija nemaz tik viegli, bet man paveicās, jo vienam no tiem krogus muzikantiem mājās stāvēja kaut kāds ungāru instruments. Neko labs tas nebija, bet iepūst varēja un tā es sāku to spēlēt. Noveicās arī ar to, ka mūzikas skolā bija tāds labs pasniedzējs Uldis Folkbergs. Rīgas Saksofonu kvartets, kur nospēlēju daudzus gadus, faktiski bija Tukuma Saksofonu kvartets. Tukumā tāds tiešām bija, bet tajā spēlēju es, Gints un Ainārs Šablovski un vēl viens tukumnieks. Starp citu, konkursos viens no konkurentiem bija “Talsu Sprīdīši”, kurā Intars Busulis spēlēja trombonu. Mēs ar viņiem cīnījāmies gan uz skatuvēm, gan fiziski. Kad mans Rīgas pasniedzējs Artis Sīmanis izveidoja Rīgas Saksofonu kvartetu, visvairāk tajā nospēlējām mēs – es, Gints un Ainārs. Tieši tie paši, kas kopā no Tukuma kvarteta atbrauca uz Rīgu mācīties.

– Rīgā sāki mācieties jau vidusskolā?

Jā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Tas arī bija saistīts ar personālijām. Tajā laikā Tukumā sāka strādāt tāds Uldis Folkbergs – klarnetists, saksofonists un labs skolotājs, ko pierāda trīs viņa audzēkņi, kas spēlēja Rīgas Saksofonu kvartetā. Viņš vēl joprojām labi darbojas Engures mūzika skolā, kur izaudzinājis daudzus kapitālus klarnetistus un saksofonistus. Mediņos Sīmanim tikko bija izdevies atvērt saksofona klasi, tā kā trāpījos uz pašu, pašu sākumu. Biju kāds trešais saksofonists, kurš pabeidza to skolu. Viegli negāja, jo bija baigā birokrātija un saksofonus sūtīja tālāk. Tomēr Sīmanim tas izdevās, un tas bija pavisam cits līmenis, ne kā jebkurā citā skolā. Pēc tam viņš arī atvēra saksofona klasi Mūzikas akadēmijā un tā pa īstam sāka akadēmiskā saksofona ēru.

– Pateicoties Artim Sīmanim arī nonāci Rīgas Saksofonu kvartetā?

Sīmanis bija tā veidotājs un virzītājs, bet man paveicās kvartetā būt jau no paša sākuma. Jau pirmajā, otrajā kursā varēju spēlēt normālā sastāvā, nopietnu mūziku, un tā bija viena no svarīgākajam lietām, kas cēla līmeni un palīdzēja augt kā mūziķim. Tas kļuva arvien nopietnāk un, ja godīgi, vienu brīdi tās skolas lietas bija stipri otrajā plānā, jo galvenais bija kvartets.

– Spēlēšana kvartetā ne tikai ļāva augt kā mūziķim, bet arī pamatīgi izbraukāt pasauli?

Artim bija labi sakari Kultūras ministrijā, kas tad mūs arī aicināja uz dažādiem pasākumiem, arī ārzemēs. Mēs baigi daudz braucām pa pasauli – Amerika, Ķīna, izmalām visu Eiropu. Bijām laba vienība tādā ziņā, ka mums nevajadzēja apskaņošanu, mēs bijām mobili, jo varējām nospēlēt jebkur un dažādu mūziku – sākot no kaut kādas senās mūzikas, beidzot ar džezu. Un tas bija pietiekami normālā līmenī. Tā kā kādu laiku mēs faktiski bijām tāda kā Latvijas kultūras seja. Pasākumu bija ļoti daudz, bet mēs arī bijām jauni un labprāt to visu pieņēmām. Arī Latvijā pasākumu netrūka, jo bija ļoti laba sadarbība ar Latvijas Koncertiem un producenti Karīnu Bērziņu. Ar viņu izveidojām vairākas programmas ar dažādu mūziku – bērniem, skolām, baznīcām un tā tālāk. Gadā mums bija ap 300 koncertiem. Izbraukājām visu Latviju un lielā mērā arī veicinājām to, ka bērni sāka mācīties saksofonu. Noteikti liela loma instrumenta popularitātes veidošanai bija arī festivālam “Saxophonia”, ko sakumā organizēja Artis Sīmanis. Tajā bija arī konkurss bērniem, kas tāpat ļoti veicināja saksofona popularitāti. Kvartetā nospēlējām padsmit gadus, sadarbojāmies ar citiem mūziķiem, komponisti rakstīja mūziku arī tieši mums, piedalījāmies citu kolektīvu – piemēram, Latvijas Radio kora – ierakstos.

– 1999. gadā kopā ar Rīgas Saksofonu kvartetu saņēmi Lielo mūzikas balvu. Tas bija par kādu ierakstu vai ko citu?

To saņēmām tieši par aktīvu koncertdarbību, tas bija saistīts arī ar spēlēšanu skolās, un izcilu sniegumu vienā no koncertiem. Būtu priecīgs, ja tajā laikā būtu arī kādu citu pūšamo mūzikas instrumentu kvarteti un tie instrumenti arī kļūtu populārāki.

– Vēl viens kolektīvs, kurā esi aktīvi darbojies – “Silvesteri Orkestri”.

Tas manā profesionālajā darbībā tiešām ir ļoti nozīmīgs kolektīvs. “Silvesteri Orkestri”, pateicoties īpašajam rokrakstam, iekļauts tā saucamajā Eiropas džeza kokā, kas ir liela atzinība. Tāds kolektīvs faktiski izveidojās tāpēc, ka meklēju veidus, kā mācīt džezu un pievērsu lielu uzmanību improvizācijas mākslai. Daudzas stundas studēju grāmatas, spēlēju un tajā visā iesaistīju arī saksofonistu Kārli Vanagu, kurš Mediņos bija viens no maniem pirmajiem audzēkņiem. Mums arī radās ideja izveidot kvintetu, kurā sākumā spēlēja arī Ritvars Garoza, kas tikai tikko bija sācis spēlēt klavieres, jaunais un talantīgais bundzinieks Rihards Fedotovs un pieredzējis basists Viktors Zeļenkovs. Galvenā mūsu doma bija kvalitatīva skaņa, bet tas arī bija laiks, kad Kārlis un Ritvars sāka rakstīt oriģinālmūziku, ko mēs arī izpildījām. Sastāvs ar laiku dažādu iemeslu dēļ mainījās, bet pie principiem turējāmies stabili. Vairākas stundas nedēļā studējām džeza standartus, mēģinot aukstās, nemīlīgās telpās pagrabā. Es, Kārlis un Rihards palikām nemainīgi, tad stabili pievienojās arī Toms Poišs, bet bundzinieki gan mainījās biežāk. Vislielākais prieks, ka mūziķi, kas bija šajā sastāvā, ir redzami Latvijas džeza skatuvē un pat nosaka šīs mūzikas kultūru. Galu galā Mediņos izveidojām džeza nodaļu, kuru kādu gadu arī vadīju. Esam arī studijā ierakstījuši vienu baigi “kruto” albumu, bet kā kārtīgi “krutie”, to tā arī neesam izdevuši. To varētu izdot joprojām, bet pagaidām tikai smejamies par to, ka mums ir tāda rezerve.

– Tas, ka tu pats kļuvi par pedagogu, bija pateicoties tam, ka pašam veicies ar skolotājiem un tev bija labi iedvesmas piemēri?

Man vienā brīdi kaut kā radās pārliecība, ka tā ir jādara. Man tad bija tikai kādi 20 gadi. Kādu laiku spēlēju pūtēju orķestrī “Rīga”, bet man tas galīgi nepatika, un tad arī sapratu, ka pasniegšana ir tā sfēra, kurā varētu darboties. Uzrakstīju orķestrī atlūgumu, kolēģi domāja, ka esmu nojūdzies, bet džeza mūziķim pūtēju orķestris nav īstā vieta. Spēlēju saksofonu, bet tas instruments tādā orķestrī liekas kā mākslīgi pievilkts, atšķirībā no bigbenda, kas ir džeza mūziķu sapņu kolektīvs. Pasniegšana nav viegls darbs, sevišķi bērniem. To noteikti būtu jādara talantīgākajiem cilvēkiem, bet visbiežāk tā tas nav. Tad visi mokās, nevienam nav kaifa, bet iztērēts laiks un nauda.

– Kad ir lielāki koncerti, nopietnākas programmas, bigbendam pievienojas arī bijuši Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kas jau studē ārzemēs. Tas ir tas lielākais gandarījums, ka bijušie audzēkņi gatavi atgriezties?

Jā, tas ir patīkami, un tā arī izdodas saglabāt bigbenda sastāvu tikai ar pašu audzēkņiem un absolventiem. Tas ir svarīgi un par to ir lepnums Seši bijušie audzēkņi tagad mācās Amsterdamā, kas ir viena no pasaules labākajām augstskolām un tur brīnās, kas tā ir par vietu, no kurienes nāk tik daudz audzēkņu. Tas ir ļoti labs rādītājs, un ir forši viņus aicināt uz koncertiem, un viņi brauc. Ar katru reizi viņi spēlē labāk un kolektīvs skan labāk.

– Vai tev vēl ir kāds sapnis kā mūziķim? Kas vēl ir jāizdara?

Jānosvin tā 50 gadu jubileja, jācer, ka visi atbrauks, viss sanāks un būs daudz cilvēku.

Tie būs īsti džeza svētki – īpaši kupli un iespaidīgi. Skanēs viesu – manu kolēģu, kas ir arī mani draugi, – oriģinālkompozīcijas un mūzika, kas izturējusi laika pārbaudi! Īsumā šo koncertu varu noraksturot ar pieciem vārdiem: prieks, enerģija, ritms, melodija un harmonija!

Vēl, kas jāizdara, – jārūpējas, lai maniem bērniem, kas izvēlējušies profesionālu mūziķu ceļu, viss ir labi, un jāatbalsta viņus, cik nu varu. Pats jau arī turpināšu spēlēt. Ja vajag.

***

Biļetes iegādājamas visās “Biļešu paradīzes” tirdzniecības vietās un internetā bilesuparadize.lv. Vairāk informācijas koncertzalelatvija.lv

Kino Lapmežciemā

Citi notikumi