Reliģisko, sociālo un vēstures jautājumu interpretēšana allaž šķēlusi sabiedrību. Arī latviešu leģionāru tēmu izmantojuši un vēl arvien turpina izmantot mūsu valstij nelabvēlīgi (jeb drīzāk, – naidīgi) spēki, lai nevis noskaidrotu patiesību, bet gan mērķtiecīgi veiktu manipulācijas ar cilvēku apziņu. 

Leģionāru piemiņa ir kļuvusi par vienu no spilgtākajiem piemēriem tam, kā vēstures fakti tiek apzināti izkropļoti un izmantoti propagandas nolūkos, diskreditējot Latvijas valstiskumu un tās tautas vēsturisko atmiņu.

Vēl arvien tīmeklī varam lasīt apgalvojumus, ka latviešu zēni un vīrieši Otrā pasaules kara gados brīvprātīgi iestājušies leģionā, lai cīnītos par Trešā Reiha ideāliem. Tiek stāstīts, ka leģionāri piedalījušies civilo iedzīvotāju iznīcināšanā. Arī šobrīd, kad rakstu šīs rindas, tīmeklī var netraucēti lasīt svaigi (pirms stundas) publicētu visuresošo (it kā) algoritmu nepamanītu apcerējumu par to, ka pēc 1944. gada 16. marta kaujām “latviešu esesiešiem” uzticēti tādi kā soda ekspedīcijas pienākumi. “Baltijas necilvēkiem neviens nespēja līdzināties karā pret sievietēm un bērniem. Uz viņu rēķina ir vairāki simti ciematu un ne mazāk kā 12 tūkstoši dzīvi sadedzinātu iedzīvotāju,” pilns naida apgalvo raksta autors.

Nav īpaši jāpiepūlas, lai uzminētu, kādā valodā un kādas valsts informatīvajā telpā regulāri, gadu pēc gada skan šādi un līdzīgi apgalvojumi. Diemžēl šajā naidpilnajā vidē netraucēti turpina dzīvot diezgan nopietna daļa Latvijas iedzīvotāju, un tas IR apdraudējums valsts drošībai.

Jāsaprot, ka ikviena prasmīga “smadzeņu skalošanas” ideoloģija balstās puspatiesībās. Proti, par pamatu apmelošanas kampaņai tiek ņemts kāds neapstrīdams vēstures fakts, kas pēcāk tiek interpretēts atbilstoši konkrētam propagandas mērķim. Lietā tiek likta jēdzienu jaukšana, notikumu hronoloģiska sagrozīšana un citi smalki paņēmieni, kas nekritiski domājošai personai garantēti “izskalo smadzenes” tādā pakāpē, ka šī persona ar putām uz lūpām metīsies aizstāvēt viņas prātā iepotēto pseido patiesību. Analoģiski paņēmieni tiek izmantoti arī leģionāru mīta radīšanā. Kā arguments tiek uzsvērts fakts, ka mūsu puiši cīnījās zem Trešā Reiha karogiem un ka SS vienības tiešām piedalījās represijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Savukārt veiksmīgi tiek “aizmirsti” patiesie iemesli, kāpēc mūsu vīri devās cīņā pret padomju armiju, kā arī apstāklis, ka leģionāri iekļāvās “Waffen-SS” apakšstruktūrā, kas patiesībā bija frontes vienības un nekādi nevarēja piedalīties represijās. Savulaik ASV un Lielbritānija jau tūlīt pēc kara veica rūpīgu pārbaudi un atzina latviešu leģionāru atšķirīgo statusu no pārējām SS vienībām. Nirnbergas starptautiskā karatiesas 1946. gada spriedumā, ar kuru SS tika atzīta par noziedzīgu organizāciju, bija iekļauta būtiska atruna par latviešu leģionāriem, norādot, ka viņi cīnījās frontē un nepiedalījās kara noziegumos. Šo apstākli Latvijai naidīgie ideologi noklusē, toties īpaši uzsver un akcentē, ka leģionam pievienojās dažas personas, kas patiešām piedalījās represijās. Šī metode, ko sauc par “daļas uzdošanu par veselumu” (Pars pro toto. – Latīņu val.), plaši tiek pielietota propagandas trikos. Ideologi izceļ, piemēram, Viktora Arāja komandas dalībniekus, kuri pēc 1941. gada noziegumiem vēlāk tika iekļauti leģionā. Uzsverot šos konkrētos vārdus, tiek radīts iespaids, ka viss leģions bija “Arāja komandas turpinājums”, lai gan šie cilvēki procentuāli veidoja niecīgu daļu no kopējā, vairāk nekā 100 000 leģionāru skaita.

Vēl viens naidīgās propagandas “aizmirsts” fakts: Latviešu leģions izveidojās tikai kara beigu fāzē. Tiek noklusēts, ka absolūtais vairākums leģionāru tika mobilizēti piespiedu kārtā, pārkāpjot Hāgas konvenciju par okupēto teritoriju iedzīvotāju iesaukšanu. Savukārt tie, kas patiešām iestājās leģionā brīvprātīgi, bija mūsu puiši, kuri nevis “fanoja” par nacismu, bet vēlējās pasargāt savas ģimenes un dzimteni kopumā no “baigā gada” šausmu atkārtošanās. Lūk, kāpēc leģions veidojās laikā, kad Latvijas robežām strauji tuvojās uzbrūkošā padomju armija! Turklāt vīri cīnījās arī par brīvu Latviju, jo lieliski apzinājās, ka mūsu neatkarības ideju apdraud divi nežēlīgi un spēcīgi plēsoņas – Trešais Reihs un Padomju Savienība. Bezcerīgā situācija nespēja iebiedēt karotājus, un gluži kā viņu tēvi Neatkarības kara gados, leģionāri braši uzdziedāja: “Nēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos”… 

Diemžēl brīvības cīņu fenomens neatkārtojās, un tūkstošiem mūsu tēvzemes dēlu palika guļam gan dzimtenes, gan svešu zemju karalaukos, bet Latvija atkārtoti nonāca okupācijas jūgā.

Leģionāru stāsts ir traģisma pilns. Tāpēc šodien, kad sarkanarmijas okupantu pēcteči posta brīvās Ukrainas zemi un slepkavo tās ļaudis, ir īpaši nepatīkami apzināties, ka mūsu vidū vēl aizvien omulīgi eksistē cilvēki, kas nav sapratuši šīs traģēdijas patieso būtību. Informatīvais karš turpinās, un mums jābūt modriem, jāprot izvērtēt un izsijāt to, ko lasām, dzirdam un redzam dažādos avotos. Ir jāmācās atšķirt faktus no ideologu interpretācijām, kuru mērķis ir sašķelt sabiedrību naidīgās grupās. Mēs dzīvojam informatīvā kara laikā, un uzbrukums leģionāru piemiņai ir viena no šī kara epizodēm. 

Tāpēc mūsdienu sabiedrības pienākums ir ne tikai godināt savus karavīrus, bet arī apbruņoties ar kritisko domāšanu. Spēja atmaskot propagandas metodes un meklēt faktos balstītus argumentus ir labākais veids, kā neļaut svešām varām rakstīt mūsu tautas vēsturi mūsu vietā.