No 15. līdz 17. augustam Tukumā notiks Rožu svētki. Kā stāsta svētku ieceres autore, kultūras nama direktore Dace Lebeda, tā būtu izcila iespēja daudzināt mūsu pilsētas vārdu, tās skaistumu, ko lielā mērā veidojuši izcili un aizrautīgi dārznieki. Tieši viņu dēļ Tukuma savulaik dēvēts gan par ziedošo ķiršu, gan ceriņu, acāliju un ciklamenu, bet jo īpaši – Rožu pilsētu.

Pasākumu klāsts solās būt gana bagāts, bet lai svētku nākotnei būtu kārtīgs pamats, īpaša vieta tajos atvēlēta dārznieku un viņu veikuma godināšanai. Tāpēc jau svētku pirmajā dienā, 15. augustā 18.00, Dārzkopības un biškopības biedrības namā, Pasta ielā 25, (Bišu mājā), tiek rīkots dārznieku, viņu ģimenes locekļu un citu interesentu salidojums.

Tradīcijas lolojot

Kad vēl biju maza meitene un īsti nezināju, uz kuru pusi no Rīgas atrodas Tukums, visā Latvijā to daudzināja par rožu pilsētu: bija vienkārši rozes un bija… Tukuma rozes. Toreiz vēl neapjautu, ka Tukumā paies puse vai lielākā daļa mūža, ka brīnumaino rožu audzētāji kādu laiku būs mani kolēģi un draugi.

Šodien, šajos mainīgajos laikos, kaut kas no kādreizējā spožuma ir zudis un kaut kas iezaigojies no jauna un, kas zina, varbūt vēl spožāk. Rozes no Tukuma nav aizgājušas – tās vērienīgām metodēm pilsētas pievārtē, Sēmē, audzē SIA «AB». Šo uzņēmumu par labāko «Sējēja» medaļas pretendentu vidū pagājušajā gadā bija spiesta atzīt arī Zemkopības ministrijas (puķkopībai šis ir pirmais tika augsta ranga apbalvojums Latvijā) stingrā vērtēšanas komisija. Lepojamies arī ar tiem privātajiem rožu stādu audzētājiem, kuri turpina darboties no tiem laikiem, kad Tukuma rožu stādus pazina visā toreiz plašajā Padomju Savienībā. Bet pirmsākumi rožu audzēšanā mūsu pilsētā meklējami Tukuma dārzniecībā.

Vēlējāmies sameklēt, kad tad īsti ir dzimšanas diena un gads dažādos laikos dažādi sauktās un dažādiem īpašniekiem piederošajai Tukuma dārzniecībai. Un, kā izrādās, tas nemaz nav tik vienkārši izdarāms. Atmiņu kamols ir visiem jāšķetina kopā, un tikai tad no maziem mozaīkas gabaliņiem iznāks kopējā aina.

No pašiem pirmsākumiem

Pateicamies dārznieka Kārļa Meldera meitai Birutai Gabaliņai par rūpīgi saglabātajām tēva dārzniecības laika fotogrāfijām, kas sniedz bezgala daudz informācijas. Kā pastāstīja Birutas kundze, K. Melderis dzimis 1915. gadā un dārzniecībā esot strādājis no tās pirmsākumiem, arī vēl 50. gados. Dārzkopību apguvis pašmācības ceļā. 1940. gadā 1. dārzs piederējis Ziedonim Krauzem, bet 2. dārzs viņa brālim Oskaram Krauzem. Abus brāļus izsūtīja uz Sibīriju un viņi Latvijā vairs neatgriezās. Dārzniecības kļuva par jaunās valsts īpašumu un darbs turpinājās. Dārzniecības kolektīvs aizvien ir bijis aktīvs, speciālisti – sava darba fanātiķi. Dārzniecības darbinieki bija lielākie ceļotāji un ekskursanti, ir saglabājušās fotogrāfijas, kas stāsta, ka tieši dārzniecības strādnieki Melnezerā ierīkojuši peldētavu.

"No bērnības atceros, ka mums uz katru jauno gadu mājās bija ziedošs ceriņkoks," atmiņās par tēva darbu dalās B. Gabaliņa. Daudzus faktus iespējams konstatēt pēc Birutas kundzes lielā fotarhīva. Kaut gan par dārzniecības dibināšanas gadu dažviet min 1940. gadu, taču ir fotogrāfijas, kurās redzami siltumnīcu celtniecības darbi, un tie ir datēti ar 1934. gadu. Tāpat arī ir 1949. gada fotogrāfija, kas liecina, ka tajā gadā ekspluatācijā ir nodota palmu māja, ar kuru dārzniecība lepojās gandrīz vai visus tās padomju laika pastāvēšanas gadus. Latviešu izaudzētie ziedi ne reizi vien guva augstu novērtējumu toreizējā Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādē Maskavā. Arī no šīs izstādes ir saglabājušies foto uzņēmumi. Kāda cita fotogrāfijā redzams Kārlis Melderis pie ziedošas palmas.

Lai senā slava negrimst aizmirstībā!

1956. gadā dārzniecības kopplatība bija 83 ha, segtās platības – 13 900 m². Vēlāk dārzniecība kļuva par puķkopības izmēģinājumu iestādi. Dārznieki šeit nodarbojās ar selekcijas darbu. Pašlaik pietiekami nenovērtētas, bet labi, ka Salaspils botāniskajā dārzā saglabātas, ir Pētera Šteinberga izaudzētās lieliskās ciklamenu šķirnes `Tukuma lašu` un `Tukuma baltā`. Gladiolu šķirnes selekcionējis Vilis Frīdenbergs, acāliju maestro bija Kārlis Brauers. Un kur tad vēl ziedu kārtošanas mākslas meistars – Vladimirs Kalva! Visu veikumus mazā rakstiņā neuzskaitīt. Toreizējā Tukuma izmēģinājumu paraugdārzniecība bija laba bāze, kur mācīties un smelties pieredzi ne tikai vietējiem dārzniekiem, bet šeit brauca mācīties no visas toreizējās Padomju Savienības.

Ir prieks par to, ka Tukumā sākam apzināties, ka patiešām bijām, esam un būsim rožu pilsēta, pilsēta, kurā puķu stādītāji un audzētāji ir sava darba fanātiķi. Tāpēc visi puķu audzētāji – diplomēti dārzkopji un dārzniecības strādnieki, kuri bija ļoti profesionāli, satiksimies 15. augustā 18.00 Dārzkopības biedrības (bišu mājā) izstāžu zālītē, vispirms jau lai pēc gadiem viens otru ieraudzītu, lai dalītos atmiņās, tās vismaz saglabātos un tādējādi tagad vai kaut kad vēlāk būtu iespējams apkopot dārzniecības vēsturi. Tāpat atmiņas un rožu stāstus lūdzam tiem, kuri audzēja stādus vai piedalījās Dārzkopības biedrības izstādēs. Varbūt kādam ir fotogrāfijas, kāds varbūt kaut ko pastāstīs, bet vislabāk būtu, ja dodoties uz pasākumu, jau līdzi paņemtu stāstījumu par savu puķkopībā pavadīto laiku, jau uzrakstītu uz pavisam vienkāršas, baltas lapas. Nav jāuztraucas ne par to, ka dažam varbūt vairs burti nerindojas taisnās līnijas, ne par punktiem un komatiem – pats galvenais un pats vērtīgākais ir fakti un atmiņas.