7. jūnijā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode apstiprināja garīdznieku atalgojuma sistēmas finanšu plānu, kas paredz centralizētu mācītāju atalgošanu, jau sākot no 1. jūlija.

Sāks ar 3 miljonu aizņēmumu

Latvijas Luteriskā baznīca to uzskata par vēsturisku soli savā attīstībā. LELB mājas lapā teikts, ka kopīgās lietas labā katra draudze ziedojusi apmēram trešo daļu savu īpašumu, kas turpmāk tiks apsaimniekoti, lai gūtu ienākumus, vai arī pārdoti, iegūtos līdzekļus realizējot starptautiskos finanšu tirgos. Sistēmas darbību sākotnēji nodrošinās LELB aizņēmums 3 miljoni USD no partnerbaznīcas – Misūri Sinodes ASV. Parāds jāatdod septiņu līdz desmit gadu laikā, taču LELB cer jau tuvāko piecu gadu laikā pārdot īpašumus 20 miljonu apmērā. Šī plāna īstenošanai piesaistīta arī Edgara Šīna vadītā nekustamā īpašuma darījumu asociācija «Lanīda».

Jāpiebilst, ka 25 no 206 LELB draudzēm atteikušās no līdzdalības šajā projektā.

Tukuma baznīca ziedo divus hektārus zemes

Lai uzzinātu, kāda ir Tukuma ev. luteriskās baznīcas nostāja, uz sarunu aicinājām mācītāju Mārci Zeifertu; sarunā piedalījās arī mācītājs Kaspars Kovaļovs un draudzes priekšniece Indra Rassone.

I. Rassone: – Arī mēs piedalāmies projektā, kas saistīts ar mācītāju atalgojumu un sociālo aprūpi. Draudzes padome ir pieņēmusi lēmumu, ka mēs šajā projektā ieguldām zemi 2 ha platībā no baznīcas zemēm Lauktehnikas mikrorajonā (aiz autoservisa «Formula»); šīs ir tā saucamās brīvās zemes, kas šobrīd nevienam nav iznomātas. Par tālāko lems baznīcas virsvalde – vai meklēs nomnieku vai mēģinās pārdot.

– Kas notiks ar pārējiem īpašumiem?

– Lielā daļa Tukuma ev. luteriskās baznīcas īpašumu atrodas Lauktehnikā un tiem ir ilggadēji nomnieki – SIA «Kords», «Dekšņi», «UNITED OILS», visi autoplači un transporta uzņēmumi, garāžu kooperatīvs «Slocene», SIA «Tukuma nami» mājas u.c; ieskaitot Mācītājkapu teritoriju, pavisam kopā ap 64 ha. Jāpiebilst, ka nomniekus LELB projekts nekādā veidā neietekmēs.

– Vai ir kāds skaidrojums, kāpēc vēsturiski noticis tā, ka baznīca atrodas pilsētas centrā, bet tās īpašumi – nomalē?

M. Zeifers: – Cik zināms, pirms vairākiem gadsimtiem baznīcas zemes atradušās Raudas pusē, taču vēlāk 17. gadsimtā mācītājmuižas zeme pārcelta tajā vietā, ko pazīstam kā Lauktehniku; tāpēc vēsturiski korekti būtu šodien Lauktehniku saukt par Mācītājmuižu. Varbūt šo nosaukumu nākotnē Tukumā atjaunos? Agrāk baznīcai zemju bija daudz vairāk (zinu lauku baznīcas, kur vienas draudzes īpašumā bija apmēram 400 ha zemes), taču pēc dažādām reformām to daudzums saruka.

– Ko baznīca iesāka ar tik lieliem zemes īpašumiem; pat šodien tos apsaimniekot nebūtu vienkārši…?

– Apsaimniekoja. Tā bija lauksaimniecības zeme, kas bija iznomāta rentniekiem. Mācītājam nebija alga, taču pats mācītājs vadīja saimniecību un ieturēja daļu no ražas (agrāk nebija tik demokrātiska instrumenta, kā draudžu padomes; Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca vispār izveidojās tikai pagājušā gadsimta 20. gados bīskapa Irbes laikā; pirms tam bija tikai Kurzemes baznīca un Vidzemes baznīca). Tukuma draudzē īpatnēji bija tas, ka ilgu laiku šī bija vācu baznīca un, kad 19. gadsimtā īpašumus sadalīja, vācu draudzei palika ēka Talsu ielā 6 (tā joprojām ir draudzes īpašums), bet latviešu draudzei tika Mācītājmuiža pie Slocenes.

– Tad mācītājam tolaik vajadzēja būt arī labam menedžerim?

– Tā arī tas bija, tikai varbūt viņa vietā to darīja pārvaldnieks vai kāds no muižas rentniekiem. Vizitāciju protokolos lauku draudzēs lasāms, ka vienam saimniekam jāatved noteikts daudzums baļķu, otram – šķiņķis, trešam – graudi un tamlīdzīgi; tāda bija to laiku domāšana. Šodien draudze no nomas maksas uztur baznīcu un maksā algu ne tikai mācītājam, bet arī darbiniekiem (Tukuma draudzē alga tiek maksāta diviem mācītājiem, diviem ērģelniekiem, grāmatvedei, sētniekam un lietvedim).

– Vai ir īstenota LELB iecere par centralizētas mācītāju atalgojuma sistēmas izveidošanu?

– Tukuma draudze skaitās vidēji liela, taču ne visām draudzēm ir tik lieli īpašumi; jāatzīst, ka daudzās lauku draudzēs mācītāju alga tiešām ir ļoti maza. Tāpēc baznīca ir izveidojusi fondu resursu apkopošanai, lai visiem mācītājiem nodrošinātu normālu atalgojumu. Šī informācija pieejama mūsu mājaslapā: www.lelb.lv.

– Varbūt variet atklāt, cik liela būs mācītāju alga turpmāk? Ieskatoties interneta diskusijās redzams, ka daudz tiek runāts arī par ierindas mācītāju un Virsvaldes algu atšķirībām; to lielums atklāti netiek nosaukts. Kāpēc? Pieņemu, ka sabiedrībā valda uzskats, ka godīgam cilvēkam nav ko slēpt…?

M. Zeiferts: – Jūs ar šo jautājumu mūs nostādiet duālā situācijā. Līgumā ar Virsvaldi teikts, ka nedrīkstam izpaust saņemtās atlīdzības lielumu. Protams, ka arī es personīgi domāju, ka no sabiedrības nav nekas slēpjams, jo ziedotājiem ir tiesības zināt, kur paliek viņu nauda. Varu vienīgi atklāt atlīdzības amplitūdu, kādu saņems mācītāji LELB – tā ir domāta 350 – 700 Ls – atkarībā no draudzes lieluma, slodzes un pienākumu daudzuma. Piebildīšu, ka Tukuma draudzes mācītāji ar Virsvaldi vēl nav noslēguši jauno līgumu, jo ir precizējami darba attiecību jautājumi.

Ziedot vai neziedot – jāizlemj katram pašam

– Vai mācītājiem pastāv iespēja piepelnīties? Kā zināms par kristībām, iesvētībām un bēru vadīšanu jāmaksā…?

– Vismaz pēdējos gados Tukuma draudzē esam centušies būt konsekventi un neņemt naudu par iesvētībām un kristībām. Taču tam pamatā ir princips – mums ir svarīgi, ka cilvēki pieder pie draudzes; un viņi maksā draudzes nodokli; tātad ar to parāda, ka viņiem rūp draudze un viņi to atbalsta. Mācītājs «uz rokas» neko nesaņem, izņemot draudzes padomes noteikto algu.

– Draudzes nodoklis nav tas pats, kas ziedojums pēc dievkalpojuma?

– Nē, tas ir ikgadējs maksājums – kaut kas līdzīgs biedru naudai; ja cilvēks par iesvētībām vai kristībām vēlas kaut ko ziedot, ar pateicību ziedojumu pieņemam, taču nav nekādu priekšrakstu par to, cik jāmaksā par kazuāldarbībām – kristībām, iesvētībām, laulībām vai bērēm; savā būtībā tas, ka cilvēks kristībā saņem Dieva svētību un mūžīgo dzīvību, varbūt ir nesamaksājami, taču ziedot vai neziedot – šo izvēli atstājam katra paša ziņā. Esam ieviesuši tradīciju iesvētes dievkalpojumos – ziedojumu kolekte, ko tajā dienā ziedo iesvētāmie un visi baznīcēni, tiek novirzīta kādam konkrētam mērķim; par iesvētībām vai mācībām atsevišķa maksa nav paredzēta. Tā pēdējā iesvētes dievkalpojuma kolekte tiks ziedota grāmatas izdošanai par baznīcas vēsturi. Šis projekts vēl jāīsteno.

K.Kovaļovs: – Jāpiebilst, ka draudzes gada nodoklis nav Tukuma draudzes izdomājums, bet gan Latvijas Luterāņu baznīcas satversmē nolemts noteikums – katram luterāņu baznīcas loceklim reizi gadā jāsamaksā šis nodoklis un vismaz divas reizes gadā jāapmeklē baznīca.

M. Zeiferts: – Esam pat tik ļoti nākuši pretī, ka dalības maksa ir diferencēta –

pilnu maksu Ls 12 maksā strādājošie draudzes locekļi, bet trūcīgie – tikai minimumu. Puse no draudzes nodokļa jāpārskaita Visrvaldes vajadzībām Rīgā. Kopumā šis nodoklis gan veido tikai niecīgu daļu no baznīcas ieņēmumiem – par šo naudu varētu varbūt mēnesi nosegt baznīcas uzturēšanas izdevumus.

Baznīcai jāstrādā sabiedrībai

– Kāda tad ir Tukuma draudzes materiālā situācija – baznīca pelna vai varbūt dzīvo uz parāda?

I. Rassone: – Mēs nevaram iztērēt vairāk naudas par to, kas mums ir – atbilstoši ieņēmumiem pakārtotas darbinieku algas un iecerētie projekti. Šogad pirmo gadu ir paaugstināta zemes nomas maksa nomniekiem – tas darīts tāpēc, ka paaugstināta zemes kadastrālā vērtība. Visu gadu draudzē tiek īsteni dažādi projekti – tādi, kas saistīti ar Svētdienas skolas attīstību, ar Diakonijas darbu, veco ļaužu aprūpi, nometņu organizēšanu un tamlīdzīgi; cenšamies ieņemto naudiņu ne tikai «apēst», bet vairāk dot labumu cilvēkiem.

M. Zeiferts: – Neko īpaši lielu neesam varējuši darīt – ne uzsākt lielākus baznīcas remontus (draudzes namā veikts neliels remonts, taču tāpēc, ka vienā projektā bija iespējams piesaistīt līdzekļus no ārpuses). Līdz šim finansiāli sarežģījumi vilkās līdzi no iepriekšējiem gadiem (saņēmām tos mantojumā no iepriekšējās draudzes padomes) – no 2004. līdz 2006. gadam faktiski dzīvojām parāda situācijā, taču šobrīd esam tikuši no tā ārā un varam darīt ko vairāk. Tāpēc pērn varējām sarīkot pasākumu Brīvības laukumā «Paskaties debesīs», varējām samaksāt par estrādes uzstādīšanu un cilvēkiem par uzstāšanos. Mēs cenšamies strādāt sabiedrībai, jo baznīcas uzturēšana nav pašmērķis – baznīcai jādzīvo ar noteiktu vēsti un saturu; tāpēc pēdējos gados darbības akcentus cenšamies pārnest uz ārējām aktivitātēm. Budžetā atvēlēta ievērojama daļa aktivitātēm.

– Vai tas sakrīt ar draudzes vēlmēm?

– Mums ir draudzes locekļa reģistrācijas anketa, kurā ir divas sadaļas: – «Ko es varu dot draudzei» un «Ko es sagaidu no draudzes». Šīs anketas apmēram norāda tos virzienus, kuros jāstrādā. Vēlmju amplitūda ir ļoti plaša – sākot no vēlmes biežāk satikt mācītāju (un tas, protams, nemaksā neko) līdz pat koncertiem baznīcā un draudzes nometņu rīkošanu. Mēs analizējam situāciju un jāatzīst – ne vienmēr izdodas rast labākos risinājumus, taču tieši tāpēc mācītāji nav vienīgie, kas lemj par draudzes dzīvi – tāpēc reizi mēnesī notiek Draudzes padomes sēdes, kur sanākam kopā un runājam, ko darīsim; mēģinām izvērst kādus nākotnes plānus. Lai cik savādi tas neizklausītos – arī garīgā dzīve nav par velti; par visu jāmaksā. Tomēr garīgos akcentus cenšamies pārnest uz cilvēkiem. Ļoti iespējams, ka nāksies pārdot daļu īpašumu, lai varētu sakārtot baznīcu un uzcelt jaunu draudzes namu; gribam bērnudārzu būvēt… Šobrīd gatavojamies izstrādāt īpašumu apsaimniekošanas plānu, kas plānveidīgi paredzēs mūsu saimniecisko attīstību nākamajos gados.

K.Kovaļovs: – Viena lieta ir, ko mēs un draudzes padome lemjam, bet cits – ko vēlas tie draudzes cilvēki, kas ikdienā apmeklē dievkalpojumus. To mēs redzam pēc tā, ko cilvēki gatavi ziedot. Mums ar Mārci ir tāds termins «iekšmisija» – tas nozīmē kalpošanu Tukumam, savai pilsētai. Baznīca nav svešķermenis – tā domāta, lai kalpotu cilvēkam un nestu gaismu; lai ar vārdu vērstu cilvēkus pie Dieva un palīdzētu arī tiem, kam nav nekā – kas ir trūkumā (kaut vai palīdzētu bērniem no mazturīgām ģimenēm, kam nav daudz iespēju kaut kur aizbraukt izklaidēties); lai strādātu kopā ar vietējo pašvaldību un domi. Ja ņemam vērā cilvēku vēlmes, tad arī izlīdzinās jautājums par īpašumiem un to, ko cilvēki ziedo kopējai kasei. Redzam, ka tas palēnām izlīdzinās mūsu kalpošanas laikā.

– Ko gribētu pateikt, izmantojot avīzes starpniecību?

M. Zeiferts: – Tas drīzāk būtu novēlējums – mēs tiešām gribam uzturēt dialogu ar sabiedrību un labāk sasāpējušas lietas izrunāt, nekā izdarīt pārsteidzīgus secinājumus un ļauties aizspriedumiem. Aicinu draudzes locekļus būt aktīvākiem – pašiem piedalīties draudzes dzīvē ar priekšlikumiem, savām domām un arī kritiku, ja tā ir pamatota. Mūsu durvis ir atvērtas.