Tieši pirms nedēļas Tukumu satricināja traģisks negadījums – lidmašīnas katastrofa, kurā cieta astoņi cilvēki, viens no viņiem neilgi pēc avārijas mira.
Kā norāda glābēji – tas bija smags pārbaudījums arī mediķiem. Un tā bijusi arī iespēja pārliecināties, cik tehniski un materiāli nodrošināta ir Tukuma slimnīca.

Viņa bija pirmā

Sarmīte Klepermane notikuma vietā ieradusies pirmā – ar trešo piegājienu, jo nav bijis zināms, pa kuru vietu braukt. Mēģinājuši starp garāžām, pa Rožu ielu, bet īstā vieta bija gar bērnudārzu, kur cilvēki jau rādījuši virzienu: "Grūtākais bija, ka uzreiz vajadzēja izšķiries, kuram no astoņiem cietušajiem palīdzēt vispirms un kurš var nedaudz pagaidīt. Pilots bija iespiests, viņu centās atbrīvot, lai iešļircinātu zāles, pārējie bija izvilkti, visi bija pie samaņas."

Vaicāta, vai izcelšana no lidmašīnas, ja to dara neprofesionālis (Septiņus cietušos no lidmašīnas jau bija izvilkuši pirmie aculiecinieki. – Red.), varēja ietekmēt cietušo tālāko veselības stāvokli, mediķe norāda, ka šajā gadījumā bija svarīgi izvilkt uzreiz, jo bija noplūdusi degviela un apkārt dega: "Diviem puišiem bija apdegumi, taču, salīdzinot ar citām traumām, tie nebija tik būtiski, tas vien norāda, ka degšana bija."

S. Klepermanes 25 gadu darba mūža aviokatastrofas nav bijis, bet autoavārijas ar daudziem cietušajiem – gan. Viņa norāda, ka pats galvenais šādās situācijās ir komandas darbs, jo tieši tas garantē veiksmi.

Blakus dzelzceļš, tāpēc vienmēr jābūt gatavam

Anta Krastiņa strādāja notikuma vietā kopā ar S. Klepermani, Māri Ozolu, Diānu Serģi, Aivaru Daņiļeviču un Zani Baroni. Viņa uzskata, ka, dzīvojot pilsētā, kurai cauri iet dzelzceļš, vienmēr jābūt gatavam negadījumam: "Protams, šādas situācijas, kā sestdien, nav biežas, tās nevar paredzēt, tāpat kā to – kā mums katrā reizē ies. Šoreiz veicās, jo abas mašīnas bija uz vietas, bet var gadīties, ka ir četras mašīnas un pieci nelaimes gadījumi… Domāju, ka šoreiz ļoti normāli tikām galā, tāpat kā glābēji un ceļu policija, kas palīdzēja.

Negaidīta un nopietna pārbaude darbā

Daktere Dace Kundziņa norāda, ka šī sestdiena sākotnēji ne ar ko nav atšķīrusies no citām smagām nedēļas nogales dienām – tā kā cita medicīniskā palīdzība šajā dienā nekur citur nav pieejama, maiņā vidēji izmeklē 45 līdz 50 cilvēkus. Tā tas bijis līdz brīdim, kad notikusi avārija: "Šādā brīdī astoņi smagi cietušie bija pārbaudījums mūsu spējai mobilizēties. Mēs maiņā esam tikai trīs – masiņa Daina Rozaļska, sanitāre Tatjana Brože un es. Telpas bija pilnas – te ir šaurs, bet visi guļoši, uz cietiem pamatiem. Un visi jāizvadā līdz kompjūteram – māsiņām kājas bija pagalam… Paldies ātrajai palīdzībai, kas palīdzēja starp izsaukumiem. Mēs uzreiz noteicām diagnozes, kuras ķirurgi precizēja ar izmeklējumiem, pēc tam palīdzot Rīgas kolēģiem. Speciālistus saucām paši; ātri pieslēdzās Katastrofu medicīnas centrs un sauca citus speciālistus. Šķiet, kādas trīs brigādes strādāja." Daktere atzīst, ka tajā dienā strādājusi 23 stundas, naktī no 3.00 līdz 4.00 atpūtusies, tad cēlusies pie kārtējā pacienta. Slodze bijusi milzīga.

Vaicāta, vai cietušie nav minējuši, kas īsti gaisā noticis, daktere atceras: "Dzirdēju tikai divu cietušo savstarpējo sarunu, ka lidojuma laikā atvērušās lidaparāta durvis un it kā neesot nostrādājis, kā viņi teica, autopilots…" Nekāda izvaicāšana jau nenotika, tam jau mums nebija laika.

Draud ar televīziju

Daudzi no aptaujātajiem mediķiem norādīja, ka viņus izbrīnījusi citu pacientu attieksme un neiecietība situācijā, kad mediķi cīnās par cietušo dzīvību, un kategoriski pieprasa steigšus rīkoties – lai gan problēma neprasa acumirklīgu iejaukšanos. D. Kundziņa norāda, ka uzņemšanas resursi šādā situācija ir par maziem, un nav vietas, kur ņemt kādas papildu rokas. Negadījuma reizē tika sameklēti visi, kurus vien varēja pasaukt, bet dažiem pacientiem vajadzēja pagaidīt. Ārstu teikto papildināja slimnīcas dežurante – citu, ar šo negadījumu nesaistīto pacientu attieksme bijusi klaji naidīgi. Daži draudējuši mediķiem ar televīzijas iejaukšanos, daži, vārdus neizvēloties, gājuši prom, skaļi aizcērtot durvis.

Paldies mediķiem!

Aģentūras «Tukuma slimnīca» direktore Dzintru Rabkeviču Dz. Rabkeviča stāstīja, ka neilgi pirms notikuma viņa nejauši atbraukusi uz slimnīcu un bijusi klāt, kad daktere Dace Kundziņa un citi mediķi sagaidījuši cietušos

"Uz vietas bija divas ātrās palīdzības automašīnas, kas uzreiz aizbrauca uz notikuma vietu. Nezinājām neko – ne, cik cietušo, ne – kādas vainas. Lai arī tā bija sestdiena, ātrie un uzņemšana vienmēr ir gatava darbam un negadījumiem. Šādi gadījumi parāda dienesta misiju un mediķu profesionalitāti, jo no tās, tāpat kā no spējas reaģēt, pieņemt lēmumu, atkarīga cilvēku dzīvība un veselība. Paldies Dievam, esam nodrošināti ar rentgenu un datortomogrāfu. Protams, ātrums bija tāds, kāds bija – ieveda astoņus pacientus, kam bija nepieciešami dažādi izmeklējumi. Uzreiz mobilizējām savus spēkus – strādāja ķirurgs Andress Salaks, radiologa asistente Irina Raļkeviča, reanimatoloģe Irina Surgunte, uzņemšanā daktere Dace Kundziņa un, protams, daudzi citi. Pieaicinājām ķirurgus Viesturu Vīndedzi un Gunti Krūzi, radiologa asistenti Viju Vilku, radioloģi Aiju Zaharovu un citus."

Slimnīcas direktore atzīst, ka vislielākā slodze bijusi dakterei Kundziņai – viņai vajadzējis organizēt darbu uzņemšanas nodaļā, izmeklēt pacientus un vēl nokārtot dokumentālās formalitātes, lai varētu strādāt Katastrofu medicīnas centra mediķi: "Domāju, ka mūsu mediķi izdarīja maksimumu, turklāt, paveicot pašu pirmo – izdarīja izmeklējumus un noteica diagnozes."

– Vai slimnīcas tehniskais nodrošinājums bija pietiekams?

– Aprīkojuma nekad nevar būt par daudz, piemēram, vajadzīgs pārvietojamais elpināšanas aparāts… Tomēr esam nopirkuši diagnostikas iekārtas, kuras ļoti noderēja – piemēram, digitālā rentgena bilde saņemama tūlīt, nekas nav jāattīsta, ir datortomogrāfs, iekārta dzīvības funkciju nodrošināšanai. Šādos gadījumos šaubas – vajag to vai nevajag – izgaist. Protams, redzējām arī vājās vietas.

– Piemēram.

– Šaurās telpas. Lai ko arī kāds neteiktu par ieceri celt jaunu slimnīcas korpusu, šī brīža šaurībā ir grūti strādāt. Ir vajadzīgas normālas uzņemšanas telpas, kur katram cilvēkam būtu vieta – lai nav jāguļ uz nestuvēm vai kušetes nepiemērotā telpā, kamēr ārsti tiek skaidrībā, lai var pieslēgt cilvēku iekārtām un sniegt palīdzību. Turklāt pilsēta ļoti attīstās – ir sporta zāles, notiek svētki, blakus lidlauks – ar šiem faktoriem, kas var likt ātri reaģēt, jārēķinās.

– Vai jums bija zināms, kas īsti gaisā notika, kāpēc gadījās nelaime?

– Neviens cietušos netirpināja. Tikai pēc dažiem izteikumiem sapratām – viņi zinājuši, ka krīt.

– Vai tiesa, ka lidmašīnas īpašnieki brīdināja cietušos nesniegt informāciju?

– Cilvēki pēc negadījuma bija šokā vai pēc komas, tā ka viņiem neko nevarēja ne atļaut, ne aizliegt. Domāju, ka nebija neviena, kas aizliegtu runāt. Ļoti ātri atbrauca vecāki, piederīgie, interesējās, kas notiek. Reanimācijas nodaļā viņi nevarēja iekļūt, jo tur visu laiku strādāja mediķi. Viens cietušais atteicās runāt ar televīziju, bet tās ir viņa tiesības. Protams, šajā situācijā, tāpat kā iepriekšējās lidmašīnas avārijā, notiek izmeklēšana un tiek izteikti minējumi. Patiesībā cilvēki ir sensāciju un asinskāri, ja tā var teikt, ne vienmēr mēģina saskatīt objektivitāti, daudz ko izdomā. Par piederīgajiem varu teikt, ka biju pārsteigta par viņu mieru un uzticēšanos mediķiem. Tas palīdzēja strādāt.

– Kā sadarbojāties ar tiem ārstiem, kas atbrauca palīgā no Rīgas.

– Mēs šos ārstus respektējām. Gan mēs, gan viņi pieņēma lēmumu, ko vēl pieaicināt, bet – tikai tad, kad bija veikta izmeklēšana, ko sākotnēji izdarīja mūsu mediķi. Bažījos, vai mēs to spēsim, bet nebija situāciju, vismaz līdz trijiem pēcpusdienā ne, ka Rīgas ārsti kaut ko pārmestu.

– Vai šobrīd kāds pacients ārstējas Tukumā?

– Nē. Rīgā pieejami dažāda profila speciālisti, turklāt visi cietušie bija rīdzinieki, tāpēc piederīgie vēlējās viņus pārvest tuvāk, ievietot labās klīnikās. Tas ir saprotami.

– Ko varat teikt par saviem mediķiem?

– Paldies. Paldies jums, ka par to interesējaties. Sabiedrībai ir jāzina, ka te dara visu. Protams, ir darbs, ikdiena, dažādas situācijas un sūdzības, ir emocijas, kuras varētu pietaupīt, bet nedomāju, kā kāds kādreiz kaut ko nedara aiz ļauna prāta.

– Vai saspringtajā situācijā izdarījāt kādus secinājumus?

– Jā. Tajā sestdienā pacienti nāca uz uzņemšanas nodaļu, kā jau katrā sestdienā, tomēr šīs traģēdijas dēļ šī nebija parasta sestdiena. Lielu strīdu nebija, bet notikušais parādīja, kā apkārtējie attiecas pret šādu nelaimi. Var saprast cilvēku, kas vēlas tūlīt saņemt palīdzību, bet uz lūgumu pagaidīt reakcija bija aizcirstas durvis un izsaukta ātrā palīdzība…

Bez datortomogrāfa neko nevarētu

Vija Vilka šajā sestdienā bija ieplānojusi gājienu uz Rožu svētkiem, taču nācies atlikt – steidzams zvans no slimnīcas aicinājis strādāt: "Viena es nebūtu tikusi galā, labi, ka bija daktere Zaharova. Strādāja vienlaikus abi rentgeni, datortomogrāfs. Ja nebūtu tā, mēs neko no tā, ko izdarījām, nevarētu. Arī ārsti varēja precīzi izvērtēt notikušo." Radioloģe Aija Zaharova stāsta, ka konsultantu bijis ļoti daudz. Viens arī izteicis pretenziju – ja reiz sauc konsultantu, visiem pacientiem jābūt ar kompjūtera atzinumiem, bet to nav iespējams uzreiz izdarīt telpu un iekārtu izvietojuma ziņā. "Zināms, kur ir uzņemšana, reanimācija un datortomogrāfs… Tās ir trīs dažādas vietas; nav, kā ārzemēs, kur viss atrodas blakus. Taču ar visu tikām galā. Stress bija tāpēc, ka aiz muguras stāvēja daudz cilvēku; katrs mediķis kaut ko vaicāja, katru speciālistu interesēja sava sfēra, pacientu daudz, bet, kā jau teicu, tikām galā – dators sniedza atbildes uz jautājumiem."