8. oktobrī redakcijai no Paula Stradiņa Universitātes klīniskās slimnīcas piezvanīja Slampes iedzīvotāja Baiba Reinberga, jo viņa nespējot klusēt par to, kas piedzīvots Tukuma slimnīcā.

Ne Stradiņi, ne ātrie akūtu situāciju nesaskata

Bet piedzīvots, lūk, kas:

– Svētdien, 5. oktobrī ap 12.00, braucot uz teātri, es nezināmu iemeslu pēc noģību; tā kā bijām ceļā uz Rīgu, kolēģi izsauca Ātro palīdzību no Stradiņiem – mani aizveda uz slimnīcu; salaida visu ko iekšā, izmeklēja un, neatrodot nekā tāda, kāpēc tūlīt būtu zem naža jāliek, teica, lai braucu atpakaļ uz Tukumu un eju pie ģimenes ārsta. Aizbraucu mājās, bet vakarā atkal palika neiedomājami slikti, un meita satraukumā izsauca Ātro palīdzību. Atbrauca divi cilvēki (meita teica, ka mamma ģībst nost), izmērīja man asinsspiedienu un teica, ka tās esot manas iedomas – ar spiedienu 120 uz 80 neviens neģībstot… Meita prasīja, vai mammai mājās nekas slikts nenotiks? – Nē, nekas slikts nevar notikt, es mierīgi varot dzīvot mājās!

Var aizvest uz Kandavu

– Pirmdien, paskatoties spogulī, man pat ar savām nīkajām zināšanām medicīnā bija skaidrs, ka nekavējoties jāgriežas slimnīcā. Dēls dabūja visus dokumentus, lai es nākošajā rītā varētu iet slimnīcā. Sarunāju cilvēku, kas no rīta aizveda līdz poliklīnikai, un 8.00 ģimenes ārste Ināra Rubene uzrakstīja norīkojumu, ka man jāiet Tukuma slimnīcā. Ieveda mani slimnīcā, bet tur pateica, ka pretī neņemšot, jo vietu nav; viņiem ir remonts – es varot braukt uz Kandavu. Dēls saka, ka māte tādā stāvoklī nevar braukt uz Kandavu un ka pats nevarēs no Rīgas izbraukāt… Atbilde: "Tad mēs nezinām, ko darīt – tad sēdiet!"

Varu jau pateikt vēlāk noteikto diagnozi – iekšēja asiņošana; nu lūk, ar iekšēju asiņošanu es sēžu uzņemšanas nodaļas koridorā divarpus stundas uz krēsla caurvējā, un nekas nenotiek! Dēls ar dokumentiem aiziet atpakaļ pie ģimenes ārstes un saka, ka māti slimnīcā neņem. Daktere Rubene, paldies viņai par to, uzrakstīja norīkojumu, ka mani jāved uz Stradiņiem, kur puse diagnozes jau noskaidrota; lai skatās tālāk, kas noticis. Ātrā palīdzība paskaidro, ka viņi nevienu nekur neved – ja man kaut kur jātiek, lai pati braucu. Es sēžu tālāk, lai gan cilvēks ar kuņģa čūlas plīsumu vispār vertikāli nevar atrasties (jo nav fiziski spējīgs). Un šajā laikā, kamēr sēdēju uz krēsla, neviens pat nepavaicāja, vai man nav nelabi, vai nevajag atgulties, vai nevajag siltumā, jo tur tomēr bija vēss. Arī uz ģimenes ārstes jautājumu, kāpēc mani neved uz Stradiņiem, atbilde bija tāda: "To viņi paši izdomāja, ka tur jābrauc. Mums ar to nav jānodarbojas!"

Tad arī mani draugi sāka satraukties – transports jādabū, bet visi taču darbā. Beigās (ap 9.30) atnāca viens Uzņemšanas nodaļas dakteris un paziņoja, ka 11.00 Ātrās palīdzības mašīna vedīšot vienu cilvēku uz analīzēm Stradiņos, tad arī mūs aizvedīs. Sēžam ar dēlu līdz 11.00, bet 11.00 mums paziņo, ka nekur nevedīs!

Uz slimnīcu – saviem spēkiem

– Tad vajadzēja redzēt, kāds izskatījās dēls brīdī, kad viņš pagrāba telefonu, piezvanīja Tukuma takšiem un teica – lai cik tas maksās, bet mamma jāaizved uz Stradiņiem… Lai cik švaka jutos, tomēr dakterim pavaicāju: "Cienītais kungs, kāpēc jūs mums to nevarējāt pateikt pusotru stundu ātrāk un kāpēc mums šeit bija jāsēž?!"

Vārdu sakot, no 8.30 līdz 11.00 nebija neviena, kas mani aizgādātu uz Stradiņiem. Protams, tur, kad mani ieraudzīja, viss notika nekavējoties; tikai mediķi bija ļoti pārbrīnījušies, ka pēc tam nāk mašīna no Tukuma slimnīcas – kāpēc cilvēkam tik bīstamā stāvoklī jābrauc ar taksometru?

"Peripetijas" pa vidu bija tādas: Tukuma slimnīcā dēlam skaidroja, ka slimnīcai esot tikai divas mašīnas. "Un kas notiek, ja gadās avārija ar pieciem cilvēkiem? Tos pārējos nekur neved?" viņš vaicājis. "Jā, ko tad jūs iedomājieties! Saprotiet, notiek arī vilcienu avārijas ar simt cilvēkiem; tad viņi visi gaida!.." Vai vispār var būt komentāri šādām atbildēm?!

Kad bijām jau sarunājuši taksometru, tad gan piepeši uzradās viens vīrietis, kas pagrāba dēla dokumentus un prasīja, vai man esot analīzes?…

Skaidrojuma nav

Ģimenes ārste Ināra Rubene:

– Diemžēl nekā nemācēšu paskaidrot, jo nekoriģēju Slimnīcas Uzņemšanas nodaļas darbu; kaut ko komentēt varētu vienīgi slimnīcas direktore vai galvenais ārsts. Ko varu teikt? Dēls bija atvedis māti uz slimnīcu, bet tur pašreiz notiek diezgan vērienīgi remontdarbi – ar vietām ir, kā ir; ņemot vērā, ka māte jau bija bijusi Stradiņa slimnīcā, tad Uzņemšanas nodaļas dežūrārsts teica, ka labāk būtu braukt uz Stradiņiem. Uzņemšanas nodaļā klāt nebiju, tāpēc nevēlos nevienu aprunāt.

– Jūs jau zinājāt, kas pacientei kaiš, vai arī bija vēl nepieciešami kādi izmeklējumi?

– Viņai no Stradiņiem bija izraksts ar norādījumiem, kas vēl ambulatori jāizdara, taču, ņemot vērā, ka sievietei bija slikti, kādus tad izmeklējumus ambulatori izdarīt? Tad jāliek nodaļā un jāskata, kas īsti ir. Tāpēc arī dēlam tika pateikts: "Ved uz izmeklēšanu, jāliek nodaļā." A tur pateikts, lai ved uz Stradiņiem. Ja ir pretenzijas pret Uzņemšanas nodaļu, tad tur ir savi priekšnieki, kas atbild par konkrētās nodaļas darbu.

Daktere Daiga Rēdmane (viņa dežurēja Uzņemšanas nodaļā 8. oktobrī):

– 7. oktobrī 11.00 mums bija paredzēts uz P. Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcu vest slimnieci ar akūtu diagnozi no Ķirurģijas nodaļas. Divus cilvēkus vienlaicīgi nevarēja vest, tālab šai slimniecei iznāca gaidīt…. Šo lietu izskatīsim tuvāk ar direktori, un tad arī varēšu ko vairāk pateikt. Brigādes feldšeris ir tiesīgs noteikt, par cik dzīvībām viņš spējīgs atbildēt.

Ja būtu slimnieci apskatījuši…

Aģentūras «Tukuma slimnīca» direktore Dzintra Rabkeviča:

– Divus mēnešus, kamēr tiks pabeigti celtniecības darbi, arī Neiroloģijas nodaļas slimnieki ir ievietoti Terapijas nodaļā; līdz ar to vietu skaits slimnīcā ir nedaudz ierobežots, bet Ķirurģijas, Traumu nodaļā un reanimācijā vietas, protams, bija un ir. Konkrētajā gadījumā acīmredzot nebija atbilstoši novērtēta situācija.

Kā tā veidojās? Sieviete svētdien bijusi Stradiņos, kur viņai veikti izmeklējumi, bet "akūtais vēders" arī tur nav ieraudzīts un no slimnīcas palaista mājup ar nozīmējumu vērsties pie ģimenes ārsta, kā saprotu, ar kaut kādām norādēm ārstniecībai. Ar šiem papīriem viņa otrdien vērsusies pie ģimenes ārstes Ināras Rubenes. No man zināmās informācijas, pie dakteres ir atnācis Reinbergas kundzes dēls un teicis, ka māte jūtoties slikti; ka vajag viņu likt slimnīcā (to apliecina arī pati Baiba Reinberga – kamēr dēls kārtojis formalitātes, viņa gulējusi mašīnā pie poliklīnikas un pēc tam Uzņemšanas nodaļā viņu ievedusi ģimenes ārstes medmāsa). I. Rubene zvanījusi dakterim Aleksīnam uz Terapijas nodaļu un vaicājusi pēc vietas slimnīcā. Terapijas nodaļa mums tiešām ir pilna, un Aleksīns dievojās, ka daktere prasījusi šo vietu pacientam ar terapeitiskām indikācijām. Viņš arī atbildējis, ka terapeitiskām indikācijām vietu nav – ir tikai Kandava. Par ko paciente laikam saskaitusies un pieņēmusi lēmumu nebraukt uz Kandavu. Man jāsaka, paldies Dievam! Kur kļūdījās daktere Rubene – lai to vērtē mediķi, bet viņa jau pacienti neredzēja!

Paciente, protams, ievesta Uzņemšanas nodaļā, un tad paralēli parādījies arī nozīmējums uz Stradiņiem – acīmredzot, pacientes pašas prasīts. Uzņemšanas nodaļas dakteris, redzot šo norīkojumu, arī nav pacienti paskatījies (par to ar viņu vēl runāsim). Cilvēciski var pārmest, medicīniski – nevar. Viņš apsolījis, ka varēs aizbraukt uz Rīgu, zinot, ka uz Stradiņiem brauc Ātrie, taču nezinot, ka tur jau iepriekš pieteikts cilvēks ar akūtu vajadzību no Ķirurģijas nodaļas kopā ar pavadoni. Pieļauju, ka no mediķu puses bijuši kaut kādi komentāri par braukšanu vai nebraukšanu (feldšeres to noliedz; bijusi vārdu apmaiņa, taču ne ar pacienti). Paciente sēdēja un gaidīja mašīnu – cilvēcīgi varu iedomāties viņas emocijas…

Par to vēl runāsim – kā viss bija vai nebija; skatīsim objektīvos un citus iemeslus. Protams, žēl, ka tā notika, tomēr no medicīnas viedokļa Ātrajai palīdzībai cilvēks ar ģimenes ārsta norīkojumu uz citu slimnīcu nebija jāved. Domāju, ka kaut kāda atbildība jāuzņemas arī ģimenes ārstei – ir vismaz dīvaini, ja ārsts darba laikā nav redzējis pacienti. Tā ir situācija, par ko uztraucamies. Jo tieši ģimenes ārstam šobrīd ir gan lielākais finansējums, gan atbildība par pacientu. Ja viens vai otrs ārsts būtu pacienti redzējis, pieņemu – viņi būtu novērtējuši, ka tā ir akūta situācija.