Bija gods satikt…

Piemiņas zīmes atklāšanas brīdī M. Slokenbergs dalījās savās atmiņas:

– Mans tēvs Roberts Slokenbergs Lestenē bija mācītājs pirms nepilniem simts gadiem, un  Haralds Biezais toreiz bija viņa audzēknis iesvētes mācībā, kas toreiz lauku jauniešiem ilga vienu nedēļu. Iespējams, ka arī abu padziļinātās sarunas bija pie vainas, ka vēlāk H. Biezais devās uz Latvijas Universitāti, lai studētu teoloģiju. Tur viņš kļuva par teoloģijas doktoru un mācību spēku, bet, tuvojoties krievu okupācijai, ar ģimeni aizbēga uz Zviedriju. Tur, atkal uzsākot studijas, viņš ieguva jau savu otru doktora grādu Upsalas universitātē.

Man bija gods satikt H. Biezo Zviedrijā pēc tam, kad es tur ierados pēc savām studijām Anglijā. Viņš mani, tobrīd jaunieti, mēģināja vest uz taisniem dzīves ceļiem, tomēr jaunam puikam jau tas nemaz ar’ nav tik viegli… Haralds domāja, ka man visu dienu tikai ir jāsēž un jāmācās, un nav jāskraida riņķī. Bet nu viņš man tomēr bija labs palīgs un reizē arī gluži kā mans tēvocis visus manus jaunības gadus.

Arī tad, kad viņš pārvācās uz dzīvi Stokholmas priekšpilsētā, es bieži pie viņa braukāju ciemos, un mēs toreiz daudz runājām par Latvijas valstisko atjaunošanu. Viņam arī bija labi kontakti ar daudziem latviešu filozofiem.

 Plašāk lasāms otrdienas, 30. maija laikrakstā ŠEIT=======>>>>>>>>>>>>>>>>>>