Sestdien, 11. augustā, Engurē notika «Zušu ciema» parka atklāšanas pasākums, kas visus ieinteresētos kopā aicināja īsi pirms simtgades ballēšanās estrādē.

Pirmais objekts, kas vedina garāmbraucējus apstāties, parkā ir akmenī cirstais zutis. Bet mazliet tālāk – košs murds, kas gan šajā gadījumā vairāk domāts bērnu, ne zivju ķeršanai un noturēšanai uz vietas. Tieši te sestdiena sākās improvizētā ekskursija pa jaunveidoto parku kopā ar māksliniekiem Gaiti Burvi un Velgu Vītolu.

Bet vēl pirms tam pagasta pārvaldes vadītāja Baiba Pļaviņa un citi projektā iesaistītie mazliet pastāstīja par ieceres priekšvēsturi. Proti, kad nu jau pirms trim gadiem tika sakārtots un rozēm apstādīts tā nama priekšplāns, kurā ikdienā satilpst kultūras nams, pagasta pārvalde un bibliotēka, sākuši domāt, ko nu darīts ar ēkas otru galu, stāsta Baiba Pļaviņa. Vajadzību gan pagastā daudz, tādēļ jau startā bijis skaidrs, ka labiekārtošanas projektam vajadzētu būt vēl ar kādu pievienoto vērtību, lai tas gūtu arī kāda līdzekļu piesaistes fonda atbalstu. Un “pievienotā vērtība” izrādījās Engures vēsture, kas savu nosaukumu aizguvusi tieši no šīs noslēpumainās zivs – zuša. Noslēpums ir tajā, ka visi zuši piedzimts Saragasu jūrā, bet kaut kas tos mudina atmigrēt atpakaļ uz vecāku dzimteni.

Tad nu šajā parka tapšanas posmā pieslēgusies projekta vadītāja Vaiva Ostrovska, kas neslēpa prieku, ka šī iecere tiešām izdevusies. Savukārt kā starpnieks tam, lai parkā ienāktu māksla, ne tikai būtu glīti celiņi un soli, bija Engures Saieta nams un Jolanta Kraukle, kas īsteni dzirdīgām ausīm pārstāstījusi Engures leģendas, vēsturi un to, ka top šāds parks. Un gala rezultāts nu ir pavisam aptaustāmais un izbaudāmais parks, kurā netrūkst ne zaļuma, ne gaismas, ne soliņu, ne arī ilgāk pētāmu objektu.

Viens no šādiem “pētāmajiem“ ir laukakmeņu trio, kas atceļojis no Slampes puses un kur iemūžinātas visas Latvijas zivju sugas. Turpat blakus objekts, kur roku pielikuši arī engurnieki – akmeņu upe, kurai akmeņus varēja no sava dārza vai sētas nest ikviens interesents. Atsevišķi soliņi veidotas kā laivas, savukārt laternas – kā makšķeres. Tomēr pats centrālais tēls parka, protams, ir “Oskars”, ko mākslinieki smejoties iedēvējuši par “ņeržaveiku”, jo skarbais vīrs tapis no nerūsējoša tērauda. Vēl, kas pašiem bijis svarīgi, stāsta Velga un Gaitis, lai būtu iespēja parkā saglabāt arī zaļumu. Un uzstājot izdevies saudzēt gan kokus, gan arī ceriņu krūmus, kas, kā bija painteresējusies Velga, nemaz tik bieži piejūras teritorijās nav sastopami.

Vairāk lasiet otrdienas, 14. augusta, laikraksta numurā ŠEIT