Zinot, ka 28. septembrī Engures pelēkajā kāpā tiek rīkota talka, devāmies lūkot, kā notiek šī pelēkās kāpas atbrīvošana. Diena bija miglaina un auksta, bet tas nebija atturējis strādāt gribētājus. Kāpā sastapām 25 talkotājus gan no Engures vidusskolas (10. klases), gan pašvaldības, gan Dabas pārvaldes un arī vienu pārstāvi no vietējiem iedzīvotājiem.

Lai ko vairāk uzzinātu par talkas mērķi, mazliet no darba atrāvām un uzrunājām Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības nodaļas vecāko vides inspektoru Kārli Lapiņu. Viņš pastāstīja, ka galvenais uzdevums ir uzlabot augšanas apstākļus pelēkajā kāpā īpaši aizsargājamām augu sugām, tai skaitā arī pļavas silpurenei, kas šā gada pavasarī šajā kāpā konstatēta ievērojamā daudzumā.  Un šim augam ir nepieciešami specifiski augšanas apstākļi. Tādēļ arī talkas dalībnieki Engures pelēkajā kāpā ravēja mazās priedītes, kas apdraudēja kāpas biotopu un tai raksturīgo augu sugu pastāvēšanu. Darba bija daudz, jo četru stundu laikā tika paredzēts attīrīt 0.4 ha platību (vēlāk arī noskaidrojām, ka tas tika godam izdarīts).

I. Lapiņš atklāja, ka mūsu reģionā pelēkās kāpas atbrīvošana no priežu apauguma notiekot pirmo reizi, bet pie Sīkraga (pie Mazirbes) esot 30 ha liela teritorija. ”Tur arī notiek šādi attīrīšanas darbi, tikai ar 30 līdz 40 gadus vecām priedēm. Salīdzinājumam, šajā kāpā vecākās priedes ir aptuveni 15 gadus vecas. Bet šāda kāpu atjaunošana nelielās platībās veikta arī Užavas un Ovīšu piekrastē, un nākamā gadā plānota pelēko kāpu atjaunošana Piejūras dabas parkā. Šīs – Engures – pelēkās kāpas attīrīšana ir tāda kā izmēģinājuma talka. Patiesībā Engures novadā nav daudz vietu, kur pelēkās kāpa vēl būtu saglabājušās neskartā stāvoklī pietiekami lielā apjomā. Un kur tās, kā šajā gadījumā, ir uz pašvaldības zemes. Tad ir arī lielāka iespēja tās neatdot apbūvei, bet atstāt dabiskajiem procesiem, kā mājvietu dažādām augu un kukaiņu sugām, kuras var dzīvot tikai un vienīgi šajā vidē,” tā K. Lapiņš.

Īpašā – pelēkā kāpa

Tad nu jautājām – ar ko gan pelēkā kāpa atšķiras no parastās kāpas? K. Lapiņš skaidroja: “Pelēkās kāpas ir viens no Eiropas apdraudētākajiem biotopiem, bet, lai uz vietas saskatītu atšķirības, tad ir jāiet no jūras līdz mežam un jāvēro atšķirības. Tur, kur jūras viļņu ietekme ir ikdienišķa, tur ir pludmale, tur nekas nevar izveidoties, jo viļņi tur katru dienu visu nolīdzina. Tajā teritorijā, kur tie piekļūst retāk, jau ir iespēja smiltīm izžūt un vējš līdz ar to tās sāk dzenāt – tādā veidā jau  veidojas savdabīgs reljefs, ko mēs jau Latvijā saucam par kāpām. Un jo vēja darbības rezultātā smilšu pārplūšanas procesi ir ilglaicīgāki, jo kāpas izveidojas lielākas. Piemēram, Plieņciema lielās kāpas ir izveidojušās vēja darbības rezultātā vairāku tūkstošu gadu laikā. Tās daļas, kas pie liedaga sastopamas kā plikas smiltis, sauc par embrionālajām kāpām. Savukārt tur, kur jau virsū ir kaut kāds apaugums, tur jau ir pelēkā kāpa, ko no liedaga atdala priekškāpa, kurā aug, piemēram, kāpu kvieši, sālsvirza u.c.”

Pēc idejas pelēkā kāpa esot tāda kā pārejas zona no kāpām uz meža zonu, kurā laiku pa laikam viļņi tomēr atnākot (lielās vētrās). ”Pelēko kāpu veido atklātas vietas, kur ir maz vai vispār nav koku un krūmu, zemi klāj ķērpji, sūnas un zemi lakstaugi, un tā ir vienīgā vai galvenā mājvieta daudzām gaismprasīgām augu, ķērpju un dzīvnieku sugām. Tā, piemēram pļavas silpurenēm, kuras šeit zied maijā un jūnija sākumā, kas šajā teritorijā ļoti daudz. Tāpat šeit ir arī asinssarkanā dzeguzene (orhideju dzimtas), kas gan nav Latvijas aizsargājamo sugu sarakstā, bet ir Eiropas biotopu un sugu direktīvas pielikuma sarakstā. Un tas nozīmē, ka tai ir Eiropas nozīmes vērtība. No kukaiņiem arī ir dažādas sugas, kas mīt tieši pelēkajā kāpā. Jo tikko ir mežs, tā ir biezs sūnu slānis, kas nobiris ar skujām, kas šeit dzīvojošajiem neder. Bet pelēkajā kāpā, piemēram, bedrītes veido skudru lauva, ir arī siseņu sugas pārstāvji – dažādi smiltāju siseņi un parkšķi (ar sarkaniem un ziliem spārniem). Tādiem te ir ideāls biotops, jo tiem nepatīk dzīvot mežā un krūmos.

Bet interesantākais tas, ka lielākā daļa pelēko kāpu radusies un ilgstoši pastāvējusi cilvēka darbības ietekmē. Neesmu vietējais, tādēļ nemāku teikt, kas šajā vietā bijis pirms 20 un 100 gadiem. Iespējams, ka te ir bijuši tīklu žāvēšanas laukumi, ganības, laivu novietnes vai žāvētas zivis. Šodien gan lielākā daļa pelēkās kāpas funkcionē galvenokārt kā atpūtas un sportošanas teritorijas. Un tā kā pelēko kāpu teritorija netiek apsaimniekota kā agrāk, tad tā daudzviet aizaug ar kokiem un krūmiem, tādējādi apdraudot vairāku aizsargājamo sugu pastāvēšanu,” tā K. Lapiņš

Talkots godam

Jau vēlāk sazinoties, K. Lapiņš pastāstīja, ka talkas rezultātā bija izdevies veiksmīgi izveidot atklātu ainavu, kas nu garantēšot labus apstākļus vairākām augu un bezmugurkaulnieku sugām. Un esot arī vēl kāda darbošanās vērtība –šī talka raisījusi arī vietējo skolēnu padziļinātu interesi par dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumiem, viens no skolēniem pat izteicis vēlmi Engures pelēko kāpu pētīt arī savā zinātniski pētnieciskajā darbā.
I. Lapiņš: “Tā kā Latvijā tādas vietas, kur dabai vajag palīdzēt, ir daudz, tad arī Dabas pārvalde izsludinājusi iespēju ikvienam pieteikties talkošanā. Tā, piemēram, viena liela kompānija pieteikusies uz talku Plieņciema kāpā, lai veidotu zaru pinumus, tas – kāpu stiprināšanas nolūkos. Kaņiera ezerā ir mākslīgās salas, kuras arī mēdz apaugt ar atvasēm, kas regulāri jānotīra. Un tas ir darbiņš, kur vienmēr gaidām talciniekus, jo tur darba vienmēr ir daudz. Šīs divas talkas Pierīgā tiks rīkotas vēl šajā gadā.”