Pagājušajā nedēļā norisinājās divi, manuprāt, ļoti būtiski notikumi, kas, piesaucot un vērtējot žurnālistu darbu, vienlaikus kā lakmusa papīra gabaliņš atklāja to, cik gana tālu vēl esam no tā, ko pieņemts uzskatīt par īstu rietumu demokrātiju un tai obligāti piederīgo vārda brīvību. Cik joprojām tuvas (vismaz vienai sabiedrības daļai) ir acīmredzot līdz kaula smadzenēm un vairākās paaudzēs no padomju laikiem iezīstās (iedauzītās, pārņemtās?) ”patiesības“, ka žurnālistika ir politiķiem, varai, kaut kādam konkrētā brīdī esošam vai pieņemtam labumam kalpojošs uzskaistināšanas, spalvu spodrināšanas, noklusēšanas, lavierēšanas un/vai melošanas instruments. Ideālā variantā – pie varas esošo mēles vai roku pagarinājums.

Šķiet, to, pie kā noved šāda demokrātijai tik nepieciešamas profesijas izpratne, taču ļoti labi redzam kaimiņos – gan Baltkrievijā, gan līdz vājprāta līmenim startējošajās Krievijas propagandistu (paši saka, ”žurnālistu”) brigādēs. Redzam, saprotam (saprotam taču?), bet, kad īsta žurnālistika runā par lietām, kas mums pašiem nepatīk, tad… ”Muti ciet!”, ”Kaitniecība!”, ”Apklusināt!”, ”Ierobežot!”, “Izraidīt!”… un… pakļaut.

Pirmā par starptautiska mēroga, teiksim tā, pārsteigumu, tai skaitā demokrātu aprindās, parūpējās baltkrievu opozicionāre, politiķe Veronika Cipkalo (taisnības labad jāsaka, ka par politiķi gan vairāk uzskatāms viņas vīrs, Rīgā dzīvojošais Valērijs Cipkalo). Uzstājoties Baltkrievijas protestu 2. gadadienai veltītajā konferencē Viļņā, viņa ne tikai vērsās pret Tatjanas Cihanovskas un viņas biroja aktivitātēm, bet arī pieprasīja, lai… baltkrievu neatkarīgie mediji veltītu ”līdzvērtīgu uzmanību visiem opozīcijas politiķiem”! Baltkrievu draugi, kas pēc represijām ir guvuši patvērumu Latvijā, joprojām ir šokēti par šo uzstāšanos un ne īpaši atsaucīgi uztver manus mierinājumus par to, ka politiķiem tāda daba un ka arī mēs – demokrātiskas Latvijas Republikas žurnālisti – šādas žēlabas no dažāda ranga politiķiem uzklausām regulāri. Žēlabas par to, ka par dažiem viņu kolēģiem, redz, raksta un runā pārāk daudz, bet viņus savukārt apdzied par maz. (Protams, situācija saasinās, tuvojoties vēlēšanām.) Mierinot arī atgādināju, ka demokrātija taču ir kā skola, kurā acīmredzot jāmācās visu mūžu, bet baltkrievu opozīcija tikko tik sākusi mācīties…

Bet visas šīs runas un mierināšana kļuva lieka, kad pagājušās nedēļas vidū, noskatījušies Krievijas opozīcijas telekanāla «Doždj» Informācijas nodaļas vadītājas Jekaterinas Kortikadzes interviju ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, iznīcinošus viedokļus par to izteica vairāki sabiedrībā atzīsti viedokļu līderi, tai skaitā režisors Alvis Hermanis un NMPD vadītāja Liene Cipule. Viņi ir pārliecināti, – uzdotie jautājumi ir kaitīgi, jo demonstrējuši lielkrievu šovinismu, pietrūkusi iejūtība Latvijas vēstures izpratnē… Un vispār – ”tādus jautājumus varējis uzdot tikai Purčika iedzīvotājs!” raksta kāds no komentētājiem. Nu ja, tieši jau tāds bija šīs intervijas mērķis, uzdot tos jautājumus, ko Rīgas mēram gribētu, bet nekad nevarētu uzdot, būsim atklāti, vismaz trešdaļa (maigi vērtējot) Latvijas iedzīvotāju.

Patīk tas mums vai nepatīk, bet mēs te esam sastutēti kopā vienā Purčikā, Rīgā, Latvijā ar cilvēkiem, kas varbūt vēl nav mūsu ienaidnieki un varbūt, ja kas, nekad nebūs gatavi pacelt ieroci pret mums – saviem kaimiņiem. Varbūt. Bet tas, ka viņi neko nezina (un ticams, liela daļa arī neko negrib zināt) ne par šīs valsts vēsturi, ne latviešu tautas sāpēm, sapņiem un ilgām, ka viena daļa no sirds nesaprot, kāpēc mēs viņus – ”atbrīvotājus un gaismas nesējus” –  nemīlam un negodājam, tas ir fakts. Un lūk tos, kas nesaprot, nezina, bet – īpaši uzrunāti, ir gatavi ieklausīties un, iespējams, arī saprast, var uzrunāt tikai tādi mediji kā «Dožģj». Turklāt uzrunāt, jā, iespējams, nekomplimentāri, jā, iespējams, provocējoši, bet caur un caur profesionāli, nepieļaujot šai ziņā kompromisus ne ar savu, ne žurnālistikas sirdsapziņu.

Starp citu, to, ka žurnālisti nav pelnījuši pārmetumus par “nepietiekami pieklājīgu” interviju, uzsvēra arī Mārtiņš pats: “Es domāju, ka tie, kuri tagad uzbrūk TV kanālam “Doždj” vai Kortikadzes kundzei, rīkojas negodīgi. Ja kāds arī varēja apvainoties [uz interviju], tad tas esmu es. Taču, kad es dodos uz televīzijas studiju vai uz radio, es negaidu, ka man glaudīs galvu. Es sagaidu jautājumus, kuri interesē auditoriju. Viņa šos jautājumus uzdeva, un es domāju, ka intervija bija korekta.” Tiešām bija. Bet Mārtiņš Staķis šīs ugunskristības izturēja godam. Lepojos! Jo mūsējais taču!