Šie vārdi, ko pirms vairāk nekā 150 gadiem teicis mūsu tautas izcilais prāts un runas vīrs – skolotājs, valodnieks un publicists Atis Kronvalds, jo īpaši svaigi un svarīgi izskan šodien. Un ne tikai tāpēc, ka ir Zinību diena un tepat uz sliekšņa ir kārtējās, nu jau 15. Saeimas vēlēšanas. Svarīgi arī tāpēc, ka gluži tāpat kā toreiz, kad ar ideju par savas mazās, noniecinātās un arī jau teju bez pašapziņas un lepnuma palikušās latviešu tautas tiesībām pēc citām tautām līdzvērtīgas valodas, kultūras un skološanās iestājās jaunlatvieši, arī šodien ir apdraudēta gan mūsu valoda, gan arī pašas tautas pastāvēšana… 

Jā, neviens jau ne mūsu bērnus, ne mazbērnus, kā savulaik, 19. gadsimta otrajā pusē, par to, ka stundu starpbrīžos savā starpā runājuši latviski, neper un ar smagu, ķēdēs iekaltu kluci kaklā pa skolu staigāt neliek, kā savulaik mūsu pašu Pastariņam jeb Ernestam Birzniekam-Upītim. Neviens jau kā toreiz nesaka, ka ar šito bauru valodu tālu netiksi, jo tajā jau nevar neko prātīgu pateikt un nevar jau arī pasaules kultūras kanonā iekļautos literatūras pieminekļus izteikt. Bet… Mūsu bērni un mazbērni skolas starpbrīžos, kā arī citviet savā starpā runā angliski. Liela daļa no tiem, kas lasa, arī to dara angļu valodā. Turklāt ne tikai lasīšana vai rakstīšana, bet arī runāšana skaidrā un līdz trīs vārdu teikumiem nenoplicinātā latviešu valodā daudziem latviešiem ir kļuvusi par lielu izaicinājumu. Pieredze liecina, ka stāsti par jaunlatviešu varonību, piemēram, tāpēc, ka atzinuši savu piederību latviešu tautai (Krišjānis Valdemārs) vai arī runājuši ”bauru” jeb tikai zemniekiem piemērotajā latviešu valodā, šodienas skolēnus, kas pārsnieguši 12 gadu vecumu, īsti vairs neuzrunā. Nu kas tur sevišķs, ka krieviski un ģimenē vāciski runājošais Krišjānis Valdemārs vēl krietnu brīdi pirms mūsu nācijas dzimšanas uz savas istabiņas durvīm uzrakstījis kā vizītkarti uzrakstījis «Latvietis»? Nu un, ka visus, kas prot lasīt, Latvijā un vēlāk jau arī Igaunijā reiz šokējusi Ata Kronvalda runa Turaidas skolotāju konferencē – mazāk ar to, kas pateikts, vairāk tāpēc, ka viņš runāja latviešu valodā?! Ja maz vai nemaz tā īsti Latvijas un latviešu tautas vēsturi neesam mācījušies, tad… pat reiz ļoti izšķirīgi, tālākai nākotnei, arī jau šodienai svarīgi pagātnes notikumi var šķist vien kā māņi un pasakām līdzīgi stāsti…   

Savukārt, lai pretī stātos tiem māņiem un pasakām, ko ik dienas straumēm vien mums tieši virsū un visapkārt izgāž jauno tehnoloģiju rīki, jāsaka, kā ir, zināšanu joprojām ir maz, daudz par maz… Un ja arī ir, kaut kā ne vienmēr pamanāmies to likt lietā. Nu, piemēram, kā nesenā politiķu diskusijā, kur neviens no astoņiem it kā jau zinošiem puišiem nespēja vai neattapa pārtraukt šarmantās un pašpārliecinātās «Stabilitātes» politiķes Čulkovu Svetlanas melus. Par to, ka visā pasaulē, jo īpaši Vācijā ”un citur, krievu bērniem ir valsts nodrošināta iespējā skolā mācīties viņu dzimtajā valodā…Un ja sabiedriskajā medijā šāda muldēšanās paliek bez atmaskojuma, tad…ar to Kronvaldu Ata piesaukto tēvu zemes turēšanu tā ir, kā ir. 

Atgriežoties pie viņa un citu jaunlatviešu centieniem, jāatzīst, ka arī šodien tie no sava nozīmīguma nav zaudējuši ne nieka. Gluži pretēji – izglītība, zināšanas, tajās balstīta kritiskā domāšana ir vēl svarīgāka nekā jebkad agrāk. Mums jāprot atšķirt faktu no manipulācijas, argumentu no skaļa saukļa, patiesību no dezinformācijas. Ir arī jāapzinās, ka zināšanas nav tikai biļete uz labāku profesiju vai augstāku algu – tās ir cilvēka iekšējā brīvība, spēja saprast pasauli, izvērtēt notiekošo un neļaut citam domāt savā vietā.

 Mums – latviešiem – savukārt ir vēl kāds svarīgs uzdevums – ir jāspēj saglabāt savu nenovērtējamo mantojumu – seno un bagāto latviešu valodu. Turklāt ne tikai kā saziņas līdzekli, bet kā domāšanas, kultūras un valstiskās identitātes telpu. Mums, tāpat kā citām skaitliski mazām un ļoti mazām tautām, manuprāt, ir īpaši svarīgi apzināties liktenīgi izšķirošu patiesību: tautas varenība nesākas ar lieliem lozungiem – tā sākas ar valodu, grāmatu, skolu, skolotāju un cilvēku, kurš vēlas mācīties, zināt un saprast. Dienu no dienas, gadu pēc gada un tā – visu mūžu. Un lai mūs iedvesmo Ata Kronvalda vārdi: ”Mūsu valoda vēl dzīva. Kas dzīvs, tas aug!”