Kopā ar žūrijas komisiju, kuras sastāvā šoreiz bija Viesatu pagasta dārzniece Inese Rašmane, skolotāja un deputāte Dace Adiņa, Jaunpils pagasta pārvaldes sekretāre Dzidra Krastiņa, Jaunpils pagasta dārzniece Inga Moča un tūrisma un mārketinga speciāliste Līga Eidmane-Kabaka, devāmies lūkot vienu no pagasta īpašumiem – Krūmiņu ģimenes «Ķuņķurus». 

Jau pirmais skats uz šo sētu ļauj saprast, ka te daba un cilvēka rūpes sastopas īpašā harmonijā. Te aug daudz dažādu koku un stādījumu, katrs no tiem papildinot kopējo ainavu. Ir sajūta, ka katram kokam, katram augam un katram dārza stūrītim šeit ir sava īpašā nozīme. Zaļums, dažādība un rūpīgi iekoptā apkārtne liek uz mirkli apstāties un vienkārši izbaudīt dabas skaistumu.

Koku ieskautas mājas

Satikušies pie Viesatu kultūras nama, devāmies prom no centra pa grants ceļu līdz pat «Ķuņķuru» mājām. Jau pa ceļam varēja manīt nupat aizgājušās vētras sekas – te sagāzies koks, tur ceļmalā mētājas lapas un zari. Taču, iebraucot «Ķuņķuru» sētā, par vētras spēku liecināja vien sakrautās zaru kaudzes. Saimnieki bija krietni pastrādājuši pirms mūsu ierašanās, jo vējš šoreiz nebija saudzējis nevienu. Tomēr uzmanību piesaistīja kas cits – apkārt visai teritorijai kā stalts, augsts žogs līgojās smuidru bērzu rinda. Tā veidojusi dabisku vēja barjeru, un, kā paši saimnieki vēlāk sprieda, iespējams, tieši tā palīdzējusi pasargāt lielos kokus no izgāšanās. Skatoties uz majestātiskajiem kokiem, kas vētras priekšā tomēr bija palikuši savās vietās, atliek vien apbrīnot dabas spēku un reizē arī šo zaļo aizsargmūri. Bet nu par visu pēc kārtas… 

Sētā mūs sagaidīja eleganta kundze – mājas saimniece Indra Krūmiņa, un drīz vien viņai pievienojās arī saimnieks – Alberts Krūmiņš. Abi laipni, atsaucīgi un runīgi, tāpēc pavisam drīz jutāmies nevis kā žūrijas komisija, bet gan kā viesi izzinošā ekskursijā. Un kā nu ne – «Ķuņķuru» mājas arī interneta dzīlēs atrodamas kā «Ķuņķuru» dabas parks – vieta, kur 3,5 hektāru platībā var apskatīt daudzu un dažādu, gan ierastāku, gan eksotiskāku koku un krūmu sugu eksemplārus. Par šo bagātīgo augu pasauli jāpateicas Indras mammai Maigai Krecerei, kam augi un dārzs bija lielā aizraušanās visa mūža garumā. Viņa tos vākusi, stādījusi un kopusi, pamazām veidojot šo īpašo, daudzveidīgo ainavu.

Mammas sirds un dvēsele ir dārzā 

Šodien «Ķuņķuros» ik uz soļa iespējams pamanīt ko interesantu – kādu neparastāku koku, krūmu vai augu, kas kopā ar pārējiem veido īstu dabas stāstu. Skatoties uz bagātīgo augu klāstu stādījumos, gribas jautāt – kā gan jau pirms 30 un vairāk gadiem izdevies iegūt tik daudz un dažādu augu šķirņu, ko tolaik parastos dārzos un apstādījumos nemaz neieraudzīsi? Indra pastāstīja: “Tas bija 90. gadu sākums. Mamma braukāja pa stādu audzētavām un atkal un atkal meklēja jaunas šķirnes. Tajā laikā jau interneta nebija, tāpēc atrast ko īpašu nebija nemaz tik vienkārši. Tomēr viņai izdevās sameklēt patiešām unikālus eksemplārus. Tobrīd viņa jau bija pensionāre, un visa pensija aizgāja tikai un vienīgi stādiem. Kad atbrauca pie mums uz Rīgu, es jutu, ka pat ēdienam viņa taupa… Viņa sevi pilnībā ziedoja šim dārzam. Kā no rīta ar gaismu izgāja ārā, tā tikai vakarā līdz ar tumsiņu nāca iekšā. Kad zvanīju, viņa vienmēr teica, ka ir pārgurusi… Tētis savukārt bija palīgs fiziskajos darbos – kad vajadzēja kādu bedri izrakt vai paveikt ko tādu, kam nepieciešams lielāks spēks. Un ne tikai koki vien bija mammas aizraušanās. Viņai bijuši gan tulpju, gan gladiolu, gan arī liliju lauki.” 

Bet iesākumā – par māju…

Mājai piemīt savs īpašs šarms, un tās akmens mūris jau pats par sevi stāsta par stabilu un spēcīgu dzimtu, kas šeit mitinājusies kopš 18. gadsimta sākuma. Un tā nav bijusi parasta dzimta – Indra kopā ar vīru Albertu turpina iekopt sava vecvectēva, vēsturnieka, etnogrāfa, literāta un Latvijas pirmā kartogrāfa Matīsa Siliņa īpašumu. Māja, kurā kopš Atjaunotās Latvijas laika – 90. gadu sākuma – atkal rasta iespēja dzīvot, kādreiz bijusi cūku kūts. Siliņu dzīvojamā māja atradusies turpat, aptuveni desmit metrus tālāk. Tās lielākā daļa bijusi no koka, un 1949. gadā māja nodegusi kādas strādnieces vainas dēļ. Viņa lasot, apgāzusi petrolejas lampu…

 Taču «Ķuņķuru» stāsts ir daudz senāks par šiem notikumiem. Kā reiz, 1936. gada intervijā žurnālam «Sievietes Pasaule», vēstījis arī pats Matīss Siliņš, viņa senči šeit saimniekojuši ”no laiku laikiem” – mājas bijušas pašu celtas un iekārtotas. 

– Mans vecvecvectēvs Matīss Siliņš ir dzimis 1861. gadā. Tepat, mājai blakus, esošais laidars ir datēts ar 1881. gadu, bet ēka, ko esam renovējuši, celta 1877. gadā, – stāstīja Indra. Matīsa Siliņa dēls, Indras vecaistēvs Fricis un vecāmamma Leontīne bijuši rīdzinieki. Taču tad, kad Matīss dzimtas īpašumu bija atpircis, kādam bija jāuzņemas saimniekošana. Pašam viņam bijis daudz citu darbu, tādēļ savu dēlu, kurš tajā laikā bija ekonomists, un vedeklu, kura bija finansiste, viņš aicināja pārvākties uz «Ķuņķuriem». 

– Jāsaka, ka vecamtēvam nebija īpaša ķēriena saimniekot, tādēļ visu saimniecību vadīja vecāmāte. Bet, tā kā rokas bija divas un bērni seši, tad bērni jau ļoti agri tika likti pie darba. Mamma stāstīja, ka viņai vajadzējis kopā ar kalpiem strādāt uz lauka un viņus uzraudzīt. Tolaik mammai tā bija liela dzīves skola, – tā Indra. 

Alberts piebilst:

– Šī saimniecība savulaik bija krietni plašāka un tiem laikiem ļoti moderna. Matīss Siliņš tajā bija ieguldījis lielus līdzekļus – te bijušas daudzas ēkas, moderna tehnika, traktori, ūdenssūkņi, kas ūdeni nogādājuši uz kūti, un viss pārējais nepieciešamais plaukstošas saimniecības uzturēšanai.

Tagad par seno laiku godību liecina vien laukakmeņi, kas ik pa laikam parādoties virs zemes. Un laidara mūris – laukakmeņu ēka, kurā var pamanīt, cik rūpīgi savulaik padomāts par detaļām – logu un durvju ailēm, fasādes kopumam. Pie durvīm akmenī vēl joprojām var izlasīt iekaltu arī ēkas celšanas gadu. Tā ir kā klusa liecība par kādreizējo saimniecības varenību. Vecās dzīvojamās ēkas pamatos joprojām redzama plata, it kā iebrauktuvei līdzīga vieta. Indra reiz prātojusi, ka tur varētu būt bijušas durvis uz lielu pagrabu, kur ievesti dārzeņi. Taču tēvs reiz pastāstījis ko pavisam citu. Proti, kara laikā tur esot bijis paslēpts vācu tanks. 

Dzimtas pienākums – saglabāt

Dzimtas īpašums piedzīvojis arī ļoti sarežģītus laikus. Pēc 39 gadu pamestības īpašumā Indras mamma Maiga atgriezās 1989. gadā. No «Ķuņķuru» mājām viņa savulaik bija spiesta aizbēgt, jo 1949. gadā draudēja izsūtīšana. Ģimene devās prom, atstājot mājas bez nekā – tikai ar to, kas mugurā. Viņi devās uz Rīgu, tur paslēpās un nodzīvoja visus padomju gadus. 

– Var teikt, ka mamma pa Rīgu mocījās, jo īsti jau nebija kur dzīvot, un vienmēr jau viņai daba un lauki bijuši tuvāki par pilsētu, – stāstīja Indra. Taču tad, kad 1989. gadā pavīdēja iespēja atgriezties «Ķuņķuros», no kādreizējā īpašuma bija palikušas vien drupas. Kolhoza laikā šeit turētas aitas, bet senās saimniecības veiksmīgā dzīve bija palikusi pagātnē. Tomēr Maiga atgriezās. Un līdz ar viņu te pamazām atgriezās arī dzīvība. 

Šodien Indra kopā ar vīru Albertu turpina rūpēties par dzimtas īpašumu un atjaunot to, kas vēl saglabājies. 

– Tā kā šajā vietā mūsu dzimta ir ar dziļām un senām saknēm, nu ir mūsu laiks rūpēties par to. Vasarās braucam, dzīvojam un mēģinām te visu uzturēt, – stāsta Siliņu mantiniece un skaidro, ka rūpes par dzimtas mantojumu neapstājas tikai pie pašas saimniecības. Lai saglabātu vecvectēva Matīsa Siliņa piemiņu, Viesatu centrā uzstādīts piemiņas akmens, sakārtota kapa vieta, kas jau bija gandrīz aizmirsta, un izdota grāmata par Matīsu Siliņu.

 – Lai gan abi ar vīru jau esam pensionāri, mūsu pienākums ir rūpēties par šo vietu, – tā apņēmīgi secina Indra. 

Varenības un sīkstuma simbols – ozoli

Apskatot īpašumu, piestājām pie ozolu alejas, kas stiepjas ārpus Indras un Alberta saimniecības. Arī tai ir savs stāsts… Kādreiz te vijies ceļš uz Zanti. Cik nozīmīgs tas bijis tajos laikos, Indra nemācēja teikt, taču fakts, ka šāds ceļš te reiz bijis, ir saglabājies. Varbūt to galvenokārt izmantojuši paši saimnieki, jo – kas gan toreiz būtu braucis no Viesatām?… 

Bet savulaik te, «Ķuņķuros», rūpīgi bijusi iekārtota gan pati saimniecība, gan sēta. Vēl šodien te redzams bruģis, kas reiz klājis visu pagalmu. Pavisam tuvu tagadējai mājai un blakus kādreizējai dzīvojamajai mājai aug divi dižkoka vārda cienīgi ozoli. Pēcnācēji tos nodēvējuši Matīsa Siliņa dēla Friča divu jaunāko dēlu – Laimoņa un Visvalža – vārdos. Abi bijuši jaunākie bērni sešu bērnu ģimenē. Savukārt māsām – Rasmai, Irēnai, Skaidrītei un Maigai – par godu iestādītas četras liepas. Ozolu «Ķuņķuros» netrūkst. Tiesa, ne visi ir cilvēka stādīti – daži, kā smejas saimnieki, izauguši no “putnu nedarbiem”. Taču Indras mamma Maiga tos nav aiztiksi – ja reiz daba tos bija iestādījusi, – lai aug! Un tagad šie koki ir kļuvuši par neatņemamu ainavas sastāvdaļu. Netālu no kokiem, skaistā ozola paēnā, novietots soliņš, ko saimnieki sauc par Matīsa Siliņa soliņu. 

– Viņš sēž un vēro. Ja viss ir labi, tad var to manīt, – ar smaidu stāsta saimnieki. Bet ko gan vēl atliekot darīt? Tikai strādāt.

Dārzs, kurā katram augam ir savs stāsts

Līdzās plašajam dārzam ar daudzajiem kokiem un krūmiem Indrai ir arī savs piemājas dārziņš. Tur aug zemenes, kas visas sastādītas augstajās dobēs. Tās vīrs Alberts izveidojis, lai saudzētu Indras muguru – nav vairs jālokās līdz zemei. Šķiet, arī šādās mazās lietās jūtamas rūpes vienam par otru. Ja visapkārt mājai slejas vecie koki un Indras mammas stādītie koki un krūmi, tad pašas Indras sirds darbs ir puķu dobe turpat pie mājas gala. Arī tās izveidošana nav bijusi nemaz tik vienkārša – visapkārt ir lielo koku saknes, tādēļ jaunas dobes ierīkot ir ļoti grūti. Taču, kad darbs paveikts, gribas, lai skaistumu pēc tam nepārņem nezāles. Tāpēc Indra izmanto ģeotekstilu un mulču – nezāļu ir pavisam maz, un tās, kas tomēr parādās, viegli izravēt. 

– Jā, skujenis pie skujeņa, bet apakš tiem vairs neko nevar stādīt, smej Indra. Arī Alberts par kokiem stāsta ar īpašu smaidu: 

– Par kokiem pie mums ir savs stāsts. Ir sajūta, ka viņi visu dzird un saprot. Piemēram, paradīzes ābelīte ļoti labi ražoja – ābolīši bija, bet nevienam tos nevajadzēja. Prasījām konditorejās, bijām pat gatavi aizvest, bet – nekā… Tā vienu, otru gadu nevienam nevajadzēja, un ābelīte “sadusmojās” – trešajā gadā nokalta. Tāpat ar zilo plūmi, kas aug blakus Kaukāza plūmītēm. Tajā nebija nevienas plūmes. Bet, kad sākām apzāģēt Kaukāza plūmes, vecā plūme sāka ražot ļoti bagātīgi – tā, ka zari gandrīz lūza. Laikam jau sabijās.

 Šāds stāsts liek pasmaidīt, taču, pastaigājoties pa «Ķuņķuru» dārzu, kļūst saprotams, kāpēc saimniekiem šķiet, ka koki te patiešām visu dzird un saprot. Tie ir auguši kopā ar šo vietu, pārdzīvojuši vētras un pārmaiņas, redzējuši paaudzes un šodien turpina augt kā dzīvas liecības par cilvēkiem, kuri tos stādījuši, kopuši un mīlējuši.

Viss Dieva rokās

Jautāti, vai arī savos bērnos un mazbērnos redz «Ķuņķuru» māju jaunos saimniekus, Indra un Alberts teic, ka tas viss ir Dieva rokās. Paši viņi savulaik nemaz neesot bijuši tie, kuri ļoti vēlētos dzīvot laukos – Rīgas dzīve bija pārāk pierasta. 

– Taču, kad mamma sāka saimniekot «Ķuņķuros», ik pa laikam viņa ievaicājās: ”Kas paliks aiz mums? Kas te darīsies?” Mēs viņai atbildējām, ka nāks laiks, nāks darīšana, – atcerējās Indra. Un, kā jau dzīvē mēdz notikt, viss pamazām sakrita tā, ka šodien viņi ar vīru ir šeit. Abi jau pensionāri, tomēr, cik vien spēka un iespēju, turpina darīt, kopt un uzturēt šo īpašo vietu. Un par to viņi ir ļoti priecīgi. 

– Diena šajās mājās ir ļoti interesanta, jo visu laiku ir jādara kaut kas jauns. Nav jau tā, kā sēdēt pie rakstāmgalda ofisā, – ar smaidu piebilda saimnieki. Un, raugoties uz plašo dārzu, senajiem kokiem, atjaunotajām ēkām un visu to, kas «Ķuņķuros» paveikts, var tikai piekrist, – te darāmā netrūkst. Taču šķiet, vēl svarīgāk par padarīto ir sajūta, ka šī vieta atkal ir dzīva un ka dzimtas stāsts turpinās.

Baiba Reinsone