Dažkārt šķiet, ka ārkārtas situācija, pandēmija mūs saķērusi un nekādi nelaiž vaļā, ka esam kā iesprostoti, ka mīņājamies uz vietas un nekādi netiekam uz priekšu…   Bet vai patiesi tā ir?  Rit dienas, nedēļas, mēneši…  Beigusies ziema, atnācis pavasaris. Un te nu tik neizprotamā un neparedzamā covid infekcija ir bezspēcīga: saule kāpj aizvien augstāk, dienas kļūst garākas, gājputni atgriezušies mājas, pumpuri briest, asni spraucas laukā no zemes un uzzied pirmās pavasara puķes… dabas gaitu un gadskārtu ritmu nekas nespēj apturēt… Un, lai arī mums jābūt saprātīgiem un jāievēro dažādi noteikumi, Lieldienas sagaidīsim un pavadīsim godam.  Dievkalpojumus, kuros godinās Kristus augšāmcelšanos, skatīsimies attālināti. Un, kā savā grāmatā „Dvēseļu pulcēšana” rakstījusi Melānija Vanaga, tad latvieši aizvien gan ir gājuši baznīcā, gan arī pamanījušies apmeklēt savas pagānu svētvietas. Šķiet, ka arī mūsdienās šīs lietas ir gana cieši kopā. Esmu dzirdējusi arī dažus visai radikālus, vienas vai otras puses krasi noliedzošus  viedokļus. Tikai tādā gadījumā rodas šaubas par noliedzēja paša patieso vērtību mēru, spēju mēģināt saprast un līdz ar to izturēties ar cieņu pret citu viedokli.

Un, lai arī šogad Lieldienās izpaliks pulcēšanas pie šūpolēm, olu ripināšanas sacensības, putnu dzīšanas un citas kopā būšanas, tomēr ir bezgala daudz lietu, ko tieši Lieldienās varam darīt. Olu krāsošana nudien neizpaliks. Un šogad šim nolūkam vairāk laika apgūt labākās krāsošanas metodes, būt radošākam, lai nākamajā gadā, kad atkal varēs tikties pie šūpolēm, sevišķi jaunās meitas ar saviem šūpoļu kārējiem dāvinātajām, pašām  visskaistākajām olām varētu lepoties. Un skaistu, krāsainu olu vajag daudz: gan ziedojumam pie šūpolēm, gan zīlēšanai – mešanai pār šūpoļu kārti, gan dāvināšanai par šūpošanu, gan ripināšanai gan – lai varētu sisties – kam stiprākā ola. Lieldienu pērienu ar pūpoliem, kadiķu vai izplaucētiem bērza zariem labai veselībai arī iespējams sarūpēt pašu ģimenes lokā.

Joprojām cieņā arī Lieldienu ticējumi: ja Lieldienu rītā saule uzlec ātrāk nekā esat piecēlies, tad visu gadu gulēsiet lielo lāču miegu. Un katrai ģimenei ir iespēja atrast avotiņu vai strautiņu, kas tek pret sauli, lai pirms saullēkta nomazgātu muti, kas veicinātu labu veselību un skaistumu. Tāpat arī šogad vairāk laika pašiem papētīt  senču gudrības, kā agrāk svinējuši Lieldienas. To iespējams atrast gan Folkloras biedrības, gan nodibinājuma „Māras loks” interneta mājas lapās, gan vēl citos rakstos. Aizvien taču ir tā, ka mēs it kā vēlamies to visu uzzināt, bet atliekam, jo izziņas procesam pietrūkst laika. Zināmā mērā mājsēde arī  dažas lietas sakārto, liek mums apstāties, vairāk būt kopā un padomāt par sev pašiem tuvākajiem, par bērniem, mazbērniem. Daudzie sabiedriskie pasākumi, it sevišķi dažādu svētku laikā, dažkārt arī nemaz neļāva ģimenēm svētkus svinēt kopā. Un tomēr, lai arī kādi laiki nav bijuši, arī okupācijas laiki, kad daudz ko aizliedza, ļaudis zināja, kad ir Lieldienas un pamanījās gan aiziet uz baznīcu, gan mājās krāsoja olas, gan jaunieši pulcējās pie šūpolēm.  Tradīcijas tik vienkārši un brutāli nevar iznīcināt it sevišķi tad, ja tās manto no paaudzes paaudzē.  Kopsim tās arī turpmāk.  Lielā  diena ir atnākusi!  Kristus ir augšām cēlies! Gaisma ir atgriezusies! Visiem priecīgas Lieldienas!