Ir nu gan laiciņš – te dusmas un izmisums, te – sajūsma, prieka asaras, lepnums! Un tas viss pāris diennakšu laikā.

Bailēm nav vietas!

Jā, spriežot pēc ierakstiem un diskusijām sociālajos tīklos, arī zvaniem redakcijā, ir vēl kādas gruzdošas, draudīgas, ārdošas emocijas… – bailes… Bailes, ka mums zināmā, vairāk vai mazāk saprotamā pasaules ir pazudusi uz neatgriešanos, ka gan mēs, gluži tāpat kā ukraiņi, atkal esam tikai kāju pamesls prātu izkūkojušu ”pasaulē vislabāko iznireļu” nelietīguma mērīšanās sacensībās.  Vai tiešām saprāta laiks pasaulē ir beidzies? Vai tikai naudas, varas un augstprātīgas nekaunības uzbarotai vardarbībai spēks? Vai atkal esam pamesti tais ”ceļa krustcelēs”, kam ”lielie” gatavi neaizķeroties pārripināt pāri?! Protams, ar spēku, varu, postu un nāvi… Neslēpšu, gan jau uz mirkli, šis viss kā bulta šāvās cari arī manam prātam. Bet – tikai uz mirkli, jo, nezinu – pateicoties raksturam vai audzināšanai, taču baiļu visā tai sākuma putrā bija maz vai pat nebija nemaz. Sāpes, pat fiziskas, tā, ka elpot grūti, – tās gan. Tieši to dēļ neskatos un nelasu nekādas ziņas par vardarbību, tieši šo svelošo sāpju dēļ arī bija grūti noskatīties tajā, kā Amerikas ”dūži” pēc pilnas programmas, atbilstoši visiem psihoemocinālās vardarbības “augstākajiem” (un arī primitīvākajiem, jo intelekta ta nav) standartiem spīdzināja Ukrainas prezidentu… Grūti ne tikai sāpju, bet ko nu tur slēpt – arī dusmu dēļ…

Zelenskis citādi nevarēja

Tagad, kad pagājušas vairākas dienas un pasaules informatīvā telpa ir visu atgremojusi 10X10 reizes, jau var sākt domāt un vērtēt ar vēsāku prātu. Vai Zelenskis varēja rīkoties un viņam bija jārīkojas citādi? Droši vien, ka ne, jo ne viņam, ne viņa personā visai ukraiņu tautai, pirmkārt, netika dota ne mazākā iespēja saglabāt cilvēcisku cieņu. Un es arī piederu pie tiem, kas uzskata, ka viss jau bija izlemts iepriekš – gan ar meliem par Zelenski kā diktatoru, gan par to, ka Ukraina reizes piecas vairāk ir saņēmusi ASV līdzekļu atbalstam, nekā patiesībā, ar atklātiem pārmetumiem, ka ukraiņi un Zelenskis paši vainīgi. Nu ko nekrita ceļos un nenolika galvas pa Putina cirtienam?!… Un kaut kādai loģikai, vispārpieņemtai lietu kārtībai, izpratnei par to, kurš varmāka, kurš – upuris, tur nebija vietas. Jo tādiem kailajiem karaļiem, ”vislabākajiem sarunu vedējiem pasaulē”, gluži tāpat kā vēl atmiņā esošajā vēsturē zināmajiem isimusiem un fīreriem, Staļinam un Hitleram, cilvēki jau ir tikai putekļi vai skrūvītes viņu iedomātajā pasaules mašīnā… Turklāt, noliektu galvu pieņemot pārmetumus (vai varbūt krītot ceļos un lūdzoties, lai ņem visu, ko grib, tik lai izlūdzas krievu žēlastību?!), Zelenskis nodotu gan savu tautu, gan tās jau tagad neizmērojamos upurus… Karš jau tajā mirklī arī būtu zaudēts, jo tauta būtu pazaudējusi savu galvu, savu vadoni, kam, kā liecina aptaujas, šobrīd uzticas jau vairāk nekā 60% iedzīvotāju (pēc ”sarunas” Ovālajā kabinetā Zelenska reitingi pasaulē un Ukrainā turpina kāpt; salīdzinājumā par Trampu vēl pirms lielā apkaunojuma – bija tikai 45% ASV vēlētāju).

Spēriens bijis iedarbīgs

Ko tālāk? Skaidrs, ka bez Amerikas līdzdalības NATO īsti nevelk, vēl ne. Taču… Tramps savā ”ķēkšas diplomātijā” ir bijis tik atklāts, ka pat muļķim ir skaidrs, ka ne jau tikai Ukrainu, visu Eiropu un jo īpaši tās vienojošo kopspēku Eiropas Savienību, Eiropas Padomi, pie viena arī citas, savienībā neesošas valstis, viņš uzskata pa lielam pēc uzmanības nevērtām niecībām, ar kurām var pabarot savu ego, uzklausot glaimus un pielīšanu, bet citādi… Man tiešām šķiet, ka spēriens ir bijis tik pamatīgs, ka nevienam Eiropā nav šaubu par to, ka vismaz šobrīd ASV diezin vai ir mūsu sabiedrotais. Te gan jāprecizē, Tramps nav visa valsts, un tiesu vara tur vēl darbojas. Pagaidām… Un spriežot pēc tā, cik ātri iedzīvotāji izgāja ar protestiem ielās un cik tie izrādījās biedējoši pat tādam ”varonim” kā Vensam, kas, no Vermontas kūrorta pasūtīts slēpot uz Krieviju, aizlaidās ar visu ģimeni nezināmā virzienā, Amerikai un arī jau mums – pārējai pasaulei – vēl cerība ir arī tajā okeāna pusē…

Un arī šajā, kā izskatās, lielo Eiropas valstu līderi rīkojas nepieredzēti izlēmīgi… Cirks tiešām jāizbeidz!

Pilnīgi piekrītu Prezidentam, ka arī mums te jāizbeidz tas cirks ar amatiem un visādu valsts (un gan jau arī pašvaldības) aģentūru uzturēšanu. Jo tieši tur jau tas birokrātijas šūpulis karājas – it visos uzņēmumos, iestādēs (iespējams, arī pašvaldības), kur pārāk daudz vadītāju un pusvadītāju, viņi rada divus lielus posta darbus. Tas, ka, iespējams, neadekvāti tērē valsts (pašvaldības, bet jebkurā gadījumā – mūsu kopējos) līdzekļus, būtu pusbēda. Trakākais, ka šim virsslānim, lai savu amatu kā attaisnotu, nemitīgi jārada papīru kaudzes, bet, lai to izdarītu, lai iegūtu to savu eksistenci pamatojošo paīru, – pa lielam viņi papildus aizvien vairāk un vairāk nodarbina apakšniekus… Un ja tā ir valstiski izstrādāta birokrātijas ķēdīte, kas izvijas cauri arī pašvaldības pārvaldēm, departamentiem utt., tiem, kas atrodas trepītes apakšā un kas visbiežāk ir reālie darba darītāji, ne tikai pietrūkst naudas, bet arī elpas… Un, pateicoties Trampa trikiem, nu ir cerība, ka mūsu ”cirkus mākslinieki” arī sapratīs, ka nav variantu – šitais viss tagad ātri, kā jau laikā, kad jāizvairās no kara, – jāsakārto.

Tā ir arī mūs atbildība

Bet ko darīt mums? Jā, jā, ne tikai tur – kaut kādiem tur vadoši valdošajiem, kaut kādiem ”bagātākiem, zinošākiem, amatos esošiem”, bet, manuprāt, arī mums iedzīvotājiem – parastajiem – tagad ir vislielākā atbildība. Mēs nedrīkstam atdot savus prātus meļiem, manipulatoriem, ar, vienvārdsakot, pašmāju trampiņiem un putiniņiem. Ja gribam saglabāt savu neatkarīgu Latvijas valsti, tagad nevaram atļauties atkārtot kremilinu jau labi sapakoto propagandas ”maizīti”. Nevaram zākāties par Latviju kā par neizdevušos valsti, nevaram atļauties gvelzt melus un stulbības par ”ļaunās Eiropas” saārdītajām saitēm ar mūsu ”drošo un lēto Krievijas elektrotīklu” un labo Trampa kungu, kas taču grib tikai labu, ”grib glābt dzīvības”, un tāpēc Zelenskim jāpadodas Putinam. Soctīkli tagad pilni ar šādām gudrībām. Un diemžēl to paudēji, spriežot pēc partiju reitingiem, ir teju populārākie valstī… Viņiem ir arī savs sarakstiņš mūsu novadā. Visnotaļ cienījami ļaudis, ceru arī, ka saprātīgi un spējīgi dot savu artavu, lai nepieļautu pašu pārstāvētajā partijā izplatīt Ukrainai un arī jau mūsu valstij naidīgus melus… Nāk vēlēšanas, un mēs – žurnālisti – jums noteikti pajautāsim, ko esat lietas labā darījuši…

Un, jā, arī tā ir mūsu visu atbildība, ka neļaujamies apmelot ukraiņus un Ukrainu, jo nevaram nobīties un pamest viņus nelaimē! Lai kas arī nesekotu, es ļoti lepojos gan ar mūsu valsti, gan katru, kas kaut mazāko darījis Ukrainas atbalstam, – mēs jau esam tas cinītis, kas, es tiešām no visas sirds ticu, gāzīs arī to lielo vezumu. Citādi nemaz nevar būt. Jo mēs taču zinām, ka esam vienā laivā, tāpat kā to labi zina mūsu visu lepnums – tumšpelēkais «Straumes» kaķis, vai ne?…