…Mīlestība! Tik daudzi šodien tās dēļ piemin Svēto Valentīnu, ka mēģināsim vienoties: šodien liekam viņam mieru. Parunāsim labāk par sevi – par to, ko saprotam ar vārdu Mīlestība, par tās izpausmēm mums atvēlētajā laikā un telpā.

Vieni teic, ka tā mīt dvēselē, kas mums dota reizē ar piedzimšanu, citi apgalvo, ka mīlestība mītot dziļi cilvēku sirdīs. Būdami tik bezgala dažādi, mēs arī mīlestību traktējam dažādi, tā sacīt, ”pielaikojam savam rumpītim”.

Jauns puisis, meitenes kā zeķes mainīdams, uzskata, ka meklē Mīlestību (un tieši tāpat kļūdās arī meitenes). Nopietns ģimenes tēvs, sajuzdams sava reproduktīvā norieta tuvošanos, pēkšņi pamet dzīvesbiedri un savus bērnus – it kā jaunas mīlestības vārdā. Nopērkot savam bērnam jaunu mobilo telefonu vai kādu citu iekārotu mantu, pietiekami daudzi vecāki ir pārliecināti, ka tādā veidā pauduši savu mīlestību, kas tātad ir zināma investīcija, kam noteikti jānes augļi nākotnē. Neapmierināti ar zemo dzīves līmeni, savu sociālo statusu un valsts pārvaldīšanu, daudzi apgalvo, ka… nemīlot savu dzimtenei Latviju.

Viens vienīgs un tik ietilpīgs vārds! Visīstākā, tīrākā, patiesākā un pašaizliedzīgākā, manuprāt, ir mātes un bērna, vecāku mīlestība – gadījumos, kad, sastopoties divām radniecīgām dvēselēm, pasaulē ienākusi trešā – ar savu skaidro mīlestību, ko dzīve vēlāk audzēs, slīpēs un pārbaudīs. Ik jauna dzīvība pasaulē nāk ar beznosacījuma Mīlestību, padarot to mūžīgu un nebeidzamu. Viss pārējais – mūsu cerībām, sapņiem, pūlēm, kļūdām, panākumiem un sasniegumiem bruģētais dzīves ceļš.

Mēs varam sacīt, ka mīlam sevi un viens otru, mīlam saules lēktus un rietus, augus un dzīvniekus, ainavas un sevi – tajās… Mīlam darbu un darba augļus, pārvarētās grūtības un sasniegto komfortu, teātri un grāmatas, kalnos kāpšanu un trokšņainus koncertus, draugu tusiņus un sarunas ar vecmāmuļu… Un mums visiem būs taisnība! Jo no lielās, nebeidzamās, neizsmeļamās, mūžīgās un svētās katrs paņemam tik, cik saprotam.

Lai mums visiem pietiek gudrības, dodot un saņemot Mīlestību!