Šoreiz pārdomas izraisīja TV raidījumā «Province» izteiktās Matīšu pagasta uzņēmēja Jāņa Šļaukstiņa atziņas par to, cik viegli vai grūti būt uzņēmējam laukos, kas ražo vērtības, kas domā gan par vides saglabāšanu, gan par pievienotās vērtības radīšanu savā saimniecībā saražotajai produkcijai. Par vērtību, iespējamo peļņu, ko pēc tam pārdala tirgotāji, baņķieri un vēl valsts ierēdniecība, kurai faktiski vairāk vajadzētu aizstāvēt tieši šo vērtību radītājus – ražotājus. Jānis varētu būt paraugs arī citiem uzņēmējiem, jo, neskatoties uz finansiālām grūtībām, ko pārdzīvo lauksaimnieki klimata pārmaiņu un ražošanas izmaksu sadārdzinājuma dēļ gan viņa bioloģiskajā saimniecībā, kur tiek audzēti gaļas liellopi, gan viņa nelielajā gaļas pārstrādes uzņēmumā, saimnieks saka, ka viņš neatzīst darbinieku paverdzināšanu. Jāņaprāt, darbiniekam jājūtas komfortabli, jāstrādā un jādomā par konkrēto darbu un jānopelna tik daudz, lai pēc darba nebūtu jāmeklē vēl citas haltūras jeb piepelnīšanās iespējas, lai varētu nodrošināt ģimeni. Tajā pašā laikā, Jānis saka, ka uzņēmuma gada peļņu bijis jānodod elektrības ražotājiem un piegādātājiem, kas, sarežģīti stāstot par paaugstinātām elektroenerģijas cenām, izdomājot visdažādākos piedāvājumus, kuros viegli apjukt un…  gala rezultātā tomēr, kā izrādās, visi šie uzņēmumi strādājuši ar labu peļņu.

Lai uzņēmējs varētu izdzīvot, nākas paaugstināt preces cenu, par ko savukārt maksājam mēs – patērētāji, kuru maksātspēja arī ir ierobežota. Tā tas ir, ja pats savu produkciju spēj pārdot. Bet – ja nespēj?… Tad nu pārtikas ražotājiem un pārstrādātājiem nākas sagudrot visādas viltības, lai viņu ražojums nokļūtu veikalu plauktos… Un ko tur redzam? Nu nevar gaļas desa maksāt trīs, četrus eiro kilogramā! Jājautā, vai un cik tādā izstrādājumā vispār ir gaļas?! Varbūt tā speciāli ražota akcijai? Savukārt neapjūk arī tirgotāji. Nerunāsim par «Lidl» veikaliem, kur ražotājs uz produkta etiķetes vispār nav nosakām, bet arī mazākas veikalu ķēdes pamanījušās piespiest ražotāja vārdu noslēpt, uz etiķetes uzrakstot savu veikalu ķēdes nosaukumu, turklāt arī, piemēram, skābētiem kāpostiem parasto viena kilograma spainīšu vietā neuzkrītoši plauktā iestumt  900-gramīgos… Domādams neizdomāsi, kādi vien pārsteigumi pircējus nesagaida ik uz soļa! Un kāda gan vairs te jēga zaļajai vai bordo karotītei, ko savulaik Zemkopības ministrija iedibināja, lai apliecinātu produkta labo kvalitāti un izcelsmi?

Un visbeidzot par bankām. Lai Jānis  Šļaukstiņš eksportētu saražoto, viņam vispirms jāsamaksā PVN – kā priekšapmaksa, ko pēc tam Valsts Ieņēmumu dienests atmaksā. Tas notiek vairāku mēnešu laikā. Ja brīvu līdzekļu uzņēmumā nav, lai eksportētu, jāņem kredīts… Bet sāga par augošajām kredītlikmēm un banku 2,6 reizes lielāko peļņu jau runā pati par sevi!…

Par iespējām palīdzēt hipotekāro kredītu ņēmējiem, kā liecina mediji, valdībai atsaukusies tikai viena banka. Savukārt, kad valdībā diskutē par 50% atlaidi hipotekāro kredītu procentu likmei uz vienu gadu, bankas sola tiesāties, jo, lūk, netiekot ievēroti principi par tiesisko paļāvību un neiejaukšanos cenu politikā. Te jājautā, vai tad tiesiskā paļāvība neattiecas arī uz kredītņēmēju, kurš ir izrēķinājis, cik lielu kredītu drīkst atļauties, cik ilgā laikā to atdos, kādi būs procenti, un par to noslēdzis attiecīgu līgumu? Zinu, ka man iebildīs, ka iespēja celt likmi atbilstoši euribor likmēm ir iestrādāta līgumā un tur neko nevar mainīt. Godīgāk būtu, ja paaugstinātās likmes gan varētu attiekties uz tiem kredītņēmējiem, kuri vēl tikai ņems kredītu, jo saprotami ir arī Eiropas Centrālas bankas centieni samazināt inflāciju. Bet šo situāciju izmantot super peļņai?!… Nu par godprātīgu šādu attieksmi nekādi nenosauksi!

Un saliekot visu kopā, redzam, ka uz vienu ražotāju Jāni Šļaukstiņu, kurš saražo reālu produktu, reālu, taustāmu vērtību, uzaugusi vesela armija, kas neko nesaražo, bet tikai spriež,… kā šo saražoto vērtību pārdalīt….