Bažas un vilšanās. Tieši tādas ir sajūtas, strauji tuvojoties laikam, kad Saeimas deputāti atkal kļūs īpaši vērtīgi (dažas pat, kā runā, – solās būt zelta cenā), jo tikai no viņu balsojuma būs atkarīgs, kas un kāds būs mūsu nācijas simbols jeb Valsts prezidents turpmākajos četros, bet, iespējams, pat astoņos gados. Kopumā tas, manuprāt, vismaz pagaidām, ir labi, ka mums nav visas tautas vēlēta Prezidenta. Turklāt ne tikai tāpēc, ka tā mēs sev uz kakla būtu varējuši dabūt gan Ventspils ”mūžīgi apsūdzēto”, gan jokdari Artusu un pat kādu no ”kariņ-levitrežīma” apkarotājiem-sazvērestības teoriju ražotājiem vai dažu labu no Krievijas specdienestu savervētajiem ”noderīgajiem idiotiem” (tā spiegu pasaulē tiek dēvēti cilvēki, kas pat neapzinās, ka ir kļuvuši par ārvalstu specdienestu slaucamajām govīm jeb aģentiem). Valstī, kurā pilsoniskās sabiedrības noteikumus atkal no jauna un turklāt ar mainīgām sekmēm mācāmies tikai 33 gadus, patiesībā iespējams ir viss kaut kas. Un mācībās kā jau mācībās, – reizēm taču kļūdu vairāk nekā saprašanas. Turklāt, neskatoties uz dažām šajā amatā tikušajām tiešām ļoti vājām personībām, kaut kā uz priekšu arī viņu prezidentūras laikā taču esam tikuši. Savukārt, atceroties Trampa Ameriku, skaidrs taču, ka lielas naudas balstītas propagandas priekšā arī demokrātijā rūdītām nācijām saļimst ceļi un gars…  Tieši tik pašsaprotami vai pat bezrūpīgi uz šo valstiski likumisko procedūru jeb Valsts prezidenta ievēlēšanu varētu raudzīties, ja vien… Ja vien mēs tagad (jau atkal!) nedzīvotu laikos, kad Prezidenta spējai būt, pirmkārt un galvenokārt, par demokrātiskas sabiedrības vērtību mēru un sargu ir izšķiroša nozīmē gan nācijas, gan arī jau valsts drošībā un pat pastāvēšanā. Nu nav tagad ne tukšmuldētāju, ne ”saimniecisko gāzētāju” laiks! Tieši tagad, faktiskā kara apstākļos, manuprāt, mēs nekādi nevaram ļauties jau vairākkārt pieredzētiem eksperimentiem, kad kāds iedomājas valsti vadīt kā saimnieciskā aprēķina uzņēmumu. Jā, tā rezultātā mums ir radies kāds pulciņš no šī politbiznesa nākušu miljonāru un var jau arī atrast pa kādam oligarham. Bet, manuprāt, tieši šī vadonības atzara dēļ mēs arī tagad dzīvojam tā, kā dzīvojam, – ar ļoti augstu nevienlīdzības līmeni, ar, kā paši tā laika darboņi žēlojas, ”desmit gadu atpalicību” no kaimiņvalstīm un krietni papostītu sabiedrības sociālo jeb labklājīgas valsts pamatu. Tas nozīmē, ka nav pārdomātas un sistēmiski nodrošinātas izglītības, veselības aprūpes un arī jau kultūras un sociālās apdrošināšanas sistēmas. Kāpēc? Tāpēc, ka, vadot valsti kā uzņēmumu, visas tās nozares, kas nenes tūlītēju labumu tās īpašniekiem un pārvaldītājiem taču ir nelikvīdas un tāpēc arī neinteresantas…

Bet, jā, iespējams, tās ir tikai manas bažas. Iespējams, ka cilvēks, kam bizness ir apnicis un kas reliģiskos retrītos guvis, kā pats apgalvo, viedumu un pat tādu kā izredzētības svaidījumu, tiešām varētu būt nācijas glābējs? Varbūt.

Bet tas, ka jau pati uzņēmēja Ulda Pīlēna pretendēšana, pat nerunājot par iekļūšanu Prezidenta amata krēslā, nāks ar jauniem juku laikiem, vismaz Latvijas politikā, ir kā bankā jeb noteikti. Nu nevar vienai salasītai un tādēļ arī vērtību ziņā nu ļoti šķobīgai partijai būt divi augstākie valsts amati! Tas gana trauslo koalīcijas un arī visas Saeimas līdzsvaru draud izjaukt tā, ka mēs rezultātā varam dabūt tādus brīnumus, ka maz neliekas.

Un vēl. Manuprāt, jau tas vien, ka ”zelta kārts” Prezidenta vēlēšanās ir Latvijas nacionālās valsts vērtībām nelojālās un vienlaikus arī pataloģiski melīgās deputātes Grevcovas rokās un ka par draugu piesakās ”buldozers – gāzētājs”, gudram un atbildīgam cilvēkam tomēr liktu stipri vien apdomāties. Taču, klausoties, kā kandidāts turpina slavēt pats sevi un savus izcilos panākumus it visā, kam viņa viedā roka pieskārusies, vienlaikus vīszdegunīgi vēršoties arī pie saviem oponentiem, šķiet, ka viņu tomēr ķēris kāds Kurzemē labi zināms un, kā runā, no romiem nācis lāsts. Proti, laikam būs grēkā kritis un ”lepnis palicies”…

Lai nu manas bažas paliktu tikai bažas un kaut kādu, šobrīd pat īsti neaptveramu notikumu rezultātā mēs tomēr tiktu vismaz pie tikpat gudra un līdzsvarota Prezidenta kā igauņi, iespējams, tikpat bagāta kā briti un, ja īpaši paveicas, – varbūt pat pie īsta nācijas līdera kā ukraiņi! Vai tad mēs to nebūtu pelnījuši? Bet karu, protams, nevienam nevajag!