Kad Latvijas televīzijas kolēģi interesējās par 23. septembrī Tukuma tirgū notikušo nelaimi – savlaicīgu medicīnisko palīdzību nesagaidījuša pusmūža vīrieša nāvi, centāmies viņus atrunāt to izmantot analītiska raidījuma sižetā. Kāpēc? Jo bijām jau vairākkārt šo un tai līdzīgas situācijas piedzīvojuši, izpētījuši, aprakstījuši un nonākuši pie secinājuma, ka… Jā, tā gadās… Un – droša un nomierinoša risinājuma – nav. Vēl vairāk, – pat atrodoties slimnīcas pagalmā vai jau Uzņemšanas nodaļā, nav garantēta iespēja, ka saņemsi adekvātu palīdzību…

Bezspēcība un izmisums, kad esi liecinieks tam, kā cilvēks mirst, var teikt, pūļa vidū un pārsimts metru attālumā no medicīnas iestādes, kur ir desmitiem apmācītu un izglītotu speciālistu, ir neaprakstāma! Vēl ļaunāk ir tad, kad uzzini, ka dzīvību varēja glābt, ja vien… Ja vien tā apmācītā un zinošā palīdzība būtu ieradusies nu kaut vai 10 līdz 15 minūtes ātrāk!… Taču, kā esam pārliecinājušies paši un to atkārtoti noskaidrojuši arī kolēģi, tā nevar būt un nebūs. Pirmkārt, tāpēc, ka tā sauktajai ātrajai palīdzībai valstī noteiktais ātrums nokļūšanai nelaimes vietā ir… līdz pat 60 minūšu garš. Un arī tad tas ir tikai situācijās, ja kāda no, piemēram, Tukumā dislocētajām divām brigādēm ir uz vietas jeb aizsniedzamā attālumā – ja tā jau neglābj dzīvību kādā citā pa diagonāli galējā novada punktā, negaida pārņemošo brigādi kādā no pacienta ”pārkraušanas” punktiem vai, kā tas nereti gadās, jau n-to reizi neapmeklē, nekonsultē, nestabilizē (jeb faktiski – psiholoģiski nestiprina) kādu zāles iedzert aizmirsušu sirmgalvi… Cits stāsts ir par slimnīcu. Kā mums skaidroja bijusī un arī esošā slimnīcas direktore un kolēģiem arī galvenais ārsts, – iziet 200-400 metrus ārpus slimnīcas teritorijas?! Nē, tā tas nav paredzēts un nav arī iespējams… Kāpēc? Nu kā?! Nav, un viss! Tāda tā kārtība. Par Uzņemšanas nodaļu vēl jāpiebilst, ka tur savukārt ne vienmēr uz vietas būs sastopami it kā jau paredzētie un ”pierakstītie” speciālisti…

Un ko tad no šī mums gūt, mācīties? Ka uz mūsu medicīnas sistēmu vispār un konkrētos gadījumos nevar paļauties? Ka “slīcēja glābšana” tiešām ir tikai paša ”slīkstošā“ rokās? Kādu pienesumu mūsu pārliecībai un drošībai par to, ka, ja kas, – mums palīdzēs, šādi vispārinoši un, ticams, ka bieži arī visai patiesībai īsti neatbilstoši secinājumi dotu un dod? Vai nebūs, nav tā, ka jutīsimies vēl nedrošāki, apdraudētāki? Un jau nu šī mūsu nedrošība un šūmēšanās raisīs arī politiskus lēmums? Piemēram, vai nebūs tā, ka par bezjēdzīgu atzīst gan konkrētas nodaļas, gan arī pašas slimnīcas pastāvēšanu? Lūk, šī ir daļa no, mūsuprāt, būtiskajiem argumentiem, bažām, kuru dēļ atšķirībā no, piemēram, raidījuma «Bez tabu», «Degpunktā» vai tamlīdzīgu kolēģiem par dažādiem ar negadījumiem un veselības aprūpi saistītiem problēmjautājumiem rakstām ļoti uzmanīgi… Esam tā sauktās konstruktīvās žurnālistikas jeb risinājumu meklēšanas piekritēji.

Risinājumu acīmredzami meklēja arī mūsu kolēģi sabiedriskajā televīzijā. Vai atrada – tas nu ir jautājums… Jā, sarunā ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāju Lieni Cipuli izskanēja ļoti oriģināla ideja, kā lietas varētu uzlabot. Proti, viņasprāt, vajadzētu ieviest neatliekās palīdzības komandu – atrast katrā kolektīvā, mikrorajonā, kopienā vismaz vienu ātri reaģēt spējīgu mediķa aizstājēju – glābēju, kam, kā noprotams, tā kā vajadzētu būt gan prasmēm, gan zināšanām stabilizēt un uzturēt pacienta dzīvību vismaz to stundu, kamēr ierodas ātrie… Un jā, šim tā kā būtu jābūt brīvprātīgam un tātad arī bezatlīdzības pienākumam. Jā, tiešām oriģināli. Gluži kā no tā sākumā pieminētā padomijas laika komēdijas teiciena, tikai ar atrunu, ka bez kādiem jokiem ”slīcēju“ jeb, kā šajā gadījumā, dzīvības briesmās esošu pacientu glābšana tad tiešām tiktu nodota pašu mirstošo rokās…

Protams, par skādi nenāks, ja katrs savas ģimenes, tuvinieku vai tuvāko draugu, kaimiņu lokā izaudzinās, apmācīs vai vienkārši atradīs kādu medicīniski izglītotu personu. Noderēs arī, ja izglītosimies paši, nu, kaut vai sarunā ar ģimenes ārstu pierakstot viņa ieteikumus vairākiem mūsu veselību apdraudošiem scenārijiem, jo īpaši, ja esam kādu hronisku slimību pacienti…

Bet man gan arī šķiet, ka vispārējās drošības vārdā, savu, iespējams, profesijas noteikto racionālo un mazliet arī tādu kā cinisko attieksmi varētu pamainīt ikvienas medicīnas iestādes atbilstošu izglītību ieguvušais darbinieks. Skaidrs, ka cilvēki mirst un katram mediķi klāt nepieliksi ne slimnīcai pieguļošajos mikrorajonos, ne vēl jo vairāk attālākos novada pagastos. Bet vienlaikus jāapzinās arī, ka tieši šādi gadījumi, kad ne Uzņemšanas nodaļā, ne konkrēta pacienta ārsta praksē neizdodas atrast nevienu medicīnai blakus stāvējušo, kas, daudz nefilozofējot par to, ”ka tā nav paredzēts”, vismaz slimnīcas tiešā tuvumā būtu gatavs iziet tos 200-400 m ārpus iestādes sienām, mēģinot dzīvības briesmās esošajam palīdzēt, vairumam cilvēku-parasto rada lielu nedrošību un, manuprāt, arī pamatotu neizpratni, vai un kāpēc šāda veselības aprūpe jāuztur par valsts un arī pašvaldības naudu…