Septembrī apritēs gads, kopš Tukums izjūt, ko nozīmē ūdensvada maģistrālo tīklu ierīkošana vairāk nekā 100 kilometros ielu un ko nozīmē Eiropas vēlme 95% iedzīvotāju (īpašumu) pieslēgt centralizētajiem ūdensvada un kanalizācijas tīkliem. Darbi Tukumā notiek intensīvi, arvien vairāk tīklu jau nodoti ekspluatācija un ar katru darba dienu projekts pamazām virzās uz otru pusi.
Lai arī daļa iedzīvotāju vēlmi tīkliem pieslēgties jau izteikuši, un tādu neesot mazums, citi nogaida, un, viņuprāt, pamatoti. Iemesls – bažas, ka sasolītās ērtības vai, precīzāk, pilsētas ūdens un kanalizācija nebūs samaksājami. Un ļaudis piesauc par Eiropas naudu īstenoto atkritumu savākšanas projektu, kurā nu nonācis tik tālu, ka konteineros liekot pat nezāles, lai samaksāto naudu vismaz kaut kā attaisnotu. Ieviestā sistēma smagnēja, bumba krīt tikai vienos vārtos – uzņēmuma labumā, kas no savas puses visus šos gadus neko neesot grasījies mainīt. Atskaites punkts viens – konteiners, neatkarīgi no pilnuma. Vīri, ne aci nemirkšķinot, izved to vai tukšu, bet papīros parādās, ka tas bijis pilns. Tātad šai ziņā pat gaiss Tukumā, iespundēts konteinerā, maksā.
Līdzīgas bažas esot par ūdenssaimniecības projektu, kura dēļ tarifs izaugšot tik liels, ka no iecerētajiem labumiem vajadzēs atteikties. Medijos jau izskanējis, ka pēc līdzīgu projektu realizācijas ūdens tarifs dažviet audzis uz pusi vai par visiem 100%. Tad kurš to samaksās?! Un vēl viena problēma – kur ņemt naudu, lai centralizētajiem tīkliem pieslēgtos, jo neba tikai tādas vien tās izmaksas?! Daudziem sirdsmājiņa pagalmā, bet virtuvē – ūdens bļoda; nu prasās pēc vannas istabas un tualetes, kam mājā nemaz neesot vietas, bet jaunai būvniecībai – ne naudas, ne spēka. Un cik vēl neizmaksās visi projekti un saskaņojumi?!… Tā nu šī Eiropas dāvana daudziem paliks sapņu līmenī. Iedzīvotāji tikai bažījas, vai būs kāds piespiešanas un obligātuma mehānisms, un ko darīt tiem, kuri nevis negribēs, bet nevarēs savā dzīvē kaut ko mainīt?