Pie varas – par katru cenu?!

Vērojot politiskos procesus valstī un šad tad arī pašvaldībās, šo jautājumu nākas uzdot visai bieži. Īpaši laikā, kad, pat kalendārā un likumos neskatoties, ir skaidrs – tuvojas kādas no vēlēšanām. Manā atmiņā palikušo melno piemēru sarakstā pirmo vietu joprojām dala divi, manuprāt, traki nekaunīgi un melīgi politiķi. Tā ir uz ES parlamentu kā raķete savulaik skrejošā Iveta Grigule un joprojām Latvijas politiķu vadošajās rindās zibošais sārtvaidzis Viktors Valains. Un laikam pat nav svarīgi, ka viņi abi pārstāvēja nu jau krietni sašūpoto zaļzemnieku bloku. Ar savām individuālajām un daudzos tūkstošos mērāmajām lielmelošanas-pašslavināšanas kampaņām viņi, kā tautas valodā saka, uzmeta visus savus līdzgaitniekus un arī jau vēlētājus. Valaiņa pagājušo vēlēšanu individuālās kampaņas izdevumi, tie, kuros viņš katrā pašvaldībā lepojas ar darbiem, ko paveicis vienīgi viņš – Viktoriņš, joprojām kalpo kā mācību materiāls gan topošajiem politologiem, gan žurnālistiem. Lai jaunie un arī jau pieredzes bagātie redz un saprot, cik nekaunīga un faktos nebalstīta, melīga var būt varas kāra cilvēka, politiķa – viendienīša – retorika. Par melošanu runājot, piemēram, Valainis lielījās, ka tieši viņš un tikai viņš rekonstruējis Tukuma Raiņa ģimnāzijas sporta zāli un stadionu, ka izbūvējis Cēres ceļu un Rīgas-Ventspils šosejas apli. Un tas vēl nav nekas, jo, vēlāk izrādījās, ka Valainis izlielījies arī ar darbiem, kas nav veikti vispār. Ja pareizi atceros, tad tāds objekts bija arī Skaistkalnes stadions…

Bet, ja man tagad tā godīgi jāsaka, tad patiesībā vismaz man lielāko pārsteigumu sagādāja ne jau pati potenciālo politiķu ”izpildīšanās” – tā šķita tik acīmredzami dumja un ar baltiem diegiem šūta, ka – goda vārds! – neticējās, ka kāds uz tik plikiem āķiem vispār spējīgs uzķerties… Bet uzķērās! Nu jā, teiksiet, pie visa vainīga mūsu vēlēšanu sistēma – lokomotīves un saraksta balsotāji, ”draugu pulciņš” ievelk arī ļoti smagus gadījumus. Smagus gan mūsu tautai, gan valstij. Bet tas bija toreiz, vēl pirms kara…

Tagad situācija, manuprāt, ir krasi mainījusies un varas kāru politiķu priekšvēlēšanu izdarības – izrādīšanās savu iespējamo vēlētāju priekšā par katru cenu nu jau ir ar daudz augstāku – mūsu drošības un valsts neatkarības – cenu. Šobrīd, kara laikā, šūpot valdību tā vietā, lai risinātu tiešām ļoti nopietnas ekonomiskās, politiskās un sociālās problēmas, manuprāt, ir bezatbildīgi, nelietīgi un – ļoti bīstami!

Jā, priekšvēlēšanu cīkstiņš ir sācies (oficiāli gan tikai 4. jūnijā), un šoreiz mūsu – vēlētāju – izvēlei var būt izšķiroša nozīme. Nu nedrīkstam stāvēt malā un noskatīties, kā varas kāru puišeļu un meitiešu dēļ (līdzīgi kā gadījumā ar bērneli un vannu) kopā ar ”kampaņas dubļiem”, iespējams, izlejam arī savu brīvo un neatkarīgo Latvijas valsti!