Laiks dodas pretī pavasarim un, lūk, jau klāt arī 8. marts. Vecākajai paaudzei tas saistās ar tulpīšu svētkiem, jo faktiski tolaik tulpes puķu veiklos un tirgos bija gandrīz vai vienīgās kaut cik pieejamās puķes, kas nereti 8. martā kļuva par deficītu. Padomijas laikos šajos svētkos ar ziediem tika sveiktas sievietes – kolēģes un sievas, bērni apsveica savas māmiņas. Un tas patiesi bija patīkams uzmanības apliecinājums. Un kaut arī nu mums nākuši klāt dažādi citi svētki, kā, piemēram, Mātes diena, Tēva diena, Valentīndiena, daudzi vīri, dēli, brāļi, kolēģi un mīļotie joprojām sievietēm dāvina ziedus arī 8. martā.

Citādi tas ir ar 23. februāri, kuru, salīdzinoties ar vecajiem laikiem daži grib saukt par vīriešu dienu un atzīmēt. Sak, gribi puķītes 8. martā, apsveic vīriešus 23. februārī! Okupācijas laikā to sauca par Padomju Armijas un Jūras kara flotes dienu. Tātad, ja svinam šodien, tad faktiski vēlamies atzīmēt  okupācijas armijas dienu? Kritiku neiztur arī iebilde, ka mūs vīri taču dienējuši šajā armijā. Bet citas iespējas jau nebija! Mātes, sievas un līgavas nebūt nebija laimīgas, zinot , ka dienesta vieta ir, piemēram, Ķīnas pierobeža, Afganistāna, Prāga 1968. gadā un vēl citas līdzīgas karstās vietas.

Bet atgriežoties pie 8. marta pirmsākumiem, tad, kā jau visi zinām, Apvienoto Nāciju organizācijā un daudzās pasaules valstīs šo datumu atzīmē kā dienu, kas atgādina, ka jārisina sieviešu līdztiesības jautājumi. Šīs dienas simbols – violetas krāsas lenta. Pasaules mērogā bez sieviešu tiesību aizstāvēm (pirmo reizi protesta akcijas Ņujorkā 1857. gadā, svētki turpat 1909.), tādām kā Klāras Cetkinas un Rozas Luksenburgas zināmas vairākas personības, kas tam laikam diezgan drosmīgi demonstrēja sieviešu līdztiesību, kā, piemēram, Žorža Sanda, Koko Šanele un Marlena Dītriha, atļaudamās piedāvāt sievietēm  kā apģērbu un valkāt bikses un žaketes. Kā pasaulē pazīstamas cīnītājas par sieviešu līdztiesību minama arī Džona Lenona atraitne Joko Ono, bijuši ASV prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, dziedātāja Madonna un citas.

Bet kā ir pie mums Latvijā? Grūti spriest, cik pamatoti ir statistikas dati par to, ka sievietes par vienu un to pašu darbu saņem mazāku atalgojumu nekā vīrieši. Tāpat arī grūti pateikt, kādi apstākļi ietekmē sociālo sfēru, jo slimības lapas bērna kopšanai saslimšanas gadījumā lielākoties ņem sievietes. Un tomēr labi, ka ģimenei tiek dotas izvēles iespējas.

Bet viens gan ir skaidri redzams, ka joprojām sabiedrībā samērā populārs ir uzskats, ka vardarbības gadījumā vainīgs ir upuris un lielākoties tās ir sievietes, ka tā ir tikai ģimenes lieta. To varēja arī visai klaji lasīt sabiedrisko mediju ziņu komentāros par Kristīni Misāni.  Zinu ģimeni tepat netālu, kur māte – jauna, simpātiska sieviete – viena pati audzina četrus bērnus, jo bērnu tēvs vienkārši nespēj  atteikties no alkohola, kam arī seko visas pārējās problēmas. Sieviete strādā divās darba vietās, mācās, jo apzinās, ka izglītība ļaus vairāk pelnīt, vairāk sasniegt pašai un bērniem. Vainot šo sievieti var vien tajā, ka viņa savam vīram vairakkārt piedevusi, gribēja ticēt…  Bet mēs taču visi gribam ticēt cilvēkiem, kurus mīlam, gribam ticēt labajam. Tas taču ir tik pašsaprotami un nebūtu pareizi, ja būtu citādi.  Bet vadzis kādreiz lūst un jāpieņem ir skarbi lēmumi. Diemžēl šis stāsts  mūsu sabiedrībā tāds nav vienīgais, līdzīgu ir gana daudz. Tāpēc – lai šajā 8. martā viskrāšņākie ziedi sievietēm, kuras nebīstas grūtību un spēj pastāvēt gan par sevi, gan saviem bērniem!