Pērnā gada nogalē, kad visi aizgūtnēm dažnedažādos locījumos sāka skandināt vārdu "krīze", kādā no draugu tusiņiem nolēmām – par spīti šim nihilismam, šai tautas iebaidīšanas politikai – minēto vārdu vienkārši…nelietosim! Lai pēc tam tas nav ilgi un ar lielām pūlēm jāravē ārā no apziņas gluži kā latvānis no Latvijas laukiem.

Vienojāmies, ka brīdī, kad tā vien gribēsies sacīt: krī…, mēs katrs sevī “pamodināsim pašcenzoru", lai tādos brīžos, gluži kā TV raidījumos rupjību vietā, labāk skan: pī… Tā būtu mūsu nevardarbīgā pretošanās gan pašreizējiem apstākļiem, gan uzspiestajai sabiedriskajai domai… Jāteic, ka tas bija visnotaļ amizanti un mums pat iepatikās! Nu, kā lai, piemēram, dusmojas uz znotu, kurš vienudien paziņo: “Šajos ekonomiskās pī… apstākļos remontbrigāde manā dzīvoklī ieradīsies jau šopēcpusdien, nevis nākammēnes, kā bija plānots iepriekš?!"
Pieraduši sevi “cenzēt" attiecīgajos brīžos, tikai pēc krietni ilga laika (Nu jau šajā gadā tūlīt būs divi mēneši nodzīvoti!) pēkšņi pamanījām, ka mūsu “slavenais" pī…jālieto aizvien biežāk un biežāk! Ekonomiskajai pī… drīzi vien pievienojās arī politiskā pī… Tagad jau sabiedrībā aizvien atklātāk uzrādās arī morālās un ētiskās pī…pazīmes…
Jāteic, ka pēdējā jomā vislielākais "nopelns" ir mūsu pašu amatvīriem, jo tieši viņi bija pirmie, kas "skoloja" tautu, ik pa brīdim ciniski paskaidrojot, ka tajā vai citā situācijā likums nav pārkāpts, darbības nav sodāmas, ka “runāt var vienīgi par morāli un ētiku…" Protams, ka tauta mums apķērīga: ātri vien saprata, ka “var runāt" nozīmē: var arī… nerunāt! Var darīt! Un visos līmeņos! Un darīt tādas lietas, kas pirms kāda laika nevienam pat prātā nebūtu ienākušas. Policists, piemēram, var pārdot… savu formas tērpu…Kaut banku, kaut lielceļa laupītājam! Jo viņam, pēkšņi, lūk, ir tāda ekonomiskās pī…
Kas atliek mums, kam nav formas tērpu, toties vēl saglabājusies pašcieņa? Turpināt lietot šeit ieteikto pī…! Lietot ikreiz, kad vēlamies saglabāt Cilvēku sevī.