Tikko atzīmējām savas valsts un nācijas reālās neatkarības 25. gadadienu. Līdztekus aizkustinājuma pilnajām atmiņām par kādreizējo vienotību ir arī nopietnas pārdomas par mūsu tik jauno un daudzās lietās arī vēl tik nenobriedušo, tāpēc arī vēl ļoti ļoti sargājamo valsti… Klausoties Latvijas televīzijas žurnālistes Maskavā tapušo reportāžu, bažas par valsts nākotni ir gluži vai ar roku sataustāmas… Izrādās, nu jau lielākā daļa Krievijas pilsoņu uzskata, ka demokrātijas uzvara 1991. gadā ir bijusi lielākā nācijas traģēdija. Savukārt kādreizējā žurnāliste Tatjana Malkina, vērtējot šodienas notikumus savā dzimtenē, neslēpj pārliecību – patiesībā taču pučisti ir uzvarējuši!…
Bet kā tas ir pie mums, šodienas nacionāli neatkarīgajā un pilsoniski brīvajā Latvijas valstī? Diemžēl pārliecības par to, ka šodien tiešām dzīvojam demokrātiskā, tātad visiem pilsoņiem vienlīdzīgi dāvātu iespēju valstī, daudziem jo daudziem joprojām trūkst. Tāpat kā trūkst pārliecības par to, ka valsts, tās resursi tiek izmantoti taisnīgi un godprātīgi… Kāpēc tā, kāpēc neko vai gandrīz neko no vēstures nemācāmies? Kāpēc tik ātri esam gatavi atteikties no tik lolotajiem neatkarības ideāliem, no brīvam cilvēkam tik svarīgām iespējām? Droši vien atbilžu ir ļoti daudz un tās ir dažādas. Taču, manuprāt, būtiskākās meklējamas cilvēka dabas ”šaurajos punktos”, tajā, ka joprojām ļoti smagi cīnāmies un diemžēl bieži arī neizturam mūžsenos pārbaudījumus ar varu un naudu. Mums ir daudz jauku, labu, šķiet, ka arī ļoti godprātīgu cilvēku, kas tomēr gatavi samierināties gan ar kusliem, gan nevarīgiem, gan pat zaglīgiem līderiem, bet paši nonākuši līderu lomā…. Tāpat arī dažādas ”nodokļu optimizācijas” (patiesībā nodokļu nemaksāšana jeb dzīvošana uz citu rēķina), ”sarunāšanas”, ”draugu būšanas” un ”izkārtošanas” (kas patiesībā ir tirgošanās ar ietekmi) mēs, šķiet, reizēm uzskatām par īsti veiksmīga cilvēka pazīmi. Un kaut kā pamazām vien vārdu salikums ”laba reputācija” mūsu līderiem ir kļuvusi teju par tukšu skaņu. Vai gan citādi uz Valsts ieņēmu dienesta vadītājas amatu varētu kandidēt visādi citādi jauks un ģimenisks cilvēks, kas, visticamāk, tomēr piedalījies, iespējams, uzņēmējam-vienkāršajam piedodamās, taču valsts amatpersonai pilnīgi neētiskās nodokļu optimizācijas shēmās? Vai gan citādi tepat mūsu Tukuma domē varētu darboties uzņēmēji-deputāti, kas, izrādās, vienīgos nodokļus valstij nomaksā tikai no tās naudas, ko saņem par darbu domē, jo savos uzņēmumos nenopelna teju neko? Turklāt viens no šiem deputātiem pat vada komisiju, kas rūpējas par sociālo taisnīgumu… (Starp citu bez uzņēmējiem, kas maksā nodokļus gan par sevi, gan saviem darbiniekiem nav iespējama nekāda sociālā palīdzība, nav izglītības, veselības aprūpes, drošības un nav arī pašas domes un valdības…)
Taču… Tik un tā domāju, ka atšķirībā no Krievijas pilsoņiem mums tomēr lielākoties nebija un joprojām nav nekādu šaubu par to, ka pučisti bija un ir mūsu Latvijas, mūsu valsts un tautas ienaidnieki, ka demokrātija un tās dāvātās iespējas bija un joprojām ir vienīgā un pareizā mūsu tautas un valsts izvēle. Lai to iedzīvinātu, gan vēl kāds ceļa gabals ejams…