Kopš tiem neatminami senajiem aizvēstures laikiem, kad cilvēks pirmo reizi apsēdās pie paša rokām aizdegta pavarda, uguns mūsu dzīvē ieņēmusi īpašu vietu. Tā ir siltuma un gaismas devēja, varenās saules aizstājēja ziemas tumsā un aukstumā, dzīvības sargātāja. Tā ir neredzamās stihijas izpausme mūsu dienišķajās šaisaules dimensijās un garīga saite ar tām pārpasaulīgajām sfērām, par kurām vien miglaini nojaušam savā zemapziņā. Šīs neskaidrās jausmas mudina mierināt satrauktu prātu, ilgi un nenogurstoši raugoties liesmu rotaļās, liek ar bijīgu sajūsmu vērot krāšņās zibeņu šautras negaisa laikā. Veroties uguns stihijā, mēs īpaši jūtam un izbaudām šo dailes un spēka savienību, šo mātišķi gādīgā siltuma un varenā, nepieradinātā spēka daudzveidību.

Protams, ir tikai dabiski, ka uguns kļuvusi par sakrālo rituālu neatņemamu sastāvdaļu visām pasaules tautām. Sākot ar svecīšu siltajām gaismiņām altāru un svētbilžu priekšā, un beidzot ar upurēšanas paradumiem antīkajās kultūrās, kas mums tagad šķiet primitīvi, bet slēpj sevī dziļi intuitīvas zināšanas. Mērķis apzināti vai neapzināti allaž bijis viens – cauri liesmām sasniegt kādu augstāku pasauli un dot tai vēsti par savu esamību.

Diemžēl uguns nestie cilvēku vēstījumi bieži vien nav bijuši nekādi pozitīvie. Tie snieguši liecības nevien par ticību, bet arī par nežēlību, fanātismu un varmācību. Degošas mājas un pilsētas, upuru kliedzieni no tūkstošiem sārtu gara tumsonības pārņemtajos viduslaikos, liesmu apņemtas pilsētas mūsdienu karadarbības zonās… Arī tagad, kad gatavojamies seno gadskārtu svētku svinībām, turpinās šis ārprāts, kara liesmām apņemot aizvien jaunas un jaunas teritorijas. Turklāt spriedze dienu no dienas pieaug. Vai tiešām Jāņu vakaru sagaidīsim, lasot ziņas, no kurām gadu desmitiem baidījies ikviens ar veselo saprātu apveltīts šīs planētas iemītnieks?

Vai vispār svinēt šos svētkus? Vai uz globālā haosa un vājprāta fona tie nebūs gluži kā dzīres mēra laikā? Svinēt gaismu, kad gribot negribot jādomā par kara tumsu, kad haosa un iznīcības šausmas melniem pirkstiem taustās un lien aizvien tuvāk arī mums, apdraudot mūsu pārtikušo un mierīgo dzīvi?

Jā, tieši tā! Svinēt, un jo īpaši tagad! Tieši krīžu periodos seno tradīciju nozīme kļūst neatsverami svarīga. Mūsu tauta saulgriežu svētkos ir bijusi kopā vienmēr, arī tad, kad karš plosījies tepat līdzās, mūsu pašu dievzemītē, aizraujot nebūtībā draugus un tuviniekus. Arī okupāciju laikos, kad svešvaras apspiedušas un apkarojušas visu latvisko, mēs esam bijuši vienoti pie saulgriežu nakts ugunskuriem. Un jo vairāk – tieši tad, kad bijis jūtams vislielākais tumsas spiediens, pretī mēs esam likuši visspožāko gaismu, viskarstāko uguni. Jebkura darbība izraisa pretdarbību – tas ir visiem zināmais fizikas likums, mēs to allaž, varbūt pat neapzināti esam ievērojuši.

Turēšanās pie tradīcijām ir spēks, kuru savā materiālo rūpju pārņemtajā ikdienā, skrienot un cenšoties pārlēkt pašu izgudrotajām un augstu paceltajām latiņām, varam arī nepamanīt un nesaprast. Bet vēsturiski ir pierādījies, ka pat šķietami maza un niecīga tautiņa, cītīgi un pedantiski kopjot savu senču ticību un paražas, spēj pastāvēt cauri gadu simtiem, pārdzīvot okupācijas un vajāšanas un, visbeidzot, parādīt zobus daudzkārt it kā spēcīgākām lielvarām.

Jāņu ugunskurs un rituāli nav muļķīgi pagātnes relikti, tie ir spēcīgi simboli, un mēs visi, kas ap šiem ugunskuriem pulcējamies, smeļamies spēku no tautas kolektīvās atmiņas, no šī varenā avota, lai pavairotu to un saglabātu nākotnei. Ja mēs tā darīsim, tad droši varēsim likt gara spēku pret ieroču spēku, likt attīrošo un radošo uguni, pret to tumšo spēku raidīto uguni, kas nonāvē un iznīcina.

Jāņu nakts uguns ir simbols tam, ka dzīve ir spēcīgāka par nāvi.

“Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī šeit dzīvosim.”