Mūsu laikraksta iznākšanas diena šogad iekrīt 17. janvārī, kas, ielūkojoties senču dzīves gudrībās, ir Teņa jeb Tanīsa diena. Tenis tiek uzskatīts par cūku un sīko mājlopu sargu. Tas sargājis lopus un glābis laukus no pērkona un krusas. Teņa dienā vāra cūkas ausi, lai aug labi sivēni, bet, lai cūkas labi barotos, Teņa dienā jāēd cūkas gaļa un… bez maizes…

Nu modē jaunas vēsmas. Ir izsludināta kampaņu «Neapēd Zemeslodi!», kas paredz uz kādu konkrētu laiku atteikties no gaļas ēdieniem. Pirmajā līmenī paredzēts, ka gaļu un zivis neēd trīs dienas nedēļā, otrajā līmenī, ka mēnesi atsakās no gaļas un zivīm, bet trešajā līmenī jau ir vegānisks uzturs, kad mēnesi atsakās no gaļas, zivīm, olām un piena produktiem. Lai arī kampaņas aizsākumi meklējami akcijās, kas iestājas pret aizvien straujāko Amazones mežu iznīcināšanu, skaidrs, ka tā it labi saskaņojas ar teju pretēju vajadzību – ar aizvien pieaugošo pārtikas trūkumu pasaulē, jo esot jau izpētīts, ka mūsu nu jau 8 miljardus lielajai Viszemes kopienai pārtikas ražošanai zemes trūkums tiešām ir apdraudošs. Ne velti nu jau gadus desmit arī Eiropas Savienībā tiek apstiprināti tā sauktās dažādi jaunās pārtikas produkti, to vidū kā bagātākais olbaltumvielu, proteīnu avots dažādi kukaiņu pārstrādes produkti. No otras puses ne tikai zemes trūkums, bet jo īpašu auglīgas zemes trūkums ir tas, kas liek meklēt dažādus jaunus risinājumus vērtīgā un dzīvībai nozīmīgā resursa saglabāšanā.

Nenoliedzami, mums ir svarīgi vides jautājumi un mēs nedrīkstam nedomāt un nerisināt problēmas, kas saistītas ar videi saudzējošu, ilgtspējīgu saimniekošanu. Un te nu katram ir sava pieredze, sava versija un ieteikumi. Gatavas receptes nav nevienam. Un droši vien būs arī  kļūdas, kuras nāksies labot. Bet, domājot par ”pārtikas programmu” un zemes auglības saglabāšanu, vismaz Latvijas gadījumā, nez vai mēs tuvākā laikā iztiksim bez lopkopības. Vajadzīga jau ir gan saražotā produkcija, gan arī kūtsmēsli, kas neapšaubāmi ir labāki, ekoloģiskāki, lētāki un šobrīd, kara apstākļos, arī pieejamāki nekā minerālmēsli. Un arī lielas pārliecības, ka šodien zinām, kā, atsakoties no dzīvnieku valsts produktu lietošanas pārtikā vispār, reaģēs mūsu organismi, nav. Diezin vai šeit, faktiski jau ziemeļos dzīvojot, ģenētiski esam gatavi pāriet uz zālēdāju ēdienkarti…

Ir tā, ka dabā visas lietas, visas norises ir saistītas viena ar otru un tās jāvērtē kompleksi. Un šī izvērtēšana prasa zināšanas, kuru mums nereti pietrūkst. Kā šajā gadījumā, iespējams, nebūtu slikti uzzināt arī mediķu, uztura speciālistu domas…

Bet, ja atgriežamies pie Teņa dienas, tad senās latviešu sētās šajā dienā tika rīkoti Cūku svētki. Šī diena esot arī saimnieču svētdiena, kad saimnieces nedrīkstēja velēt veļu un nedrīkstēja vērpt, un tātad – varēja kaut mazliet atvilkt elpu. Bet cits ticējums stāsta par to, ka, piemēram, toreizējā Tukuma apriņķa Apšciemā zvejnieki Teņa dienā vispār nav nekādus darbus darījuši!

Atbilstoši tautas ticējumiem, Teņa dienā esot ziemas vidus un turpmāk jau dienas straujāk rit uz pavasara pusi. Tas liek sarosīties, pārlūkot sēklas un gatavoties jaunam darba cēlienam. Un varbūt, ka to ir arī vērts nosvinēt. Un nav jau svarīgi, vai atbilstoši senču dzīvesziņai ar cūkas šņukuru galdā vai arī pie veģetāra vai vegāniska zaļumu šķīvja.