Vai jums nav gadījies, ka aizdomājieties par kādu lietu, meklējat atbildes uz, kā pašam šķiet, ļoti būtiskiem jautājumiem, un pēkšņi pēc īsāka vai garāka laika, bet jūsu sarunā pašam ar sevi ”iesaistās” kāds radio vai televīzijas radījums, par to dzirdat spriežam kolēģus vai ieraugāt kādu gluži vai tieši jums domātu interviju avīzē vai žurnālā?

Manas pēdējo dienu svarīgākās ”apspriedes” ir par iesējamām pārmaiņām nodokļos. Savukārt viens no jautājumiem, kas tādā vai citādā veidā nodarbina manu prātu jau gana ilgi (iespējams, pat visu manu apzinātās dzīves laiku): kāpēc mūsu sabiedrībā, valstī joprojām ir ik daudz ar dzīvi, sevi, ar teju visu neapmierinātu cilvēku? Jā, jā, zinu, tas ir filozofijas, audzināšanas, sabiedrības un atsevišķu tās locekļu sociālā un emocionālā brieduma jautājums. Sak, ne vecāki, ne skola nav iemācījuši bērnam jau mazotnē, ka laimes avots nav meklējams ārpus sevis un savas rīcības. Un vispār, pie visa esot vainīgi tie trīs – mobilās ierīces, internets un to rezultāts – sociālie tīkli! Jo, redz, attieksme ”viss slikti” un tai nereti līdzi nākošā gānīšanās daudz vairāk un aktīvāk iesaista un liek reaģēt, tādā veidā arī krājot punktus šo tīklu galvenajam mērķim – pārdot kādu pakalpojumu vai preci, tai skaitā informāciju…

Un tomēr, kāpēc laikā, kad, kā novērtējusi par mūsu nācijas sirdsapziņu dēvētā kādreizējā padomju laika disidente Lidija Lasmane-Doroņina, dzīvojam tik labi, kā nekad, tik daudzi to tomēr nenovērtē? Un re, ir arī citas atbildes. Tās saklausīju gan intervijā ar Eiropas Cilvēktiesas tiesnesi Ivetu Ziemeli, gan vairākās citās, tai skaitā arī šajā lappusē citētajā sarunā ar Ievu Moricu. Proti, cilvēkus gan te pie mums, gan citviet pasaulē visvairāk satrauc netaisnība – gan vēsturiskā, gan tai skaitā arī sociālo labumu sadalē. To pierāda arī pērnā gada nogalē medija «Politiko» labklājīgākajās pasaules valstīs veiktais pētījums. Izrādās, šī netaisnības izjūta tāpēc, ka vieni nez kādēļ kļūst aizvien pārtikušāki, bet citiem aizvien grūtāk savilkt galus, ir tiktāl pieaugusi, ka pat tiek dēvēta par demokrātijas krīzi. Taču ļaunākais šajā gadījumā ir tas, ka, aizvien pieaugot spriedzei, attiecīgi pieaug arī dažādu ”uz kašķi velkošu” partiju popularitāte un galu galā arī bažas par visvisādiem konfliktiem. Un vēsture jau ne reiz ir pierādījusi, ka revolūcijas, kur viens no saukļiem parasti ir “Laupām salaupīto!”, ilglaicīgu uzvarētāju nemaz nav…

Nu kur tad risinājumi? Tie, protams, ir ļoti dažādi un, kas priecē, dažos no tiem varam piedalīties ikviens. Piemēram, patiesi parūpējoties par savu bērnu, vecāku, citu tuvinieku, līdzcilvēku, psihoemocionālo labklājību vai, kas sabiedrībā dzīvojot, arī ir ļoti būtiskāk – nepiedaloties nekādās negodīgās sistēmās, tai skaitā arī nodokļu nemaksāšanas shēmās…

Uzrakstīju un sapratu, ka te jau arī ir kāds klupšanas akmens – proti, šī brīža nodokļu sistēma mūsu valstī, manuprāt, nav taisnīga un attiecīgi ne tikai neveicina sabiedrības attīstību un vēlmi būt godprātīgiem valsts pilsoņiem, bet gluži pretēji – tā lielā mērā padziļina jau tā gana dziļās un sāpīgās plaisas. Piemēram? Piemēram, jau izskanējušais pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pieaugums. Skaidrs, ka tas nu ir veids, kā nodokļus piespiest samaksāt visiem. Skaidrs, ka naudas valstij trūkst, un, tā kā mums nav ne zelta, ne naftas, ne kādu citu dārgumu atradņu, nodokļi ir teju vienīgais veids, kā pie naudas tikt. Taču situācijā, kad minimālā alga, lai arī krietni atpaliek no reālā iztikas minimuma, tomēr tiek aplikta ar nodokļiem, PVN pieaugums jau visvairāk sitīs tieši pa mazo ienākumu maciņiem. 1% PVN, kā spriež ekonomisti, daža laba produkta vai pakalpojuma cenu var pat dubultot, jo tas viens procents jau nāks klāt visam – i degvielai, i transportam, i elektrībai, i miltiem un attiecīgi maizei…

Bet, redz, tam, ko iesaka Eiropas ekonomikas uzraugi (tai skaitā organizācija OECD) – mainīt nekustamā īpašuma nodokli – mūsu politiķi neesot gatavi… Kāpēc? Kāpēc, ja zinām, ka, piemēram, tādu ekskluzīvu īpašumu vietā, kā Jūrmala, visiem – absolūti visiem, kas tur ir pierakstīti vismaz 5 gadus (jā, jā, arī tiem Krievijas oligarhiem vai viņu ieliktajiem ”saimniekiem”, kas līdz ar īpašumu nopirkuši arī iespēju baudīt demokrātiskās Eiropas labumus), tiek piemērota nodokļu atlaide 90% apmērā?! Jā, jā, nevis iedzimtajiem, nevis represētajiem, trūcīgajiem, mazturīgajiem, pensionāriem, bet visiem! Mikroskopiskus zemes un nekustamā īpašuma nodokļus maksā arī visvisādi uzpircēji un plašu neapbūvētu teritoriju īpašnieki citās pašvaldībās. Manuprāt, kritiku neiztur ne atruna par to, ka šis, lūk, ir tikai pašvaldības nodoklis un ka nekādas lielās valsts problēmas ar šo risināt nevar, ne arī iebilde, ka atšķirīga nodokļa piemērošana, atbilstoši īpašuma daudzumam, izmantojumam un īpašnieka valstiskajai piederībai, būšot pārāk sarežģīta… Manuprāt, patiesais iemesls šai ”politiskajai” negribēšanai ir vecs, kā pasaule, – acīmredzot tas var sist pa kabatu politiķiem pašiem vai arī viņu maksātspējīgajiem sponsoriem… Un te nu laiks atkal rūpīgi skatīties uz pirkstiem un prasīt atbildību no lēmumu pieņēmējiem – tautas priekšstāvjiem taču pašiem pirmajiem jāsaprot, ka dzīvot godīgākā un taisnīgākā valstī ir izdevīgi mums visiem.