Lauksaimniecības izglītības 155. gadadienai veltītajās svinībās Lauksaimniecības fakultāšu salidojumā LPKS «Latraps» valdes priekšsēdētājs Edgars Ruža teica apņēmības pilnus vārdus par to, ka tieši izglītotie lauksaimnieki būs tie, kas nostiprinās laukus un novērsīs iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem, jo, ja lauki būs turīgi, cilvēki gribēs tajos dzīvot, bērni vēlēsies atgriezties vecāku mājās un, ja būs stipri lauki, būs stipra valsts.

Vārdi skaisti un patiesi. Jautājums tikai, vai mēs Latvijā vispār šo problēmu apzināmies? Mūsu novadi atrodas salīdzinoši tuvu Rīgai, lielu ceļu malās, tāpēc lauku iztukšošanos jūtam mazāk, kaut gan arī mūspusē tiek slēgtas skolas, līdz tuvākajam autobusam jāiet septiņi, astoņi vai pat vairāk kilometru, bet daudzviet mācību brīvlaikos vispār nav  autobusa… Turklāt pēdējā ziņa, par ko izteikusies Satiksmes ministrija, ka tiek gatavoti jauni Ministru kabineta noteikumi un ka vairākas autoostas paredzēts slēgt.

Laikā, kad visi devās uz Siguldu skatīties zeltainās lapas un stāvēja sastrēgumos, man gadījās braukt pa Daugavas kreiso krastu uz Jēkabpili un vēl tālāk līdz Slatei. Rudens ainava bija pasakaina: Zasas parks, Staburaga apkārtne ar Vīgantes parku, Lindes parks… Biju pārsteigta, ka uz ceļa ir neierasti maz automašīnu. Arī ceļmalas kafejnīcas nemanījām. Bija vien dažas norādes uz viesu namiem. Lai iegūtu sev nepieciešamās ziņas, Slatē iegājām veikalā. Blakus esošā skola, kas bijusi skaistā akmens ēkā, slēgta. Daudzas mājas – tukšas, un tagad tās grauž laika zobs. Veikalā uzzinājām, ka daudzās mājās dzīvo veci cilvēki. Kamēr būs viņi, tikmēr būs arī māja, bet atgriezties gan neviens jaunais nedomājot, jo – ko te tādā tālā nostūrī darīt? Darba nav, tātad arī iztikas līdzekļu nav. Jaunā paaudze aizbraukusi uz lielākām Latvijas pilsētām vai pat uz ārvalstīm. Skolas ēkā palikusi vēl vienīgā saliņa palicējiem – bibliotēka ar ļoti atsaucīgu tās darbinieci. Līdzīgi bija arī kaimiņpagastā – Zasā. Un šīs diemžēl Latvijas kartē nav vienīgās, ļoti skaistās, bet, šķiet, vismaz pagaidām, pamestībai nolemtās vietas. Tas nu gan pagastu deputātiem un Latvijas attīstības plānotājiem jāapzinās – ja kādā ciemā slēdz skolu, jaunas ģimenes tur uz dzīvi neapmetīsies un tas nozīmē secīgas sekas arī citās jomās – kultūrā, attīstībā, nodokļu ieņēmumos. Gribas domāt, ka par lauku dzīves kvalitāti mūsu valstī nav domāts visus šos neatkarības gadus. Kā gan citādi lai skaidro faktu, ka pierobežā nav Latvijas TV apraides, ka to neaizsniedz radioviļņi? Un arī pašlaik, kad plānots būvēt divus torņus ar TV un radiocentriem – vienu pie Viļakas, otru Skaistā pie Krāslavas – dzirdamas runas, ka pierobežas iedzīvotāji jau tikpat neklausās un neskatās Latvijas raidījumus, ka turpinās skatīties ierastos no Krievijas un ka lauku tantes pat nezina, kā sauc Latvijas prezidentu. Iespējams, tās tikai tādas runas, bet no otras puses – nav taču bijusi iespēja tai tantei uzzināt, ja nav klausāms Latvijas Radio un skatāms TV. Turklāt šāda situācija izveidojusies laikā, kad aizvien vairāk lasāmas viltus ziņas, kad jau no padomju laikiem esam labi iepazinuši austrumu kaimiņa propagandas un ideoloģiskās cīņas prasmes. Vēl jau būtu arī kas sakāms par medicīnas pakalpojumu pieejamību, par ceļiem…

Tas ir tas stāsts par stipru Latviju, par kuru varēsim runāt tad, kad valdība redzēs visu Latviju kopumā, nevis tikai Rīgu un lielākos centrus, kur notiek, politiķuprāt, svarīgākās aktivitātes. Vai situāciju šajā tik daudzo problēmu jūrā vērst par labāku spēs šobrīd vienīgie lauku dzīves virzītāji – lauksaimnieki? Gribētos, lai viņiem tas izdodas.