Dienas skrien tik ātri, ka gluži nemanot jau atkal pienākusi kārtējā nedēļas nogale. Ja pagājušajā nedēļas nogalē mūs aicināja atvērto Baznīcas dienu un Baznīcu nakts pasākumi, tad šīs nedēļas beigās pasākumu un svinamo dienu klāsts ir vēl plašāks. 22. maijā atzīmējam Starptautisko bioloģiskās daudzveidības dienu, ko noteikusi Apvienoto Nāciju Organizācija, lai pievērtu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanai. Bet naktī no 23. uz 24. maiju aicina Muzeju nakts pasākumi visā Latvijā. Savukārt 24. maijā kristīgā pasaulē tiek svinēti Vasarassvētki, kas tai ir trešie nozīmīgākie  svētki pēc Ziemassvētkiem un Lieldienām un kurus svin piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām. 
Šajos svētkos kristieši piemin Svētā Gara atnākšanu pie mācekļiem un citiem Jēzus sekotājiem. Bet nekur aizmirstas jau nav arī latviešu senās tradīcijas, kas saglabājušās folklorā. Uz Vasarasvētkiem tika tīrītas mājas un sētas. Tas nesa turpmāko labklājību un veselību. Līdz Vasarsvētkiem visiem laukiem un dārziem jābūt apsētiem un apstādītiem, lai varētu sākties nākošais – vasaras jeb augšanas un briešanas cēliens. Istabas un pagalmi tika pušķoti ar meijām un tās lika arī pie gultām, lai gulētājam visu gadu būtu laba veselība. Savukārt meitas pina vainagus un meta upē: ja vainagi sapeldēja straumē kopā, tad bija skaidrs, ka gaidāmi precinieki. Zīlēt varēja arī ar lapotu bērza žagariņu: kad ar roku nobrauka zariņam lapas, tās saskaita: ja ir nepāra skaitlis, tad preciniekus nav ko gaidīt, bet, ja pāra – tajā gadā jāpošas kāzām. Arī laika apstākļus un ražu pareģoja Vasarsvētkos: ja pirms tiem norūca pērkons, sagaidāma auglīga vasara un laba raža. 
Katrs no mums izvēlēsies savām domām un sajūtām atbilstošāko svinēšanu, bet viens gan visiem ir kopīgs – šī skaistā, brīnišķīgā, fascinējošā ziedēšana ir tā, kas kaut tikai uz dažiem mirkļiem, bet tomēr ienes prieku un aizmiršanos no šobrīd tik nemierīgās pasaules. Raugoties ziedošos ceriņos, spirejās, ievās, ķiršos, bumbierēs un ābelēs, kaut uz mirkli nokļūstam labākā pasaulē. Latviešu folklorā un tradīcijās ābele ir mūžīgās dzīvības, auglības un mātes koks. Nereti tautas dziesmas stāsta par to, ka cilvēks mierinājumu un atbalstu meklē tieši pie ābeles. Ābele varot sadziedēt kaites, ko citi koki nespējot, tā pat varot norādīt mūža gājumu. Tā tiek uzskatīta par svētu, par auglības koku un ābeles nociršanai varot sekot ļoti nopietnas sekas...  Pētnieki secinājuši, ka ābeles ir arī visvairāk stādītais koks dārzos un lauku sētās. 
Ik pavasari cilvēki dodas uz Dobeli, lai redzētu atkal un atkal Dārzkopības institūta dārzos ziedošos ceriņus un ābeles. Dārzkopības institūta pētnieki gādā arī par to, lai kolekcijās saglabātos Latvijas selekcionāru  veidotās šķirnes un aizvien šīs kolekcijas tiktu papildinātas no seniem dārziem, kur tās saglabājušās un joprojām zied. Savukārt mums katram personīgi ir jāgādā par to, lai saglabātu senču mantojumu dārzos un nezaudētu tās savvaļas augu un dzīvnieku sugas, kas acīmredzami iet mazumā, jo Latvijā apdraudēti skaitās 3,3% augu, dzīvnieku un sēņu sugu, ko varam sastapt ne tikai dabas liegumos, bet arī mežā, laukā un pļavās. Baudīsim ziedošo nedēļas nogali!