Saule pasauli nešķiro – tā vienādi apspīd visus. Gan ierēdni, kas birojā, aiz žalūzijām paslēpies. Gan pirmo, jau nedaudz apkaltušo gailenīti sausajās meža sūnās. Tie, kas pasauli šķiro, esam mēs – cilvēki. Šķirojam visu (Atvainojiet, tas nezin kādēļ neattiecas uz atkritumu saimniecību – ar tās šķirošanu mums kaut kā nevedas…) un visus. Un tieši šī šķirošana parāda, kas mēs katrs esam.

Vienurīt Kurzemes ielā biju aculieciniece tam, kā kāds bezpajumtnieks – savas lielās un neparocīgās nešļavas dēļ – zvārodamies devās pāri ielai. Protams, ne jau nu pa gājēju pāreju. Protams, ka, apkārt neskatoties… Nezinu, kas nabaga vīram misējās, jo kājas pēkšņi kaut kā nesapratās savā starpā, rokas aizgāja pa gaisu, nesamais nokrita, tukšajām stikla pudelēm pieskandinot visu daudzdzīvokļu māju kvartālu. Tobrīd mainījās gaisma tuvējā luksoforā un automašīnas, kas traucās (Jā, pa Kurzemes ielu taisnajos gabalos daudziem šoferīšiem patīk tieši traukties!) pretī negadījuma vietai, piebremzējot apbrauca gulošo. Cita pēc citas, ar mazāku vai lielāku līkumu… Un tikai divi autovadītāji – jauni vīrieši – piestāja malā ērtajā piebrauktuvē pie bērnudārza un gāja lūkot, kā varētu palīdzēt gulošajam… Saudzīgi nonesuši laikam jau krietni apdauzījušos vīru, viņi izbārstīto tukšo tauru novāca no ielas braucamās daļas un tikai tad devās tālāk, savās gaitās. Redzot, kā šie divi cilvēki ”pasauli nešķiro”, ar kaunu atcerējos tos gadījumus, kad pati esmu novērsusies, cenšoties sevi attaisnot ar to, ka nekā jau nebūtu varējusi palīdzēt… Kādu gabaliņu izpalīdzīgi panest smagāku tirgus somu, pieturā sēdošam aizdomīgi bālam cilvēkam apjautāties par pašsajūtu – to, jā! Un – tas arī viss. Tikai tik daudz, lai manu rīcību neuztver par uzplīšanos. Lai tikai kāds kaut ko nepārprot…

Tādi mēs, cilvēki, savā nospiedošajā vairākumā esam – visam slīdam pāri un garām. Apkārtni un notiekošo tverot ar acs kaktiņu, ar pirkstu galiņiem, ar rezignētu nopūtu… Tiesa gan – līdz vienam brīdim! Līdz mirklim, kad pēkšņi ”sašūmējamies”, iekarstam līdz neadekvātumam, meklējam vainīgos un lamājam atbildīgos… Kad viss šķiet vai nu balts vai melns.

Jā, būt saulei nav viegli! Jāizprot savas galējību robežas: jāzina savs laiks spīdēšanai, savs – norietam. Jāatdala melnais no baltā, līdzsvarojot gaismas un ēnas puses. Jāapzinās, ka spozme vieniem var būt neizturams karstums citiem…

Ko no tā visa izprotam un protam mēs, cilvēki? Iespējams, ka visai maz… Tāpēc – baudīsim vasaru, liepziedu smaržu un daudzos svētkus – arī tas viss mūs attīra no sārņiem, bagātina un padara mūsu dvēseles gaišākas!