Kādā jaukā dienā ļoti jaukā kompānijā (pusdienu pārtraukumā Audēju darbnīcā Tukumā) pavisam nejauši un neviļus iesākās sarunas… par sarunām.

Kundze, kuras gadus šoreiz neskaitīsim, taču noteikti pieminēsim viņas bagātīgo dzīves pieredzi, ierunājās pirmā: ”Manā bērnībā – tas bija kara un pēckara laiks – mitinājāmies deviņi cilvēki vienā istabiņā! Un nebija mums ne par šauru, ne strīdēties vajadzēja, ne kāds pārējiem uzkundzējas, neviens netika nobīdīts maliņā vai bez uzmanības atstāts…

Rudens un ziemas garajos vakaros vecāmāte kārsa vilnu vai vērpa dziju, mana mamma auda, krustmāte tamborēja, tante adīja zeķes vai ko citu… Maza toreiz vēl biju, vīru darbi mani neinteresēja, tāpēc tā īsti neatminēšos, kādus saimniecības darbus viņi darīja. Vienīgais, ko droši zinu: bez darba nesēdēja neviens! I vecam, i mazam bija sava nodarbošanās, neviens netika atstumts! Lielie stāstīja savus piedzīvojumus un pieredzējumus, vecāmāte stāstīja teikas un pasakas, kopā minējām mīklas. Reizēm tika stāstīti arī kādi nekādi spoku stāsti… Mums, bērniem, tad tā patika mazlietiņ pabaidīties! (Tikai, jau būdama pieaugusi, sapratu, ka arī šādas emocijas ir vajadzīgas…) Bet kas notiek tagad? Katram bērnam pa istabai – pārnāk no skolas, nomet botas un mugursomu, un – savā istabā iekšā, durvis ciet! Ausīs – austiņas. Ne viņš mājiniekus vairs redz, ne dzird. Un „baidīšanās emocijas” iegūst un arī notrulina datorspēlēs. Kad spēles apnīk, ir citas izvēles: ielas un pagalmi, klejojoši mājdzīvnieki, jaunāka vecuma bērni (Savējiem mājās tā kā nedrīkstētu pāri darīt…). Ja pašam iztēle nestrādā pozitīvajā virzienā, tad izvēle nav nekāda plašā, un darbošanās nereti ir uz aizliegtā robežas. Daudzās ģimenēs, it īpaši pilsētā, nav vienojošās kopā būšanas un kopā darbošanās… Pieaugušajiem nereti paliek vien televizora skatīšanās.”

”Ai,” ierunājās nākamā audēja (arī – ģimenes māte un dzimtas kopā saturētāja), ”televizors reizēm runā pats ar sevi! Vakarā, kad tas ieslēgts, jau pēc vakariņām, kad beidzot varētu atpūsties, mēs ar vīru pieķeram sevi, ka… truli blenžam ekrānā! Diena beigusies, bet galva – joprojām pilna ar darbu: problēmas, kas sakrājušās; sarunas, kas gaida turpinājumu; jaunu risinājumu meklējumi sen apnikušām lietām; neziņa par to, ko nesīs rītdiena… Tas, kurš pirmais aptver šo bezjēdzību, iesaka pārslēgt citu kanālu, taču tajā – vai nu tās paša problēmas, ko katrs savā galvā nupat risinājām, vai arī – tukšas un trulas (gluži kā mūsu skatieni pirms brīža) filmas, simtpadsmitais seriāls vai kārtējais šovs. Ja nu TV programmā ieraudzīts beidzot kas labs, tad to rādīs tik vēlā stundā, kad galva jau klanīsies un acis būs grūti vaļā noturamas. Tā nu mēs slēguļojam – programmu pēc programmas, aiz pārguruma nespēdami sekot līdzi arī tiem raidījumiem, kuri būtu skatīšanās vērti. Ja nu tad kāds no ģimenes jauniešiem – jācer, ka savējo, ģimenisko kompāniju meklēdams, ieklīst viesistabā, ieraugot, kādas stulbības mēs “skatāmies”, bezcerīgi atmet ar roku. Laikam jau arī mūsu skatieni apliecina, ka “rīts gudrāks par vakaru”, un kopīgas sarunas izpaliek.”

”Jā,” piekrītoši māja ar galvu trešā, ”reizēm grūti saprast, kā uzsākt jēdzīgu sarunu, kā uzturēt interesi pārējos ģimenes locekļos par lietām, kas interesē mani. Es pati būtu gatava gan dalīties, gan uzklausīt, bet… nu, nemāku! Šķiet, ka viss, ko saku, skan nepārliecinoši, nevienu tas neinteresē. Jaunie – tie jau paši “visu zina, visu saprot”… Viņiem nav laika mūsos klausīties. Ar savām domām arī nedalās – laikam uzskata, ka nav vērts. Tā nu mēs dzīvojam, – it kā zem viena jumta, bet… viens otram, cits citam – garām, garām un garām…”

Viena no sarunu biedrēm piepeši dziļi nopūšas: ”Protams, ir  ģimenes, kur šādu problēmu nav. Es pat dažas tādas pazīstu un… labdabīgi apskaužu. Bet! Es negribētu nevienu apskaust, – es gribētu to iemācīties, lai visi mūsmājās justos laimīgi un gandarīti. Vienoti un dvēselēs piepildīti. Kurš pateiks, kurā skolā to var iemācīties?!”