Ak, šoreiz neapsmaidīsim banālo pantiņu par to, ka vislabāk mīlestībai der tie mēneši bez burta "r": maijs, jūnijs, jūlijs, augusts… Šoreiz – kolēģes ierosinātais temats – par vasaras laika mīlestību, ko cenšamies saglabāt ziemai. Par ievārījumu, kompotu, marinējumu, sālījumu un skābējumu burciņām pagrabos un plauktos. Par zāļu tēju smaržpilnajiem saišķīšiem, turziņām, maisiņiem…

Jo – kurš gan var noteikt, izsvērt, nomērīt un izrēķināt, kas svarīgāks – sēņu burciņu skaits pagrabā vai tie pienbaltās miglas pilnie atvasaras rīti mežā, tas prieks, ka pārņem, ieraugot pirmo apškundziņu, drukno baravicēnu vai košos bērzlapju podiņus? Bet var būt, ka svarīgākās ir mūsu domas tobrīd – par Ziemsvētku vakaru radu pulciņā, kad šo burciņu svinīgi liksim galdā, gandarīti uzklausot mums adresētās uzslavas par kulinārijas prasmēm, klausīsimies citu sēņotāju veiksmes stāstos? Nenoliedzami, patīkama ir arī gandarījuma sajūta, ka vēl viens nopelnītais latiņš nav apēsts, atdots rijīgajai inflācijai…
Ar aveņu ievārījumu piesmaržinot ne tikai virtuvi, bet arī visu kāpņu telpu, neviļus domājam ne vien par bērniem un mazbērniem, kam šīs būs pirmās zālēs pret saaukstēšanos, bet arī par to vasaras ekskursijā iepazīto jauko kundzi, kas bija gatava gan izstāstīt ceļu uz viņai zināmo meža izcirtumu, gan paņemt līdzi ogās – lai būtu kompānija. Vienmēr taču ir patīkami iepazīt patīkamus cilvēkus! Un arī dalīšanās ir prieks! Ziemā, dzerot meža zemenīšu tēju, svarīgākas par vēlmi tādējādi (varbūt…) zaudēt kādu kilogramu liekā svara būs atmiņas par Līgosvētkiem Latgalē – par laiku un vietu, kur tās lasītas. Par veselu nedēļu, kas pavadīta kopā ar savējiem – ikdienā skrejošajiem, nevaļīgajiem un steidzīgajiem. Par jaunāko mazdēliņu, kas, uzticīgi ielicis savu roķeli manā plaukstā, domīgi sacīja: "Visiem veciem cilvēkiem ir rupainas rokas…
Tāda jau tā vasara ir: gar ogu krūmiem nobrāzti kāju stilbi; nauda – iztērēta cukurā, laiks – stāvot pie karstas plīts… Toties – mīlestības pietiks visai ziemai!