Jā, maija pirmā diena pēkšņi lika atcerēties Eduardu Veidenbaumu:

”No putekļiem ārā, no dūmiem

Mūs ziedošais pavasar’s sauc…”

…Un kāpēc gan ne?! Pavasaris acīm redzami kļūst ziedošs! Protams, vēl tā mazliet nedroši – no zemes sākot: ar vizbulītēm mežmalās un pirmajām kamenēm tajās; ar zilajiem sniegpulkstenīšiem zālājos – uzskatāmi rādot ikvienam, cik dabā lieliski saskaņojas zilās un zaļās krāsas; ar visagrākajām tulpītēm, kas kā zvaigznes pārsteidzoši iemirdzas vēl rūsganajās puķu dobēs; ar pirmajām pienenēm uz siltumtrasēm… Iespējams, ka tas tikai Darba svētku sakarā, un tomēr – dažas Tukuma kafejnīcas ar pirmajiem galdiņiem nupat sāk drosmīgi iziet ielās… Pieminēšanas vērts noteikti ir arī Tukuma pilsētas burvestību ikgadējais pirmais triks – strūklakas modināšana (Otrais nozīmīgākais triks tiek atlikts uz gada beigām, un tā ir Ziemsvētku eglītes iededzināšana Brīvības laukumā… Un tagad jau jūs paši sapratīsit, kurš mums te tas ”Lielais Burvis”…).

Iespējams, ka jau nākamā (tātad – laikraksta iznākšanas) diena mūs atkal netīkami pārsteigs ar lietu vai vēju, vai pamatīgām nakts salnām, un tomēr – pavasaris ir klāt! Jau redzēti pirmie tauriņi, pirmie puiši šortos, un cik tad nu vairs līdz meitenēm īsos, raibos bruncīšos, līdz dāmām puscaurspīdīgos svārkos un blūzēs… Galva sareibst un sirds iepukstas straujāk no domām vien, ka tas viss būs pavisam drīz un tūlīt – parīt vai aizparīt.

Un tā – pēkšņi iekarsušos prātus vairs nespēj atvēsināt pat tie, kas sola vēsu un ne īpaši jauku vasaru, jo 1. maijs sagaidīts bez lapām kokos.

Ak, lai taču viņi ņemas – visi sliktā laika un dabas katastrofu pareģotāji, citi negatīvisma kultivētāji! Mums tik un tā galvās ir pavasaris! Gandrīz deviņus mēnešus gaidīts, cerēts un izsapņots… Un mēs esam tam gatavi!

Ir sācies gada cerīgākais laiks, un mēs taču zinām, ka tieši Cerība ir tā, kas mūs modina priekam par dzīvi, sēj Mīlestību pasaulē un cilvēkos.