2. septembrī skolas gaitas Latvijā uzsāka nedaudz mazāk par 200 000 skolēniem, no tiem – 20 168 pirmklasnieki. Tātad – katrs desmitais no skolas vecuma bērniem vakar spēra savu pirmo nozīmīgo soli ”lielajā dzīvē”! Un mēs – pārējā sabiedrība – esam atbildīgi par to, lai tas vienmēr būtu drošs, pārliecinošs kāpiens Zinību kalnā. Rūpes par to, lai ikviens bērns būtu gaidīts, mīlēts un cienīts ne tikai ģimenēs, bet arī skolā, bērnudārzā, interešu izglītības pulciņos un klasēs, ir arī rūpes par personības veidošanu un valsts nākotni…

Piekrītu, ka tas skan… nedaudz patētiski. Arī – mazliet melīgi, jo ne katra ģimene atsevišķi, ne valsts kopumā šobrīd nespēj nodrošināt ne pilnīgu izglītības procesa materiālo pusi, ne visu pārējo. Jo, kā nupat atzina izglītības un zinātņu ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, mūsu valsts ir… novājināta. Mēs, pieaugušie, protams, zinām un saprotam, ka ne kari, ne ”arāju tauta” pie tā nav vainojami – šī ir laikmeta iezīme, un tā vērojama visā pasaulē. (Reizumis arī šis atzinums ir nedaudz melīgs, jo ne katrs spējam un gribam atzīt savu lomu un nozīmi procesu virzībā.)

Taču ir arī kāds mierinājums un cerību asns: revolūcija (situācija, kad vairs negribam un nevaram dzīvot pa vecam, samierinoties ar notiekošo) patlaban notiek cilvēkos! Mūsos. Arī – mūsu bērnos. Tajā skaitā – arī tajos bijušajos pusaudžos, kam vecāki reiz bez apnikuma (un arī – bez jūtama rezultāta…) ik dienas skandēja: ”Ja nemācīsies, būsi ”gaternieks”!” Nu mēs visi esam pārliecinājušies, ka patiešām – visiem sliņķiem un ”grūtgalvīšiem” gateru nemaz vairs nepietiek! Un citu ”prastāko” darbiņu – arī ne. Un aldziņas daudzviet ir tik niecīgas, ka… gudrākie un tālredzīgākie darba devēji naudu varētu mēģināt aizstāt ar gandarījuma sajūtu par padarīto, strādāšanu uztverot kā pašapliecināšanās aktu…

Tiem, kas, ciniski smīnot, mēdz teikt, ka ”dzīve ir kino”, vajadzētu izskaidrot, ka kino vispirms rada, filmu vispirms uzņem, un tikai pēc tam mēs varam to redzēt, apzināties rezultātu. Filma nevar rasties, ja ir tikai skatītāji! Tāpēc vēlēsim mūsu skolas bērniem (šoreiz – ne tikai pirmklasniekiem), lai viņiem ir mīloši vecāki, jaukas skolas, zinoši un sirdsgudri pedagogi, ieinteresēta un atbalstoša – visa sabiedrība!