Nē, nē, nedomājiet, ka šīs slejas virsraksts ir drukas vai nezināšanas kļūda. Vienkārši nevaru izlemt, kur komats liekams.

Nezinu un, domāju, ka mums – tiem, kas paši neko līdzīgu nav pieredzējuši, piedzīvojuši – arī tā īsti nemaz nav iespējams ne zināt, ne saprast, ko nozīmē reāla kara un arī represiju šausmas. Tādas, ko arī šobrīd ikdienu pavisam parastās Ukrainas pilsētās un ciemos piedzīvo pavisam parasti cilvēki. Tiešām nedomāju, ka kāds, pat vislabākais operators vai stāstnieks, žurnālists vai kaujas ziņu komentētājs spēj atklāt kaut simto daļiņu tā izmisuma un sāpju, ko izjūt, piemēram,… zem sagrauta nama drupām kopā ar bērniem apbērta māmiņa. Tāpat kā nedomāju, ka mēs spējam sajust un saprast, ko nozīmē, piemēram, četru cilvēku ģimenei mēneša garumā dalīties ar 300 gramu dienas ūdens devu, kas iztecināta no bumbas sprādzienā saplosītām apkures caurulēm… (14-gadīgā irlavniece, bijusī Mariupoles iedzīvotāja Arina tepat redakcijā stāsta, cik ļoti viņa dusmojusies uz tēti, kas ”ar tā jau lielāko muti” iedzēris, kā viņi šķitis, divus malciņus! Bet viņas māsa piebilst, ka slāpes pārvarēt gan bijis ļoti grūti, bet bailīgāk tomēr pamosties no rītiem, kad pēc kārtējās ”nenormāli aukstajā pagrabā” pavadītās nakts atkal kāds no kaimiņiem iznests laukā, jo… bija nosalis. Bijis bail par savējiem…)

Atzīšos, līdz galam nelasu un pat domāt nevaru par tām ”filtrācijas” jeb patiesībā spīdzināšanas kamerām, no kurām, kā stāsta liecinieki, nākuši tik šausminoši kliedzieni it kā cilvēki dzīvi dedzināti… Zinu, ka viens no izjumiešiem, kam no šādas kameras izdevies izkļūt, tās pašas dienas vakarā pakāries… Vēl vairāki, iespējams, pat savulaik satikti puiši, kas iepriekš dienējuši Ukrainas pretterorisma vienībās, vienkārši esot sajukuši prātā… Iebiedēšana, terors, prātam neaptveramas zvērības – lūk, metodes, ar kurām panāk ”pateicīgās atbrīvotās tautas” smaidus propagandas video un fotogrāfijās!…

Domāju, ka tieši to pašu vai arī ko ļoti līdzīgu piedzīvoja arī mūsu…, jā, nu jau lielākoties vairs ne tēti, ne mammas, bet vectētiņi, vecmāmiņas un vēl kādu paaudzi senāki senči, kam nācās pieņemt, izdzīvot, sadzīvot (?!?) gan ar svešo un mežonīgi trulo, nežēlīgo varu, gan pašiem ar savu… salauzto, pazemoto likteni un pašapziņu. Un atkal jau, varbūt ir tikai vāra nojausma, ne patiesa izpratne par to, kā vispār var justies tāds – sadauzīts, salauzts, uz ceļiem nospiests cilvēks… Kā toreiz, jā, arī manā ģimenē, bija vairāk – izmisuma, naida vai tomēr mežonīgu baiļu?… Par to, ka īpaši baidījušies no… bērniem, lai tie ”neizdzird ko nevajag”, stāstīja arī mana vecmāmiņa. Ko stāstīja, – atcirta, kad, ziņkārīga būdama, tincināju… Un nestāstīja neko! Par to, ka vectēvs nomiris (atstājot sievu vienu ar trim maziem bērniem, no kuriem vecākā – mana  mamma – bija tikai 12 gadus veca), jo bijis tik šausmīgā vietā, kur, ”iedomājās: ar rokām plēsa zemi, lai būtu gropīte, kur ar kādu kopā iegulties, lai nenosaltu!” Un jā, tur, ”zin`, ko ēd? – plēs` sasaluš` zāl` un sūkāj` sakn`s!”… Šie, iespējams, ir teju vienīgie stāsti par manu represijās, domājams, ziemeļu filtrācijas nometnē cietušo vectēvu, ko man četrgadīgam skuķim izdevās noklausīties, kad ”muti palaida” omas kaimiņš, lēģerī bez kājas palikušais un visbiežāk jau kārtīgā žvingulī satiktais Kārļonkulis, kam piebalsoja vecāmāte…

Pēc Atmodas jau dzirdēts, lasīts daudz, bet ar toreizējām bailēm, ka kāds tevi tā vienkārši var no mājām izraut, izmest sasalušā laukā un atstāt, salīdzināties var, nu varbūt… tagad, ar pieauguša cilvēka acīm un prātu raugoties, piemēram, stāsts par Tukuma mācītāju Ustupu, kurš aiz bailēm no čekas, no represijām esot… noindējies. Mācītājs un uzņēmies tādu nāves grēku! Vai maz varam saprast, kādas bijušas tās BAILES?!… Kaut ko līdzīgu nojausmai par tām, manuprāt, varam arī sajust mūsu novadnieces, dzejnieces Māras Zālītes autobiogrāfiskajā darbā «Pieci pirksti», tai fragmentiņā par Slampes stacijā nejauši sasisto Staļina bisti…

Un nu atkal un atkal Ukrainas stāsti…

Sakiet, kā un kur lai liek to komatu mūsu tautas un nu arī ukraiņu likteņstāstos?… Skaidrs, ka aizmirst nedrīkst. Bet – kā lai dzīvo? Kur lai liek naidu un sāpes? Vai maz var tā – pa īstam – piedot, ja piedošanu neviens tā arī nav lūdzis?…