Ja mēs, dārgo lasītāj, iedomātos modernai «Pasakai par vērdiņu» līdzīgu situāciju, mūsu rīcībā nonākot maģiskam starta kapitālam viena eiro vērtībā, kas katru dienu pavairotos divkārt (100% pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējo dienu), – cik apjomīgs kļūtu tavs kapitāls pēc nedēļas vai mēneša?

Pirmā nedēļa – nu tā, ne visai. Tikai 64 eiro. Otrā nedēļa – jau cerīgāk: kapitāls pieaudzis līdz 8 192 eiro. Bet līdz miljonam šķiet stipri tālu, vai ne? Nekas, bruņosimies ar pacietību, ļausim procesam turpināties un… Skat! Trešās nedēļas beigās esam miljonāri. Mēneša noslēgums – visnotaļ patīkams, jāsāk domāt, ko iesākt ar pusmiljardu eiro. Bet varbūt vēl mēnesi pagaidīt? Labi. Nauda turpina vairoties. Vēl pēc nedēļas jau esam miljardieri, bet pirmo triljonu (tūkstoš miljardu) iegūstam procesa 41. dienā. Pēc pāris dienām mūsu bagātība jau līdzinātos ASV vai Ķīnas gada budžetam, bet otrā mēneša beigās mūsu rīcībā būtu summa, kas daudzkārt pārsniedz visas pasaules valstu iekšzemes kopproduktu…

Šādu strauju pieaugumu sauc par ģeometrisko progresiju. Līdzīgi, šķiet, attīstījās dzīvība uz Zemes aizvēsturiskajos laikos, no vienkāršām molekulām veidojoties aizvien sarežģītākām struktūrām, kur katra nākamā rada neskaitāmas jaunas modifikācijas.

Tikpat galvu reibinošā ātrumā mūsdienās attīstās arī digitālo tehnoloģiju pasaule, vienam jaunam atklājumam izraisot virkni nākošo, bet katram no tiem – aizvien jaunus un jaunus, līdz mēs, vienkāršie ļautiņi (un pat tie no mums, kas aktīvi lieto digitālos rīkus) pat atjēgties nepaguvām, kad mākslīgais intelekts (MI), kas pirms gadiem četrdesmit bija sastopams vien zinātniskās fantastikas romānos, nu ienācis ne vien mūsu ikdienā, bet arī kļuvis par neaizstājamu globālu spēku, un nu jau lasām gan brīdinājumus par tā izmantošanu ļaunprātīgiem mērķiem, gan likumdošanas ierobežojumus tā pielietošanai. Lūk, tikko (no 2025. gada 2. februāra) Eiropas Savienībā, tai skaitā Latvijā, stājās spēkā prasības MI regulā, aizliedzot prakses, kas tiek uzskatītas par neatbilstošām ES pamatvērtībām – tiesiskumam, pamattiesībām un demokrātijai. Šīs regulas mērķis esot aizsargāt iedzīvotājus no ļaunprātīgām rīcībām un augsta riska lietošanas praksēm, piemēram, nepamatotas datu vākšanas, sejas attēlu apstrādes, kas var novest pie iespējamas šo datu ļaunprātīgas izmantošanas. Tikai jautājums: vai šis aizliegums nenāk pārāk vēlu? Mēs labi zinām, ka digitālajā vidē aizvien aktīvāk darbojas dažādu līmeņu krāpnieki. Sākot ar primitīvajiem viltus profiliem, kas, uzdodoties par neesošām personām, izvilina naudu no upuriem, un beidzot ar dziļajiem viltojumiem (“deep fake”), kas perfekti atdarina sabiedrībā pazīstamu personu sejas, mīmiku un balsis. Dziļviltojumi (deepfakes) jau tagad rada reālus draudus, un to pielietojums strauji pieaug. Tos izmanto politiskajā dezinformācijā (viltoti politiķu video, sociālo tīklu propaganda, kas izskatās autentiska, viltus ziņas ar “īstu” cilvēku sejām un balsīm), krāpniecībā (viltus balsu klonēšana, identitātes zādzība, izmantojot ģenerētus attēlus un dokumentus, krāpnieciski banku zvani, kur MI imitē īstu cilvēku balsis), personīgās dzīves un reputācijas sagraušana (intīmo attēlu viltojumi, kas ļoti strauji pieaug, viltus kompromitējoši video). Apkopojot ekspertu un MI radītās atziņas, var secināt, ka aizliegumi vien paši par sevi neapturēs problēmu. “Aizliegums, lai gan tas ir solis pareizā virzienā, realitātē būtiski neapturēs MI ļaunprātīgu izmantošanu. Problēma ir tā, ka aizliegums attiecas uz legālām organizācijām, nevis uz tiem, kas rīkojas ārpus likuma. Mēs esam ļoti tuvu tam punktam, kur dziļie viltojumi kļūst nekontrolējami. Aizliegumi nav pietiekami efektīvi, jo MI attīstās daudz ātrāk nekā regulējumi, kas to ierobežo. Vienīgais reālais risinājums būtu ne tikai aizliegumi, bet arī uzlabotas verifikācijas metodes un “MI pret-MI” risinājumi. Šobrīd labākā aizsardzība ir cilvēku izglītošana un tehnoloģiskā modrība, jo dziļviltojumi kļūs arvien ticamāki un grūtāk atpazīstami,” diskusijā ar šo rindu autoru rezumē MI asistents, piebilstot, ka “dažas nozares un uzdevumi jau ir kļuvuši atkarīgi no MI, un tā aizstāšana ar tradicionālām metodēm būtu vai nu neiespējama, vai ļoti neefektīva. Zinātne, drošība, finanšu sektors, ražošana, digitālie pakalpojumi un transports ir jomas, kur MI ir kļuvis neaizvietojams.”

Atgriežoties pie analoģijas ar pasaku par maģisko vērdiņu, šķiet, pateicoties tehnoloģiju straujajai attīstībai, nemanāmi strauji esam pietuvojušies situācijai, kad vēlme pēc ērtiem digitāliem risinājumiem zinātnē, medicīnā, drošībā un citās jomās mūs pakļaus, padarīs atkarīgus un beigu beigās – sagraus kā personības.

Līdzīgi kā pasakā par pirtnieku Ansi, mēs varam attapties situācijā, kur digitālais progress, ko sākotnēji uzskatījām par brīnumu, izrādās bīstams slazds. Lai no tā izvairītos, pirmais solis ir iegūt zināšanas, kā nekļūt par digitālās pasaules plēsoņu upuriem – šai tēmai turpmāk centīsimies biežāk pievērsties arī mūsu laikraksta lappusēs.