22. martā,  tiek atzīmēta Pasaules Ūdens diena. To sāka atzīmēt 1993. gadā pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas ierosinājuma. Latvijā to atzīmē kopš 1996. gada, kad šai jomā dažādas aktivitātes rosināja Vides Aizsardzības klubs. Viena no šīm aktivitātēm, uz kuru tiek aicināts ikviens iedzīvotājs, ir saullēkta sagaidīšana pie kādas tuvumā esošas ūdenstilpnes.  Latvijas Avotu biedrība, kas nodarbojas ar avotu apzināšanu, aizsargāšanu, uzturēšanu un klasifikāciju, interesentus aicināja Saulgriežu saullēktu sagaidīt pie ugunskura Zaķu salā, Rīgā. Spriežot pēc Facebook atsauksmēm, pārāk liela atsaucība pasākumam nebija. Un to var arī saprast, jo nereti vairāk nākas rēķināties ar tā sauktās pelēkās ikdienas rūpēm nekā ļauties tam, ko vēlas sirds un prāts. Un kurš gan spēj izvērtēt, kas no abiem attiecīgajā brīdī tas svarīgākais? Un tomēr, gribas paldies teikt tradīciju uzturētājiem! Bet ikdienas steigas aizņemtajiem atgādināt, ka ūdens, kas mums tas liekas tik ierasts, lielā daļā pasaules cilvēkiem nav brīvi pieejams…

Atceros sava bērnības laika avotiņu Cēsu pusē ar mīkstu, aukstu un ļoti garšīgu ūdeni…  Tādu, kādu diez vai kādreiz vēl baudīšu, jo tolaik visvarenā meliorācija avotiņu nopostīja. Arī Tukuma, Kandavas  apkārtne ir bagāta ar avotiem, pie kuriem daudzi no mums dodas pēc ikdienas veldzes, jo krāna ūdens  ir pavisam citāds.  Par to, kā avotiņus saglabāt, uzturēt, ne reizi vien sabiedrībā bijušas plašas diskusijas. Prieks par to, ka līdz šim tās aizvien ir novedušas pie saprātīga risinājuma. Un arī par krāna ūdeni mums ir jābūt bezgala pateicīgiem Dabas mātei, ka ūdens mums ir tik pieejams.

Pagājušā vasarā sausumu izjutām dārzos, laukos, pļavās. Bija diezgan skaudra situācija, ka neizauga dārzeņi, pēc lopbarības jādodas uz citiem novadiem un tomēr, kā redzam, nu jau akās ūdens bagātība atkal ir atgriezusies un, jācer, ka pagājušā sausā vasara būs tikai atmiņas. Un kaut arī pilsētnieki šajā laikā priecājas par saulainajam dienām, varam vien aicināt iedomāties, kā būtu, ja būtu… Kā būtu, ja mūsu ūdenskrānos pēkšņi tikai vienu nedēļu nebūtu ūdens?!… Tāpēc novērtēsim to bagātību, kas mums tiek dota gandrīz vai par baltu velti, un darīsim visu nepieciešamo, lai ūdens resursus pasargātu un saglabātu. Un darbības jomas šeit ir visai plašas, sākot ar pilsētu notekūdeņu attīrīšanu, saprātīgu lauksaimniecības līdzekļu lietošanu un beidzot ar katra paša atbildību un saudzīgu attieksmi pret dabu, neatstājot caurās plastmasas pudeles pie ūdens ņemšanas vietām, neatstājot savus sadzīves atkritumus dabā – upju un ezeru krastos, lai Lielās Talkas dienā, kas nav vairs aiz kalniem, varētu vairāk pievērsties citiem Dabas mātei nepieciešamiem darbiem…