Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, – tā Ziemsvētkos un labu laiku pirms tam cits citam novēl cilvēki visā kristīgajā pasaulē. Ļoti labs un vajadzīgs, un svētīgs novēlējums! Vienīgā iebilde varētu būt jautājums par to, kādu mēs katrs iedomājamies šo mieru…

Mūsu laikraksta iepriekšējā numura slejā varējām pārliecināties par to, cik satraukušies par savu peļņu (un tas taču var būt gan miera, gan nemiera īstenais iemesls!) ir mežu izstrādātāji un koksnes tirgotāji. Savas taisnības aizstāvēšanā, cīņā par šo mieru “pa kaklu” tiek visiem: gan interneta mājaslapai, gan visiem ”pērkamajiem masu medijiem” un ”sarkanajiem zaļajiem”… Ne jau par vēl neizaugušajiem mežiem vai izzāģētajām kāpām, pār kurām varētu svilpot vēji un griezties putekļi, par izskalotiem jūrmalciemu krastiem domājot. Nē, un vēlreiz – nē! Doma ir tikai viena: sarosījusies sabiedrība negrib ļaut citai sabiedrības daļai nopelnīt miljonus. “Reņgēdāji” beidzot sasparojušies! Ko nu?! Ja nu sasparojas arī citi, arī citās jomās?! Ušakovam, lūk, arī nācies piekāpties jautājumā par koku izciršanu nodomātajā lielveikala «Lidl» būvlaukumā.

Valsts prezidents apžēlojis Neo: “Lai gan Ilmārs Poikāns ar savu rīcību ir pārkāpis likumu, sabiedrības ieguvums no Ilmāra Poikāna rīcības ir bijis ievērojami lielāks nekā viņa nodarījuma sakas. Tas ir sekmējis atklātību un caurspīdīgumu valsts pārvaldē, kā arī pievērsis uzmanību valsts informācijas sistēmu drošībai.” Arī šī varētu būt mieru nesoša prieka vēsts, taču… Vienlaikus ar pateicību Prezidentam notiesātais nožēlas vietā skaļi runā arī par citām “adatām”, ko valdošie noslēpuši un turpina slēpt savās “siena kaudzēs”: ”“Paldies” par pārcentīgo darbu visiem izmeklētājiem, prokuroriem un tiesnešiem, kas kļuvuši akli aiz paklausības, bet, izrādās, – velti. Tagad ir pēdējā iespēja nākotnē septiņkārt pārdomāt, pirms pieņemt lēmumus, izlemt, vai vajag akli pakļauties pavēlēm un redzēt tikai likuma burtu, nevis garu, galu galā sākt domāt ar savu galvu un atcerēties par sirdsapziņu. Pēdējais laiks ikvienam un ik dienas izvērtēt savu rīcību!”

Viss jau būtu labi, taču… No prāta neiziet, cik ļoti Ministru Kabinets pretojās tam, ka varētu publiskot ierēdņu algas. Ne jau par “caurspīdīgumu”, bet gan par savu sirdsmieru tobrīd rūpējās visi iesaistītie. Sabiedrībai, viņuprāt, labāk nezināt, cik daudz un kādos virzienos aizplūst daļa no nodokļu maksātāju naudas. Atkal bail no “nemieriem un sacelšanās”?! Tāpēc nevaram zināt, vai tās bija cerības uz veiksmīgu PR, vai arī… pēc šiem abiem paziņojumiem nepatikšanas draud abiem nemiera cēlājiem.

Tā, lūk, mums iet ar to “mieru” un “labo prātu”: kamēr nemazinās peļņa, kamēr netiek traucēti šī miera sargātāji – tiesībsargājošie un represīvie orgāni, kamēr valdība klausa savam “saimniekam”, kamēr masu mediji gatavojas Saeimas vēlēšanu maratonam un Latvijas simtgades ditirambu skandēšanai, valstī viss ir šķietamā kārtībā. Cits citu piesedz, viens par otru paklusē, katrs prātīgais cilvēks apzinās, uz kuru pusi vajag spļaut, uz kuru – klanīties… Tikmēr valda miers. Nosacīts, protams.

Vai mums vajadzīgs šāds miers?! Padomāsim par to, kamēr svecītes deg… Laimīgu bērnu smiekli, prieka asaras sirmgalvju acīs var izrādīties daudzkārt vērtīgākas!