Nezinu, varbūt iezīmīgā datuma dēļ (22. aprīlis – komunisma līdera Ļeņina dzimšanas diena, ko Padomju savienībā cita starpā atzīmēja ar Komunistisko sestdienas talku), bet šogad visnotaļ atbalstāmo notikumu – rītdienas Lielo talku – sagaidu ar dalītām jūtām.

Atzīšos, pirmo “aukstuma” akmeni labās ierosmes ūdeņos iemeta dēls, lepni paziņojot, ka piektdien kopā ar klasi talkošot… Durbes parkā. Parkā, ko ikdienas, reizēm pat pa trijiem lāgiem, visus atkritumus savācot un celiņus apslaukot, pārstaigā parka uzraugs Arnolds Šulcs?! Vai tiešām kādam arī šodien, kā mūsu laikos, jāgrābj lapas? Vai šāda ”darbošanās” nebūs kaitējums jau tā visai trauslajai parka ekosistēmai un atbalsts pakūtro jauniešu slinkošanas kārei?

Bet nemaz ilgi nebija jāgaida, lai tā paša parka sakarā man ienāktos arī otrs ”aukstuma akmens”. Patiesībā, pat divi. Aicinot puikas talkā savākt tiešām ar plēvju un citu plastmasas drazu piegružoto visu iecienīto ragaviņu kalnu jeb Bļodu, nācās uzklausīt trejādus argumentus, kāpēc to nedarīt: ”Mēs tur nemaz nebraucām un tur neko neatstājām,… gan jau tur savāks citi talkotāji. Un vispār, kāpēc mums tur kaut kas jāvāc, ja kaimiņi tur ar veselām ķerrām mēslus ved!?” Kaut tam pretī liku, manuprāt, ļoti iedarbīgus argumentus no sērijas ”kas būs, ja visi tā runās un darīs?” un ”būs taču prieks, ja mūsu parks un zemīte būs tīra, ja visi kopā labu darbu padarīsim”, labi redzēju, ka īsti auglīgā augsnē tie vis nekrīt… Starp citu par talkas divējādo ietekmi uz apzinīgas sabiedrības veidošanos šī laikraksta slējās runā arī vides izglītības jomā ļoti zinošā uzņēmuma «Piejūra» direktore Indra Rassone. Viņas secinājums sakrīt ar bērnu novēroto – nez kāpēc, bet fakts – vienu aktīvā darbošanās apkārtnes labiekārtošanā otriem nez kādēļ šķiet kā pamudinājums droši mēslot, jo… gan jau ”talkotāji” vai ”sētnieki” savāks…

Bet par trešo aukstā ūdens šalti talkas radītajam entuziasmam pavisam negaidīti kļuvis… tās sauklis: ”Par zaļāku Latviju!” Nu gluži tāds pats, kā žiglā zāģa «Husqvarna» reklāmai! Un kā izsmiekls skumjām par manā ielā tikko nogalinātajiem diviem izciliem bērziem – krāšņai apkārtnes rotai. Kā izsmiekls vai ik dienas redakcijā uzklausītajiem sarūgtinājuma pilnajiem stāstiem par nocirstajām alejām un ar zemi nolīdzinātām sēņu vietām… To, ka Latvija, iespējams, pamazām, bet tomēr mērķtiecīgi atvadās no savas mežiem bagātākās valsts goda, var nepamanīt tikai aklais…