Pagājušajā nedēļā man gadījās būt lauku sētā, kur saimnieki bija nolēmuši samazināt sava darba apjomu un atstāt ganāmpulkā tikai vienu gotiņu, lai būtu piena produkti vien pašu vajadzībām. Paši paliek vecāki, nav vairs tik daudz spēka, lai sagatavotu lopbarību, un arī pienu no maza ganāmpulka neviens negrib pirkt, negrib braukt tam pakaļ, kavēties, lai arī cik kvalitatīvs tas nebūtu. Lielfermā taču savāc daudzas tonnas ar vienu piegājienu! Diemžēl arī samaksa par vienādas kvalitātes pienu visiem saimniekiem nav vienāda, mazsaimnieki tiek apdalīti. Vēl mazo ganāmpulku īpašnieki varētu paši nodarboties ar mājražošanu un tirgot, piemēram, sieru, sviestu, krējumu. Bet tas ir papildu darbs jau tā smagajai ikdienai, kas atkal prasa spēku un enerģiju, lai visu saražotu un iztirgotu. Varētu cerēt, ka šajā procesā iesaistīsies jaunā paaudze, strādās visa ģimene. Bet jaunieši, redzot cik daudz un smagi mājās jāstrādā, tiecas uz citiem darbiem, uz tiem, kur labāku atalgojumu var saņemt ar daudz mazākām pūlēm. Un tā lauku sētā iebrauc lopu uzpircēji, ilggadīgajai piena devējai, kura ar nodomu jau piesieta tuvāk ceļam, aizsien acis, lai tā padevīgāk dotos uz mašīnu. Nākamā gotiņa jau sasaucas ar pirmo mašīnā un dodas pēdējā ceļā daudz labprātīgāk… Vēl tikai dokumentu noformēšana, un saimniece jau nāk ar papīra lapu rokā: ”Nu paies kāda nedēļa, kamēr pieradīs, kamēr pārsāpēs. Runāt par šo neuzdrīkstamies, jo kaklā tāds kā kamols…”

Katrā saimniecībā – lielā vai mazā, nākas pieņemt lēmumus, ko nosaka prāts, bet ne sirds. Nu labi, šajā saimniecībā runa par dažām govīm, bet diemžēl ir tā, ka gan mūsu novados, gan citviet Latvijā mazo piena fermu skaits katru gadu samazinās. Arī govju skaits ik ar gadu kļūst mazāks. Pēc lauksaimniecības datu centra statistikas datiem uz 1. jūliju mūsu novados tas ir sarucis par 51. Un šis samazinājums notiek katru gadu! Piena apjomi it kā paliek iepriekšējie uz lielfermu ražīguma rēķina. Neesmu lielfermu un moderno tehnoloģiju noliedzēja, bet, manuprāt, mūsu laukiem pietrūks govis ganībās, tās pietrūks lauku ainavai un tās pietrūks arī mūsu bērniem un mazbērniem, lai saprastu, no kurienes rodas mūsu dzīvei tik nepieciešamais – maize, piens. Un nu jau arī esam attapušies, ka zudušas arī dabiskās pļavas. Jā, ir rasta iespēja maksāt kompensācijas dabisko pļavu uzturētājiem, tiek pirktas dabisko pļavu puķu sēklas un pļavas mēģina atjaunot, jo daži augi, kurus tagadējie sešdesmitgadnieki vēl atpazina redzējuši, nu ir zuduši un dabiskā ceļā mūsu pļavās vairs neatgriežas. Vai tāpat nebūs arī ar govīm Latvijas ainavā? Turklāt dabiskās pļavas un nelielie govju ganāmpulki labi saderas.

Jā, kā jau teicu, neesmu lielražošanas noliedzēja, jo zinu, ka bez lētas produkcijas neiztiksim nevienā nozarē. Bet pašlaik gan Eiropas Savienībā, gan pie mums daudz runā par vides saglabāšanu un ilgtspējīgu saimniekošanu, saka, ka tam tiks paredzēti arī atbalsta maksājumi. Jā ir ļoti jāuzmanās no populisma, kas šobrīd ir pārņēmis pasauli, bet, manuprāt, tieši mazās piensaimniecības būtu pelnījušas atbalstu, ko varētu gan izmaksāt saimniekiem, lai tie būtu ieinteresēti mājražošanā, jo šie būtu labi nišas produkti, gan arī rast iespēju ieinteresēt lielos piena pārstrādātājus, lai tie nebrauktu garām mazsaimniecībām. Nav noslēpums, ka lielie kombināti sponsorē dažādus pasākumus, kāpēc gan tie nevarētu atbalstīt dzīves vides un dabas vērtības? Arī tepat, Tukuma pievārtē, kaut vai Tumē, ganās dažas govis, to starp arī Latvijas Brūnā un Latvijas Zilā govs, un zirgi. Tā vien gribas ar acīm noglāstīt katru no šiem dzīvniekiem, piestāt un parādīt mazbērniem: sak, lūk, te ganās mūsu piena devējas! Un re, nu nav taču skaistākas, proporcionālākas formas starp dzīvās dabas radībām par to, kāda tā ir zirgam!

Esmu lasījusi, ka Bavārijas Alpos, lai uzturētu ainavu, saimniekiem, kuri sienu žāvē zārdos, maksā papildu atbalsta naudu. Varbūt arī mums ir pēdējais laiks pievērsties lauku ainavai? Kaut gan jaunajā teritoriālajā reformā galvenokārt runā par novadu attīstības centriem, manuprāt, derētu vairāk pievērsties tieši laukiem, jo tas nu būtu ieguldījums ilgtermiņā.