Vieni teic: krīzē. Otri – bedrē. Citi – dibenā (vai pat vēl prastāk…) Un tomēr – joprojām Latvijā, savā mīļajā «Greizo Spoguļu karaļvalstī»!

Jo izrādās: valsti līdz sabrukumam noveduši pensionāri iz tautas vidus, saņemdami (kaut mazas, bet tomēr!) naudiņas par nekā nedarīšanu, greizi domājot, ka ar darba mūžu tas godam nopelnīts. Jo caurspīdīgi Latvijā ir tikai logu stikli un kleitu audumi, viss cits – sarežģīts un aizšifrēts tā, ka pat Ministru prezidents ministriju atskaitēs var smadzenes izmežģīt. Jo atklātība, kas varētu būt vislētākais resurss krīzes pārvarēšanas līdzekļu arsenālā, tiek uzskatīta par visnepieļaujamāko. Pat visus būtiskos lēmumus par aizņēmumu publicē tikai pēc sarunu noslēguma, lai gan dati, ko valdība iesniedz aizdevējiem, būtu jāzina arī pašu tautai – tiem, kas maksā nodokļus patlaban un maksās parādus vēl vairākās paaudzēs. Pat Ārstu biedrības vadītājam nākas rakstīt atklāto vēstuli, pieprasot publiskot to, kas nemaz nedrīkstētu būt slepens – tēriņus veselības budžetā. Uzticēšanās arī ir tikai vienpusēja: tautai svēti jātic, ka tiek darīts viss iespējamais un nav jāērcina valsts vadītāji, tincinot, kad beidzot tiks piemērots progresīvais ienākuma nodoklis; kad sāksies tiesas procesi pret dažādiem augsta ranga krāpniekiem un valsts apzadzējiem; kāpēc Parex banku varēja glābt, bet izglītību, veselības aizsardzību, sociālo sfēru – ne… Un Ministru prezidentam valsts pārvaldes reorganizācijas plāns joprojām ir tikai prātā, jo… viņš taču labi atceras, ar ko beidzās iepriekšējie mēģinājumi optimizēt valsts aparātu. Tāpēc vēl kādu laiciņu ministrijās darbu zaudēs tikai mazāk noderīgie paziņas un attālie radinieki, bet vīrus, sievas un bērnus pagaidām uz ielas neizmetīs.
Jā, tāpēc atbildībai pie mums ir gluži cita jēga! Par valsts bankrotu tagad atbildēs pensionāri, ja Satversmes tiesa nolems, ka likums ir viņu pusē. Un pensionāru, cik zināms, Latvijā ir daudz! Tad nu padomāsim: ko pret šādām "neapzinīgajām masām" var iesākt procentuāli mazskaitlīgā valdība un 100 parlamenta "strādnieki"?!