Mēs savā būtībā esam zinātkāra, izglītību alkstoša tauta! Pietiekami daudz jauniešu novērtē augstākās izglītības nozīmi dzīves kvalitātes uzlabošanā, tāpēc kārtējā vasara atkal daudziem ir izšķiršanās laiks: kur studēt, ko studēt?

Izvēlēties pašu valsts piedāvājumu, par kuru joprojām daudzkārt nav īstas skaidrības, vai doties pasaules "plašajos zinību ūdeņos"? Esam samierinājušies, ar to, ka pasaules labāko augstskolu sarakstos nav nevienas Latvijas augstskolas, un pieņemam to kā kaut ko pašsaprotamu. Pieņēmām! Līdz brīdim, kad Eiropas Sociālā fonda ietvaros tika vērtētas mūsu augstskolu mācību programmas, un atklājās, ka trešā daļa no tām ir… nekvalitatīvas. Augstākās izglītības padomei nu būtu vajadzējis domāt, kā situāciju labot, taču tā vietā padome izvēlējās visai "šķību stuti", visiem spēkiem cenšoties no topošajiem studentiem noslēpt izvērtējuma rezultātus. Vienīgi tad, ja, nesaudzējot sistēmas darboņu komfortu, Izglītības ministrija iestāsies par jauno speciālistu vajadzīgu, pilnvērtīgu un kvalitatīvu sagatavošanu, varam cerēt, ka ar laiku situācija mainīsies un Latvijā samazināsies kvalificēta darbaspēka trūkums, vairs nebūs tūkstošiem bezdarbnieku ar augstskolas diplomiem nepieprasītās specialitātēs.
Latvieši turpina izbraukt no valsts, jo… ak, mēs taču zinām, kāpēc tā notiek! Laukos un mazpilsētās nav darba, daudzviet vairs nav skolu un bērnudārzu, medicīnas un kultūras iestāžu, nav normālu ceļu… Lauksaimniecības ministrija beidzot sākusi domāt par to, lai Īrijas, Anglijas, Vācijas un citu valstu vietā latvietis atrastu jaunas mājas tepat, savā dzimtenē – vietā, kur ir darbs pašam un skola – bērniem. Taču… virkne partiju, kas visu otrās neatkarības laiku nīdējušas savas zemes lauksaimniecību, nu vienā balsī protestē, piesaucot pat… baronu atgriešanos! Līdz tam, ka par "jaunajiem baroniem" (šī jēdziena liktākajā variantā) Latvijas laukos nu kļuvuši paši, viņi šķiet, pat neaizdomājas.
Un tā – kur vien pagriezies – mūsu "tautas kalpi" kritiskās situācijās citu pēc citas izvēlas tās "šķībākās stutes". Arī taču – laikam mūsu izglītības sistēmas upuri…