Es zinu, ka svētki uzliek daudz smagu pienākumu, un Skolotāju diena nav nekāds izņēmums. Tā uzliek par pienākumu smaidīt pilnīgi visiem un vismaz mirkli justies tā, ka viss ar visu –skolēnu sekmēm, uzvedību, attiecībām – būtu kārtībā; it kā mēneša intensīva darba jaunajā mācību gadā nebūtu bijis, nemaz nerunājot par gariem gadiem, kas jau aiz muguras un kuros sakrājies gana daudz sakāmā, piemēram, izlaiduma ballei. Bet arī tad (un tas no sākta gala zināms) – kā jau svētkos – būs jāklusē.

Tā – reizēm pat skarbāk – dzīvē notiek, bet ir viena ļoti laba ziņa – sirds ir muskulis, kas savelkas un atlaižas, turklāt tiešā un pārnestā nozīmē. Tā notiek arī ar skolotāju sirdīm, kurām raksturīgi reizēm būt cietām, bet visbiežāk plesties un plesties neierobežotā un piedodošā mīlestībā. Turklāt ar gadiem paliek tikai labāk…

Prātā kāds notikums pērn – skolotājas Veisas atkalredzēšanās ar saviem skolēniem pēc ļoti daudziem gadiem. Viņa visus savējos nosauca vārdā un uzvārdā, lai arī pagājuši bija vairāk nekā 40 gadu kopš šķiršanās! Skolotāja neslēpa prieku par satikšanos, bet 60-gadīgi vīri un sievas stāvēja asaru pilnām acīm. Katram, protams, sava doma un atmiņas, bet šis skats pat skatītājam no malas lika to ierindot starp tiem, ko sirds nekad neļaus aizmirst. Un tādu bijis vēl – salidojumos, 1. septembrī, izlaidumā, kad skolotāja priekšā bijušie audzēkņi noliec galvas un saka paldies. Un, raugoties acīs, vai nu ilgi klusē, vai aizrautīgi izstāsta savas lielākās blēņas. Labi zina, ka ir piedots, jo tāda jau skolotāja sirds.

Ar to visu gribu teikt, ka šī profesija, iespējams, ir visgrūtākā no visām, jo ir visu sapņu, cerību un izdošanās – pamatā. Un cilvēks, kas stāv klases priekšā, reizēm ir Dieva, reizēm – mammas, tēva vai vēl kā cita vietā. Un kā lai nebūtu? Skolotājs taču!